Piektdiena, 29. marts Agija, Aldonis
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Dāvana skolotājam. Pateicība vai apgrūtinājums?

Pirms mobilo telefonu ēras dzīve šķita vienkārša – skolēnu vecāki satikās kādas divas trīs reizes gadā – skolas sapulcēs. Uzņēmīgākie uzreiz organizēja skolotāju apdāvināšanu un naudu atbildīgajam nodeva ar bērnu starpniecību vai uzreiz tiekoties. Mūsdienās vecāku komunikācija lielākoties noris elektroniskas sarakstes veidā.

Dāvana skolotājam. Pateicība vai apgrūtinājums?
Foto: Publicitātes
17.12.2022 06:00

Liene Kupiča, Linda Kilevica, Liena Rimkus, Agnese Grīnberga

"Kurzemes Vārds"

Termins ”vecāku čatiņš” pirmssvētku laikā vieniem liek aktīvi sarosīties, kamēr citiem raisa šermuļus, un galvenais sarunu temats ir svētku dāvana pedagogam. Vai ilgās diskusijas vienojoties sevi attaisno?

Kopā sanāk daudz

Kad aptuveni 30 pieaugušie cenšas vienoties par vienu konkrētu lietu, viedokļi mēdz atšķirties diezgan krasi, arī artava, ko katrs būtu ar mieru ieguldīt, ir atšķirīga, tāpēc ”vecāku čatiņi” par Ziemassvētku dāvanām ir atsevišķa stāsta vērti.

Tur nereti gadās lielākas domstarpības nekā valdības veidošanas sarunās, netrūkst arī aizvainošanas vai vienaldzības. Patiesībā diskusijas ziņapmaiņas vietnēs ir tādas, kas redzamas arī citās publiskās sarunās mūsu sabiedrībā.

Tiem, kuriem viena atvase, tas liekas galvassāpes nesagādā, ko vajag, to vajag. Kuplākām ģimenēm gan jārēķinās ar krietnu summu.

Liepājniecei Dainai Ozolai ir četri bērni. Divas meitas mācās skolā, divi mazākie – meita un dēls – apmeklē katrs savu bērnudārzu. Katram no viņiem ir arī savi pulciņi.

”Decembris ir tēriņu laiks,” atzīst Daina un saskaita, ka par visiem bērniem jau iztērējusi nedaudz vairāk par 100 eiro,

bet šajā summā jāieskaita ne tikai nauda dāvanām skolotājām, bērnudārzu pedagoģēm, saldumu paciņām Ziemassvētku sarīkojumiem, bet arī eiro, kas izdoti bērnu dāvanām, lai būtu, ko nolikt zem eglītes mājās.

”Mūsu ģimenē nav ierasts Ziemassvētkos bērniem dāvināt lielas un dārgas dāvanas vai visu to, ko tikai bērns iedomājis, sagribējis,” turpina mamma. ”Tad labāk mēs visi kopā sasēžamies automašīnā un dodamies tuvākā vai tālākā braucienā. Tā, lai būtu kopā ar ģimeni un gūtu labas emocijas. Nu jau bērni paši prasa kur aizbraukt.”

Runājot par Ziemassvētku dāvanām pedagogiem, katrā dārziņā, klasē situācija esot atšķirīga, un viss liecina, ka vecākiem nav viegli vienoties ne par summu, cik no katra vajadzīga kopējai dāvanai, ne arī – ko tieši dāvināt.

Attēlā ekrānuzņēmumi no vecāku sarakstēm, kurās redzams, kā vecāki cenšas rast kopsaucēju, lai vienotos par dāvanu pedagogiem. Sarunas ne vienmēr vedas raiti.

Meitas bērnudārza grupā Daina ir tā, kas no citiem iekasē naudu dāvanām divām audzinātājām un auklītei. Vecāki nolēmuši, ka katrs sametīs nepilnus 3 eiro. Kāds tūlīt samaksā, kādam jāzvana, jāatgādina, vēl kādam situācija tiešām ļoti grūta un katrs papildu izdevums ir liels apgrūtinājums.

