No otras puses, ikdienā nākas cīnīties ar slimiem bērniem izglītības iestādēs un klepojošu kolēģi pie blakus galda. Šķiet, zelta vidusceļa nav, katrs kuļas, kā māk.

Arodbiedrība darba devēju scenāriju noraida

Slimības lapu jautājums marta vidū apspriests Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā.

Tajā klātesošie pauduši bažas, ka, ņemot vērā attālināto darba nespējas lapu izsniegšanu, pastāv risks, ka varētu pieaugt nepamatoti izsniegto lapu skaits.

Darba devēji rosinājuši, ka pirmā darba nespējas diena tāpat kā šobrīd varētu būt neapmaksāta, bet par otro un trešo dienu darba devējs maksātu 60% līdzšinējo 75% vietā.

Par laiku no ceturtās līdz astotajai dienai darba devējs maksātu 70% līdzšinējo 80% vietā, bet no devītās dienas valsts maksātu slimības pabalstu ar 75% atvietojumu, nevis 80% atvietojumu, un sākot no 10. dienas, kā tas ir šobrīd.

Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) ģenerāldirektors Kaspars Gorkšs intervijā Latvijas Radio sacīja, ka Latvijā būtu jāmazina ieradums strādājošajiem nepamatoti ņemt darba nespējas lapas un regulējumam jābūt tādam, kas motivē atgriezties darbā, nevis

“rada pēc iespējas izdevīgākus apstākļus slimot un nenākt uz darbu”.

Tikmēr arodbiedrības kategoriski iebilst pret izmaiņām slimības lapu apmaksā – tā varot pasliktināties sabiedrības veselības rādītāji, pieaugt infekciju un hronisko slimību izplatība.

Darba devēju priekšlikumu apturēšanai arodbiedrība neizslēdz arī streika rīkošanu.

Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) priekšsēdētājs Egils Baldzēns norādījis, ka darba devēji rosinātās izmaiņas pamato ar to, ka Latvijai esot grūti konkurēt ar Igauniju, Lietuvu un citām valstīm.

LBAS lēš, ka 2022. gadā inflācijas ietekmē Latvijas iedzīvotāju reālās algas samazinājās par 8,2%, savukārt 2023. gada pirmajos divos ceturkšņos tās “atguvās vien par 1,6%”.

Darba devēju piedāvātais scenārijs, kura mērķis esot pielīdzināties Igaunijas slimības lapu kompensācijas mehānismam, strādājošo ienākumus samazinātu par 97 eiro, tajā pašā laikā neaizstājot ar kopējo Igaunijas veselības aprūpes iemaksu modeli, kurā darba devēji veic 13% iemaksu Nacionālajā Veselības aprūpes fondā.

E. Baldzēns:

“Igaunijā ir pavisam cits finansējums veselības aprūpei, un tas nāk tieši no darba devēju puses.

Pirmās trīs dienas neapmaksā, taču darba devēji apmaksā darba nespējas lapas no ceturtās līdz astotajai dienai. Turklāt Igaunijā nav valsts apmaksātas B lapas, tās arī apmaksā darba devējs.

Igaunijā ir augstāki darba nodokļi, augstākas algas, bet mūsu darba devēji nav konkurētspējīgi. Vaina jau nav nodokļu sistēmā.”

Šoferi slimo sezonāli, pašnodarbinātie – nemaz

Nav noslēpums, ka “Liepājas autobusu parks” (LAP) jau vairākus gadus nespēj nodrošināt visu reisu izpildi ne no Liepājas, ne arī citos reģionos – Pierīgā, Ogres un Aizkraukles novados.

Visbiežākais atcelšanas iemesls – šoferu slimošana.

Atcelti reisi, izmaiņas maršrutu satiksmē, tie ir veidi, kā pasažieri izjūt darbinieku – autobusu vadītāju – slimošanu, atzīst uzņēmuma vadība.

Bieži saslimšana atklājas agri no rīta pirms pirmo reisu uzsākšanas, kad ir apgrūtināta operatīva darbinieku nomaiņa.

LAP ir arī darbinieki, kas ilgstoši atrodas attaisnotā prombūtnē.

Cik lielā mērā LAP vadība uzticas darbiniekiem?

AS “Liepājas autobusu parks” valde atbild, ka uzņēmumā paļaujas uz darbinieku godprātību, bet kā slimību attaisnojošu dokumentu pieņem tikai ārsta izrakstītu slimības jeb darbnespējas lapu.

Ja ārsts ir izsniedzis darbnespējas lapu, tā ir reģistrēta VID EDS sistēmā un to redz visās darbavietās, kurās darbiniekam ir darba attiecības.

