Uz jautājumu, kurp došos, atbildēju, ka braukšu uz vasarnīcu jeb uz dārzu. Atskanēja: “Ak, laimīgā! Tev ir dārzs… Es savu pilsētnieces nerealizēto sapni par dārziņu varu aizstāt tikai un vienīgi ar rosīšanos kapsētā, apkopjot tuvinieku atdusas vietas.”

Tādu pilsētnieku, kāda ir mana kolēģe, nav mazums – ar sapni sirdī par savu dārziņu. Kas ir tas, kas velk pie zemes?

Visus iemeslus uzskaitīt būs pagrūti, jo saraksts sanāks pat ļoti plašs. Sākot ar cēlu mērķi: “Lai ēstu pašu izaudzēto,” un beidzot ar pavisam prozaisku: “Mammai bija dobes, un turpinu viņas iesākto. Žēl zemi aizlaist ar nezālēm…”

Manā dārzā, uz kuru braucu brīvdienās tikai reizi nedēļā, aug ābeles un tikai puķes. Kā vasaras, tā ziemcietes. Tās atšķirībā no tomātiem, gurķiem un citiem stādījumiem vasaras karstumu bez laistīšanas spēj pārciest pietiekami labi.

Bet arī puķes ir jākopj. Nez no kurienes atkal un atkal no zemes izspraucas nezāles, nejauko virzu ieskaitot. Tā zied jau tad, kad paaugusies tikai centimetru virs zemes! Pati redzēju. Ja uzziedējusi, tātad tūlīt briedinās sēklas. To pieļaut nedrīkst.

Meklēju savu mīļāko kašeklīti (nevis kaplīti vai kā nu lai citādi to ravēšanas rīku nosauc!), metos ceļos un… nezālēm gals klāt. Protams, tikai uz kādu laiku.

Vai zinājāt, kāpēc tik braši un bagātīgi vairojas un aug nezāles, nevis kultūraugi? To prata izskaidrot jau senie latvieši, jo teika vēsta, ka Dieviņš vienā rokā turējis maisiņu ar nezāļu sēklām, otrā – ar puķu un visu pārējo kultūraugu sēklām. Pēdējās gribējis zemē izbārstīt vispirms, bet tikai pēc tam nezāles, taču aušīgais Velns pagrūdis to roku, kurā virza, gārsa, balanda, pienenes, usnes, nātres, vārpatas un visas citas. Tās nu sadīgušas pirmās un paguvušas pārņemt visu zemi. Tāpēc stoiciskā mierā jāpieņem, ka ravēšanai nekad nav un nebūs gala!

Varbūt attiecībā uz lielākiem un mazākiem dārziem galvenie atslēgas vārdi ir vēlme rūpēties? Tikai pēc tam seko “lai būtu skaisti”, “lai dārzs nestu augļus” utt.

Ja cilvēkam nepiemīt vēlme rūpēties par zemi, tad nekas nenotiek. Tiem, kuros šis aicinājums dzīvs, bet dārziņa nav, tiešām nav viegli. Zinu kundzi cienījamos gados, tuvu deviņdesmit, kurai Liepājā pie vairāku dzīvokļu mājas ir pavisam neliels zemes gabaliņš, kas iekopts kā dārzs. Tajā aug dažas rozītes, piparmētras un kliņģerītes, kas pašas izsējušās. Veselības dēļ sieviete vairs nevar ne noliekties, ne mesties ceļos, lai ravētu, tādēļ maksā naudiņu paziņai, kas dārziņu retu reizi atbrīvo no nezālēm. Bet dārzam ir jābūt!

Varbūt visi tie pilsētnieki, kuriem nav sava dārziņa, bet kuri to ļoti vēlas, kļūtu daudz, daudz laimīgāki, harmoniskāki, priecīgāki, optimistiskāki, ja tiktu pie zemes gabaliņa, ko aprūpēt?

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.