Otrā dārziņā grupā ir četri pedagogi, kas jāapsveic, bet bērnu tikai 15. Sākumā vecāku čatā bijis ierosinājums dāvanai katram pedagogam samest 30 eiro, bet tad vienojušies par apmēram trīs reizes mazāku summu.

Vēl jau tas, ka bērnudārzos mazajiem notiek svētku pasākumi un vecākiem jāparūpējas par saldumu paciņu katrai atvasei. Vienā iestādē tikai savāc vajadzīgo summu un sagādā paciņas, otrā vecāki vienojušies, ka paši nopērk visu to, ko grib tajās redzēt, noformē un atdod vecīša maisam.

Turpinot par aktivitātēm skolā, D. Ozolas vecākās meitas klases vecāki nolēmuši, ka no katra bērna (vecākiem) vajadzīgi 2 eiro, lai skolotājai nopirktu dāvanu karti, bet otrā klasē pagājušās nedēļas nogalē vēl nebija manāma nekāda aktivitāte un naudas vākšana nebija sākusies.

Attiecībā par pulciņu pedagogiem mammai pieredze tāda, ka tos apsveic, kā nu katrs pats vēlas un individuāli, visbiežāk ar šokolādes tāfelīti.

”Neesmu kategoriski pret to, ka skolotājiem Ziemassvētkos kaut kas tiek dāvināts, bet galvenais, izvēloties naudas summu, kas vecākiem jādod, nevajadzētu pazaudēt veselo saprātu.

Noteikti esmu pret to, ja grib pirkt un dāvināt alkoholu, vīnu. Manuprāt, nav slikts variants, ja katrs bērns skolotāju apsveiktu, kā grib un var, – viens uzrakstītu kartīti ar novēlējumu, otrs uzdāvinātu kādu saldumu utt., nevis no katra tiktu iekasēta konkrēta summa. Pieļauju, ka daudziem vecākiem pēdējais variants šķiet vienkāršāks, ērtāks.

Galvenais nezaudēt pozitīvismu un savstarpēju sapratni vecāku čatos. Tagad kaut kā sanācis, ka vienā no vecāku čatiem esmu labā mamma, bet otrā visu acīs kļuvusi par slikto, jo uzdodu jautājumus,” padalās D. Ozola.

Vai tas ir tā vērts?

Arī citi vecāki stāsta, ka saglabāt labo vecāku statusu elektroniskajās sarakstēs nav viegli. Ja tu iesaisties pārāk daudz – esi uzbāzīgs, jo telefons ieskanas pārāk bieži, ja tu klusē, noteikti kāds uzklups par neiesaistīšanos. Tu ieteiksi savu variantu, pieci atbalstīs, trīs sadumposies, ka to nu noteikti neklājas dāvināt audzinātājai, un tā šīs sarakstes turpinās dienām un nedēļām ilgi, līdz vecāki pagurst, padodas un vienaldzīgi sāk spiest īkšķīšus ierakstiem.

Par laimi, vienmēr atrodas kāds, kurš saka: ”Stop! Pārskaitiet man, un es visu sarūpēšu.”

Liepājniece Anita Mendriķe šobrīd ir bērnu kopšanas atvaļinājumā, bet pirms tam strādājusi par audzinātāju bērnudārzā ”Margrietiņa”. Viņa par dāvanu iegādi smaida, jo pieredzējusi abas puses, gan iesaisti vecāku čatos kā mamma, gan arī saņēmusi dāvanu no bērniem.

”Pirmajā gadā, kad sāku strādāt bērnudārzā, biju pavisam aizmirsusi, ka vecāki un bērni sveic mūs svētkos, lai gan pati savas meitas audzītēm arī esmu devusi naudiņu dāvanām,” atceras Anita.