LAP esot saskāries arī ar nepamatoti izrakstītām slimības lapām, par ko nekavējoties informēja Veselības inspekciju.

Autobusu vadītāji iepriekš neoficiāli minējuši, ka

ikdienā saskaras ar pārslodzi, jo maiņas iekārtotas nepārdomāti, turklāt jāaizstāj saslimušie kolēģi.

Tie arī varētu būt iemesli gadījumiem, kad masveidā tiek ņemtas darba nespējas lapas.

LAP valde norāda, ka informācija par darbinieku saslimšanas iemesliem ir pieejama tikai ģimenes ārstam, bet ne LAP kā darba devējam.

Tomēr, izvērtējot darbinieku saslimšanas gadījumu skaitu, uzņēmums to varētu raksturot vairāk kā sezonālo saslimšanu. 

LAP kopumā atbalsta LDDK piedāvātās izmaiņas normatīvajā regulējumā un uzskata tās par pamatotām.

Salīdzinot ar Lietuvu un Igauniju, Latvijā darba devēja izmaksas ir ievērojami augstākas – gan slimības naudas apmēra, gan tā maksājamo dienu skaita ziņā.

Turklāt uzņēmējam prombūtnē esošais darbinieks ir jāaizvieto, kas rada papildu izdevumus dažādu piemaksu veidā.

Pavisam cita situācija valda pašnodarbināto ļaužu vidū.

Nikola Ponomarenko ir uzacu meistare un pašnodarbinātā. Viņa atklāja, ka vēl ne reizi mūžā neesot ņēmusi slimības lapu. Gan tādēļ, ka pati jauna un veselība stipra, gan darba specifikas dēļ.

“Pašnodarbinātās statusu izvēlējos, apsverot visus par un pret.

Pats galvenais, ka nestrādāju citam, bet sev. Vislabāk man patīk iespēja, ka savās izvēlēs esmu brīva un varu pati organizēt savu laiku,”

tā N. Ponomarenko.

Kas notiek reizēs, ja tiešām veselības dēļ slikta pašsajūta un skaidrs, ka strādāt nevarēs? Tad meistare rakstot ziņas klientēm un brīdinot, ka pieņemšana atlikta un būs cita pieņemšanas diena un laiks.

Ja gadās slikta pašsajūta, ilgākā slimošana līdz šim esot bijusi divas dienas. Klientus noteikti nepieņem tad, kad jūtas sasirgusi.

To noteikti nenožēlo, ka neizmanto iespēju ārstam paprasīt slimības lapu un tad gulēt mājās. “Nē, man tas nav vajadzīgs. Ļoti labi iztieku bez slimības lapas!” viņa neslēpj.

Slimība nozīmē – strādāšu no mājām

Agnese ir mamma trim bērniem – dēlam ir desmit gadi, bet jaunākās ir sešus gadus vecas dvīņu meitenes.

“Algots darbs un bērnu slimošana ir menedžmenta paraugstunda!”

viņa ar smaidu saka.

Tas ir pārbaudījums strādājošajiem vecākiem, it sevišķi, ka vienlaikus slimo vairākas atvases. “Man un vīram darba specifika ļauj daļēji strādāt attālināti,” Agnese stāsta, kā iziet no situācijas.

“Mēģinām menedžēt – viens rīta pusē mājās, otrs pēc tam – vai arī saplānojam, kuram mazāk klātienē veicamo darbu, tas paliek mājās.”

Ģimene darba nespējas lapas ņem reti. “Tāpat ikdienā veicamie darbi iekrājas, jo ne visu var deleģēt citam kolēģim. Mūsu vecāki vēl strādā, līdz ar to nav iespējams viņiem nodot auklējamos.

Protams, ja situācija ir ļoti nopietna, tad viennozīmīgi lapu ņemam un esam mājās ar bērniem, kuri slimo. Priecājos, ka par bērnu slimošanu maksā no pirmās dienas un arī brīvdienās un svētku dienās.

Esmu pateicīga savam darba devējam, ka ir elastīgs, uzticas saviem darbiniekam, dodot iespēju strādāt attālināti.

Tas tomēr ir arī naudas jautājums, lai gan 80% ir daudz, bet tie nav 100%.”

Agnese diemžēl ir dzirdējusi par vecākiem, kas B lapu izmanto, lai atpūstos no darba. “Paņem lapu, bērns pie omes, bet pats dodas ceļojumā!”