Dāvana, ko viņa saņēmusi togad, bijusi ļoti bagātīga – dāvanu karte, pašu vecāku gatavots vīns ar personalizētu etiķeti, tēja, saldumi un svecīte. Citu gadu bijusi skaisti rotāta kaste ar ievārījumu burciņām un tēju.

Dāvanas bijušas skaistas, un par īpašo piedomāšanu pedagoģei bijis liels prieks. ”Man šķiet, ka liels pluss ir tas, ka mūsu grupā ir kāda mamma, kurai ir trīs atvases un attiecīgi arī liela pieredze šajās lietās, viņai uzreiz ir skaidrs, kā process jāorganizē, iespējams, tieši jaunie vecāki apjūk vairāk.”

Anita novērojusi, ka dāvanu izmaksas šogad ir augušas vismaz divreiz, jo viss sadārdzinājies, tomēr pirmssvētku jampadraci vecāku čatos viņa neuzskata par ko traku, ja izdodas rast samērīgu kopsaucēju.

Vēl kāda cita bērnudārza audzinātāja, kuras stāžs ir vairāk par desmit gadiem, pastāsta, ka neesot piedzīvojusi gadu, kad vecāki Ziemassvētkos neuzdāvina neko, un piebilst, ka dāvanas vienmēr bijušas pārdomātas, pat ja tas bijis neliels svečturītis.

Dāvanas vērtību neskata naudā

”Ir patīkami, ka iepriecina svētkos! Man ir bijušas gan mazas, mīļas un personīgas dāvaniņas no skolēniem – pašu zīmētas apsveikumu kartītes, zīmējumi, konfektes –, gan arī vecāki parūpējušies par lielām dāvanām. Tās ir bijušas biļetes un dāvanu kartes uz koncertiem un teātri, iepirkties veikalos,” atzīst skolotāja Ināra no kādas Dienvidkurzemes novada skolas.

Vēlas palikt anonīma, taču pieredzē par apdāvināšanu Ziemassvētkos ir gatava pastāstīt. Pedagoģe skolā strādā 25 gadus, taču novērojusi, ka bagātīga apdāvināšana gada nogales svētkos sākusies pirms aptuveni 20 gadiem.

”Kad pirmos gadus strādāju skolā, bija 90. gadu beigas, un atceros, ka audzināmās klases viena no bērna mammām bija sagādājusi adītus dūraiņus. Tādus sarkanus, dzelteniem un zaļiem rakstiem. Tie bija mani pirmie tādi dūraiņi mūžā!” atceras Ināra.

“Cik nopratusi, māmiņa bija sagādājusi dāvanu no visas klases – cimdus bija noadījusi mammas mamma, mana audzināmā puiša vecmāmiņa. Šī dāvana man noteikti palikusi atmiņā visvairāk!” atzīst pedagoģe.

Viņa atminas, ka tad, kad skolotāja saņēma paciņu, kāda cita mamma piegājusi pie dāvanas gādātājas un piedāvājusi iespēju robežās segt izdevumus. ”Tajos laikos ar naudu bija, kā bija, taču vienmēr kaut ko izdomāja,” saka Ināra.

Citu gadu vecāki saorganizējuši, ka katrs bērns saliek skolotājai maisiņā pa kādam saldumam un gardumam vai smukumam – varēja būt pirkts vai pašu cepts un izgatavots. ”Es togad biju izdomājusi, ka bērni no savas kabatasnaudas vai brīvā laikā sagādā vecākiem un uztaisa paciņu, un līdzīga tika arī man,” skaidro skolotāja.

Daudzus gadus bijusi tradīcija, ka skolēniem, pat vecākajās klasēs, mīļa tradīcija bijusi saldumu paciņu dāvināšana, vecāki un skolēni sarūpējuši saldumus arī skolotājai.