“Man ir labi, ka mājdārziņš ņem pretī arī ar nelieliem puņķiem un klepu. Līdz ar to slimības lapu vai attālinātu strādāšanu ņemam, ja bērns ir pavisam slims,” pieredzē dalās Linda, kuras ģimenē aug divus gadus vecs dēliņš.

“Tiklīdz jūtam, ka būs jāsēž mājās, tā sākas loģistika. Gan man, gan vīram ir pietiekami komplicēti darbi, ko tāpat vien atstāt nevar.”

Finansiālā ziņā, ja netiks apmaksātas vai būs mazāk apmaksātas darba nespējas lapas, tas būs pamatīgs zaudējums, saprot Linda.

“Nebūs kvalitatīvi izdarīts darbs, jo attālināti nopietnas lietas kvalitatīvi izdarīt nevar, vismaz ar tik mazu bērnu, kā arī domāju, ka vecāki laidīs uz skolām un dārziņiem slimākus bērnus, jo nevarēs atļauties palikt mājās.”

Lai cīnītos ar tiem, kas ņem lapas nepamatoti dzeršanas, paģiru, slinkuma un tamlīdzīgu iemeslu dēļ, ko attaisno ar it kā slimību vai slimu bērnu, ir jādomā citādi –

jāsāk ar slimības lapu izsniedzējiem.

Divu septiņus un astoņus gadus vecu bērnu mamma Līga stāsta, ka vīrs ir jūrnieks, līdz ar to parasti ir prom astoņus mēnešus gadā.

“Kad bērni bija mazāki, tad ņēmu slimības lapu, kas visbiežāk tāpat nozīmēja – darbu no mājām, paralēli vadājot bērnu pa ārstiem, gatavojot veselīgas un spēcinošas maltītes un vairākkārtīgi vācot bardaku. Manā darbā slimības lapa nozīmē – darbu no mājām.”

Kad bērni sasnieguši septiņu gadu vecumu un pēc likuma var viņus atstāt mājās vienus, Linda devusies uz darbu agrāk un ap pusdienas laiku braukusi mājās.

“Bērni no rīta parasti ilgāk guļ, skatās televizoru, un pēc manas atgriešanās no darba pusdienas laikā kopā dzīvojāmies atlikušo dienas daļu. Kad tētis mājās, tad viņš paliek ar bērniem, kas burtiski nozīmē – televizors un frī kartupeļi.”

Lielākoties izsniedz pamatoti

Daktere Līga Zeltiņa no ģimenes ārsta un arodveselības un arodslimību ārsta prakses zina teikt, ka situācijas patiesi ir dažādas, esot darba devēji, kas ar šaubām skatās uz katru darba nespējas lapu, tur nu darbinieki visādi mēģinot lavierēt, lai tik tā lapa neesot jāņem.

“Visbiežāk tādos gadījumos cenšas strādāt pusslims.

Pamatā gan jāsaka – nu mīl mūsu tauta ņemt slimības labas, to noliegt nevar.

Pilnīgi bez pamata lapas, protams, neizsniedzam, tomēr ikdienā sanāk redzēt to, ka cilvēks labprāt šo iespēju izmanto. Domāju, ja darba nespējas lapu apmaksu vēl samazinātu, cilvēki izvairītos tās ņemt.

Darba devēja slimības lapa, kas ilgst deviņas dienas, izdevīga nav nevienam, tas ir skaidrs, izdevīgums ir tad, ja cilvēks ir maksājis sociālo nodokli un tiek līdz B lapai. Savukārt, ja darbinieks daudz, ilgi un bieži sēž uz slimības lapām, no darba devēja var sekot citas represijas,” novērojumos dalās ārste.

L. Zeltiņa gan piebilst, ka arī slimam iet uz darbu nav prāta darbs, tomēr slimības lapas ņemšana vai neņemšana ir pacienta izvēle.

To, vai slimības lapas izsniegtas pamatoti, kontrolē Veselības inspekcija.

“Slimības lapu izsniegšanas kārtību vērtējam atbilstoši 152. noteikumiem, lielākoties tās izsniegtas pamatoti.

Noteikt to, vai slimības lapa tiek izmantota ļaunprātīgi, ir grūti, domājams, ārsti ar to ikdienā sastopas vairāk,”

skaidro Veselības inspekcijas Dienvidkurzemes nodaļas vadītāja Inta Leite.

Slimības lapas var izsniegt ne vien ģimenes ārsti, bet arī dežūrārsti, ārsti speciālisti, kuriem ir līgums ar Veselības dienestu.

Runājot par kaitēm, kas nav ar aci saredzamas, teiksim, izdegšana vai citas psiholoģiska rakstura saslimšanas – arī tām pienākas slimības lapa.