Taču pēdējos desmit gadus viņai pasniedz dāvanu kartes, varbūt kopā ar kādu konfekšu kasti. ”Pasaku ģimenēm paldies par gādību, bet neuzskatu, ka tas būtu kāds pienākums, ka skolotāji jāsveic Ziemassvētkos.

Vecāki un skolēni oponē: ”Mēs jūs, skolotāj, mīlam! Jūs taču esat otrā mamma!”,” teic Ināra un norāda, ka skumjāk varētu būt tiem pedagogiem, kuriem nav audzināmās klases.

”Paldies dievam, ka man nedāvina dārgas dāvanas!” izsaucas Aizputes vidusskolas un Krotes Kronvalda Ata pamatskolas angļu valodas skolotāja un interešu izglītības pedagoģe Indra Zvirbule.

Viņa pastāsta, ka viņai šobrīd nav audzināmās klases, taču arī tad, kad bijis, vienmēr priecājusies, kad bērni parūpējušies par mazām, mīļām un personīgām dāvaniņām. Lielas dāvanas nekad neesot saņēmusi. ”Uz galda atstāta vēstulīte, kartīte un klāt svecīte, konfekte vai šokolādīte. Lūk, šī ir patiesa Ziemassvētku dāvana – no sirds!” skolotāja saka un uzsver, ka dāvanas vērtību nekad nav mērījusi naudā vai mantiskā izteiksmē.

”Uzskatu, ka skolotāji Ziemassvētkos speciāli nav jāapdāvina, bet, ja grib pateikties un atcerēties, tad tas var būt kas simbolisks,” pauž pedagoģe ar vairāk nekā 40 gadu stāžu.

Vienkārši, sirsnīgi un simboliski

Arī Rucavas pamatskolas skolotāja Daiga Grīnberga pastāsta, ka Ziemassvētkos no saviem audzināmajiem parasti saņemot vienkāršas un nelielas dāvaniņas – bijušas gan krūzītes, gan šķīvīši ar saldumiem. ”Vecāki ir piedomājuši pie tā, lai būtu mīļi,” viņa saka.

Tā kā D. Grīnberga māca latviešu valodu un literatūru, reiz saņēmusi dzejoļu grāmatu, kurā bērni parakstījušies un atstājuši kādu novēlējumu. Vienu gadu saņēmusi arī dāvanu karti, bet ne no lielveikala, atbalstīts kāds vietējais uzņēmējs.

D. Grīnberga priecājas par visām saņemtajām dāvanām, taču mazās un sirsnīgās dāvanas esot daudz patīkamākas. “Mēs jebkurš varam ieiet lielveikalā un nopirkt dāvanu karti. Protams, arī to saņemt ir jauki, bet šī mazā dāvaniņa – vai tā būtu grāmata, kāda smukumlietiņa vai pašu gatavotais – tas tomēr ir ar citu vērtību,” uzskata skolotāja.

Sevišķi mīļi esot pašu bērnu darinātie apsveikumi. “Tiesa, tie vienmēr nestāv kaut kur pa acīm, bet tiek vākti un glabāti,” viņa saka.

D. Grīnbergai pašai ir trīs bērni, un viņa stāsta, ka skolotājiem bērni pasnieguši dažādas dāvanas – visas nemaz nevarot atcerēties, bet bieži tie bijuši saldumi, pasniegta arī ziemas aukstumam piemērota dāvana – silts plediņš.

Visaktuālākās gan tomēr esot dāvanu kartes. “To ir vairāk, jo tad skolotājs pats var izvēlēties. Esam dāvinājuši grāmatnīcu dāvanu kartes, jo skolotāji jau tomēr lasa. Nevar arī zināt, vai viņam tā konkrētā grāmata mājās jau nav un vai tā viņam patiktu. Šai ziņā dāvanu karte ļauj pašam saņēmējam izpausties,” saka D. Grīnberga.