“Tur gan nepieciešami atbilstošu speciālistu atzinumi, kas apstiprina un diagnosticē, ka šāda saslimstība ir. No grūti pierādāmām vai pirmajā brīdī nemanāmām šādas kaites gan nav tik bieži sastopamas.

Grūtāk ir ar muguras problēmām, ar tām ņem ilgstošas slimības lapas. Skeleta sistēmas problēmas ir visbiežāk sastopamās diagnozes. Ja cilvēkam mugura sāp un nepāriet, to ar aci redzēt nevar, jāveic daudz un dažādi izmeklējumi: magnētiskā rezonanse, kompjūtertomogrāfija, jāgaida speciālistu atzinumi, tas viss prasa laiku,” stāsta I. Leite.

Minētās izmaiņas, viņasprāt, uz labu neko nevērsīs, jo cilvēki slimo un naudas summas, ko viņi saņem slimojot jau tā ir minimālas.

“Varbūt tas ir izdevīgi vien tiem, kuri  saņem lielu algu.

Galvenais, lai ģimenes ārsts objektīvi izvērtē, vai pacientam slimības lapa ir nepieciešama vai nav. Nevar būt tā – gribu, un man izsniedz!” saka I. Leite.

Nevis sēdēt mājās, bet ārstēties!

Zigmunds Krasovskis, ārsts psihiatrs, psihoterapeits

Skaidrs ir tas, ka ar lielu trauksmi vai izdegšanas simptomiem darba vietā atrasties ir teju neiespējami, kur nu vēl produktīvi darboties, tomēr ņemt slimības lapu, lai vienkārši sēdētu mājās, arī nebūtu prāta darbs.

Ja cilvēkam tiek izrakstīta darba nespējas lapa, jāseko ārsta norādēm un rekomendācijām, lai savu veselības stāvokli uzlabotu, pašas no sevis šīs kaites nepāries.

Ir nācies redzēt pusgadu ilgu slimības lapu, kuras laikā veselības uzlabošanai nav darīts pilnīgi nekas.

Protams, daudz kas atkarīgs no katras personas individuālās struktūras, cik ātri kādus procesus pārstrādājam, cik ātri risinām problēmas, tiekam ar tām galā.

Patiesībā izprotama ir abu pušu nostāja, darba devēji vēlas izskaust to, ka slimības lapas tiktu ņemtas nepamatoti, savukārt tie, kuriem tiešām ir veselības problēmas pārdzīvo par iztikšanu.

Nevaru noliegt, ne reizi vien redzēti gadījumi, kad slimības lapa ņemta nepamatoti, un tieši tas ir tas, kas bojā kopējo reputāciju.

Jebkurā gadījumā izdevīgāk būtu neslimot.

Uzziņai

> Pēc Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras datiem, pērn vidējais slimošanas ilgums pieaudzis, sasniedzot 35 dienas, taču ir samazinājies slimošanas gadījumu skaits.

Ja 2022. gadā slimoja 356 000 iedzīvotāju, tad 2023. gadā – 245 000, kas saistāms ar Covid-19 pandēmiju.

> Ekonomikas ministrija informē, ka šobrīd 80% no slimības lapām ir tieši tā saucamās A lapas jeb uzņēmēju apmaksātās, kas noved pie jautājuma, cik viegli vai sarežģīti pacientiem tās saņemt.

> Plānots, ka Ekonomikas ministrija veiks padziļinātu darbnespējas lapu izplatības izvērtējumu dažādās nozarēs un profesiju grupās, kā arī algu līmenī līdz 2024. gada otrā ceturkšņa beigām.

Avots: LETA

Viedokļi

> Labklājības ministrijas (LM) parlamentārais sekretārs Reinis Uzulnieks norāda, ka nepieciešams rast kompromisu, kas, atvieglojot darba devēja izmaksas un neradot negatīvu finansiālo ietekmi speciālajā budžetā, būtiski nepasliktinātu darba ņēmēja situāciju.

Patlaban slimības pabalsts neveicinot personas motivāciju ātrāk izveseļoties, bet gan paredzot iespēju ilgāk saņemt slimības pabalstu.

Viņš saskata risku, ka rezultātā strauji palielināsies darbnespēju lapu skaits un izdevumi slimības pabalstiem, palielinot slogu darba devējiem, jo trūks darbinieku, būs lielākas aizvietošanas izmaksas.

> Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības eksperts tautsaimniecības jautājumos Mārtiņš Svirskis uzsvēris, ka Latvijā, salīdzinot ar citām Eiropas Savienības valstīm, izmaksas par slimības pabalstiem no iekšzemes kopprodukta ir vienas no zemākajām, līdz ar to nav loģiski vēl vairāk samazināt cilvēku iespējas rūpēties par savu veselību.

Viņš piekrīt, ka, iespējams, ir darbinieki, kas varētu negodprātīgi izmantot darba nespējas lapas, taču to dienu skaita samazināšana neatrisinātu problēmu.

Viņa vērtējumā, būtu jācīnās ar strukturālām problēmām par slimības lapu piešķiršanu.

> Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas vadītāja Līga Kozlovska nepiekrīt bažām par attālināti izsniegto darbnespējas lapu pamatotību.

Pēc viņas paustā, ģimenes ārsti e-veselībā atzīmē darbnespējas iemeslu, piemēram, akūtās vai hroniskās slimības. Turklāt ģimenes ārsti ir spējīgi konsultēt pacientu arī telefoniski un attiecīgi noteikt atbilstošu antibakteriālo terapiju.

Viņasprāt, infekciozam pacientam nav jādodas uz darbu, taču trešajā dienā viņš atnāk uz konsultāciju, kur tiek novērtēts viņa veselības stāvoklis.

>  Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja biedre Ingrīda Circene pauž, ka ir valstis, kurās cilvēkiem, kuri ilgstoši nav slimojuši un saņēmuši darbnespējas lapu, pienākas motivējoši bonusi, piemēram, piemaksas pie algas, ātrāka pensija.

Viņasprāt, esošā diskusija minētās problēmas nevar atrisināt, jo vislabāk strādā motivācija, nevis kontrole, inspekcija – tas, tieši pretēji, aizvaino godprātīgus cilvēkus.

Viņa aicināja LM vai EM paskatīties un sagatavot piemērus, kā rīkoties, ja cilvēks, piemēram, nav slimojis desmit gadu, proti, ka viņam nāktu kāds labums sociālajā iemaksu daļā.

Avots: LETA

Es domāju tā: Cik bieži ņemat slimības lapu?

Andris Freibergs – liepājnieks:

– Vienu reizi gadā. Parasti tas notiek, kad saprotu, ka tā vienīgā iespēja izveseļoties. Protams, man ir pieredze, ka uz darbu eju slims, jo pienākums liek. Pieredze liecina, ka strādāšana neveselam galu galā izmaksā dārgāk, jo ilgāk jāārstējas. Šajos laikos, kapitālisma apstākļos ilgi un bieži slimojošie darbavietās nav vajadzīgi, bet katram cilvēkam Dieviņš devis savu veselību. Esmu tikai dzirdējis, ka darba devēji mēģina atbrīvoties no ilgi slimojošajiem.

Līga Brūvere – atpūšas:

– Slimības lapas neņemu, cenšos situāciju pieciest. Kad ar veselību pavisam slikti, tad aizeju no darbavietas vispār. Darba devējam jau vienalga. Patiesībā nevis no darba devēja, bet no bijušajiem kolēģiem esmu manījusi to, ka viņiem nepatīk, ka slimoju. Jādara arī mans darbs. Zinu situācijas, kad pret ilgstoši slimojošajiem tiek vērsts mobings, lai cilvēks pats aizietu.

Elvijs Čakāns – aktieris, mentors, kurjers:

– Esmu pašnodarbinātais, un man slimības lapas nav bijis. Tā mani neinteresē. Ja vajag palīdzību, piezvanu ģimenes ārstei, pakonsultējos, bet slimības lapu neņemu. Par laimi, slimoju diezgan reti. Bija reize, kad veseļojos un vienu nedēļu veltīju laiku sev.

Irina Šengelija – pedagoģe:

– Neņemu, jo strādāju privātā skolā. Kad jūtos slikti, zvanu vadītājai, pasaku, ka nevarēšu būt darbā. Viņa ir ļoti saprotoša, un nekad nav nekādu pārmetumu. Par to esmu dzirdējusi, ka viens otrs slimības lapas izmanto ļaunprātīgi. Cilvēki ir tik dažādi. Droši vien vienkārši negrib iet uz darbu.

Ramona Vintere – māmiņa:

– Vairumā gadījumu tad, kad slimo bērni un jābūt mājās ar viņiem. Daru to, kad tiešām nepieciešams. Ja kāds strādnieks slimo reizi vienā vai divos mēnešos, tad, protams, darba devējs nebūs apmierināts. Esmu dzirdējusi, ka daži cilvēki bieži ņem slimības lapas. Bet tas taču notiek ar ģimenes ārsta ziņu?