Ja klasē ir maz skolēnu, vienoties par dāvināmo esot viegli. “Ir mammas, kuras ir tik aktīvas, ka viņas jau uzreiz apņemas visu noorganizēt. Mums pārējiem pasaka ideju un nosauc konkrētu naudas summu, un tad mēs vienkārši par to samaksājam.

Man pašai nebūtu laika par to gādāt, jo ir citi pienākumi, tāpēc ir labi, ka ir kāds uzņēmīgais,”

saka D. Grīnberga un pastāsta, ka naudas summa dāvanai neesot liela. “Tās ir tīri simboliskas – tā, lai parādītu, ka mēs atceramies. Otrs ir tas, ka mums jārēķinās arī ar tām ģimenēm, kurās aug vairāki skolēni. Ja katram no viņiem ir jāmaksā, tad, protams, jāpadomā, vai to var atļauties. Mēs tāpēc izvēlamies vidusceļu, lai būtu labi abām pusēm,” teic D. Grīnberga.

Vai bērni nāk ar savām idejām skolotāja dāvanai? “Kad mani bērni vēl gāja bērnudārzā, tad viņi tur paši zīmēja kartītes. Tagad, kad viņi iet skolā, dāvanas parasti izdomājam mēs – vecāki. Bērni tikai parakstās kartītēs kā sveicēji. Mēs gan dzīvojam laukos, un te jau cits citu pazīst. Apmēram ir zināms, kurš gribētu uz koncertu aizbraukt un kurš uz grāmatnīcu aiziet,” atklāj skolotāja.

Bizantijas mantojums ar korupcijas aizmetņiem

Gints Kapenieks, krīzes psihologs

Ja runājam par dāvanām, kuras nav domātas mūsu ģimenei vai radiniekiem, bet tiks pasniegtas publiskā telpā, tad viens no aspektiem, par ko jādomā, – vai šis cilvēks grib saņemt dāvanas?

Ja dāvanu saņem amatpersona, arī skolotājs vai treneris, tad tur var būt arī iekšējas pretrunas. Ja cilvēks jau dara savu darbu, tad kā vērtēt šo pateicību. Var būt tā, ka viņš šai brīdī jūtas kaut ko parādā, varbūt vajadzēs kādam kaut ko vairāk darīt. Varbūt iztapt vai būt neobjektīvam kādos brīžos.

Saņēmējam dāvana liek padomāt par šādiem zemtekstiem.

Ja arī cilvēks ir noskaņojies saņemt dāvanu no vecākiem, tad dāvinātājiem tomēr vajadzētu paprasīt, ko viņš vēlētos.

Man liekas, mūsu materiālisma laikmetā un tādēļ, ka visu var nopirkt, bieži vien mājas var pārvērsties noliktavā, un vēl nāk klāt dāvana, kas nav derīga un netiek izmantota. Nekas jau nav labāks par to, ka cilvēks pats izvēlas. Tad varbūt labāk aploksne ar naudiņu, lai saņēmējs pats izvēlas, kam to piemest klāt, – ceļojumam vai kādu mantu nopirkt.

Kāpēc cilvēki tik ļoti vēlas apdāvināt noteiktu profesiju pārstāvjus? Manuprāt, tie ir mūsu mantojumi, mūsu stereotipi. Runājot Junga terminos, tie ir arhetipi, kas iegājušies, – ka dāvināt ir pieņemts. Paša procesa dēļ tas tiek uzturēts kā ieradums.

Esmu lasījis kādu pētījumu, ka šī tradīcija nāk no impērijas laika, tā ir feodālisma mantojums. Bizantijas impērijā bija liela korupcija, dāvanas bija jāpasniedz, lai varētu dabūt kādu amatu. Bija nepieciešama uzpirkšana ar lielām, dārgām dāvanām.

Tas viss arī pie mums ir atnācis caur mūsu lielajiem kaimiņiem. Krievijas impērijā bijām ļoti ilgi, un šim Bizantijas mantojumam zelta laiki bija tieši padomju gados.

Līdz pat šai dienai dāvanai apakšā ir korupcijas aizmetņi. Ne jau velti ir likumi, kas nosaka, ka ierēdņi un citas amatpersonas nedrīkst pieņemt dāvanas.

Tāpat interesants aspekts ir dāvanu devēju pamats to darīt. Esmu bijis savā darbā saistīts ar bērniem, un uzņēmīgās mammas ķeras pie tā, ka mums nu vajadzētu skolotājai kaut ko dāvināt, ko un kā tad nu darīs? Pārējiem atliek – nu, kā tad es nepiedalīšos, ja tāda lieta ir…

Nāk līdzi arhetips, ka tā ir pierasts. Ja cilvēks nepiedalās, sanāk, ka viņš negrib būt pateicīgs, negrib būt labs, ir skopulis, kam naudas žēl.

Jautājums nav viennozīmīgs, tāpēc vienmēr šīs lietas ir jāpārdomā. Ja dāvana ir pateicība no sirds, varbūt ir labi, bet ne tā, ka dāvana pārvēršas labākas attieksmes gaidās, ka tad izlaidīs cauri vai paskatīsies caur pirkstiem.

UZZIŅAI

Vecāku čatiņu aizkulises

– Citreiz tas jampadracis ir izcili izklaidējošs. Bija mums vienu gadu augstos toņos, ar visu nenormēto leksiku un ”Bez tabu” piesaukšanu. Vienmēr ir iespēja nepiedalīties tajā balagānā.

– Dzīvoju Vācijā. Mēs te tikko diskutējām klases grupā un vienojāmies samesties 2–3 eiro no katra. Skolotājiem pie mums ar likumu aizliegts pieņemt dāvanas virs 25 eiro, privāti vispār nekādas, viss jāsaskaņo ar skolas vadību.

– Turcijā jautājumu par to, ko dāvināt skolotājiem, vispār nav. Visiem ir skaidrs – vecāki sametas un dāvina zeltu. Visbiežāk zelta ķēdīti ar nelielu kulonu. Austrumu prakse.

– Tas ir tāds visas grupas karš par dāvanām. Nesaprotu, kāpēc jādāvina. Var kādu mīļu nieciņu, bet ne jau dāvanu kartes. Tad jau skolotājiem arī būtu kaut kas jādāvina vecākiem.

– Cik dzirdēts no citiem vecākiem, diskusijas mēdz iet augstos toņos, dažas pat beidzas ar iesniegumu policijā. Citi pamet čatu, lai nebojātu savu nervu sistēmu.

– Strīdi ir iemesls, kāpēc es bieži vien diskusijās nepiedalos, kad pēc pāris dienu strīdēšanās ir kopsaucējs, tad pievienojos.

– Es reiz negribēju piedalīties klases Ziemassvētku izdarībās, kad citas mammas uzbruka, ka samaksās tos manus 8 eiro, ja reiz nevaru atļauties. Protams, tas aizvaino. Atļauties es varēju, vienkārši meita jau ir liela un zina, ka Ziemassvētku vecītis ir vienkārši vīrietis ar bārdu, tāpēc tas nešķita tēriņu vērts.

– Vecāki! Lūdzu, beidziet šo cepšanos! Lielākā dāvana skolotājam būs veiksmīga ikdienas sadarbība ar vecākiem.

Avots: citāti no Whatsapp čatiem un vecāku komentāri

Es domāju tā: Vai jādāvina dāvanas skolotājiem?

Oksana Fedorčenko – grāmatvede:

– Kaut ko jau var, kāpēc ne. Bet tikai kaut ko simbolisku, ne lielu, ne dārgu. Katrs skolēns atnes mazu naudiņu, un tad saliek visu kopā. Varbūt lai sanāk teātra biļetei. Ar klases dāvanas lielumu noteikti nevajag pārspīlēt, jo ne visi vecāki šajos laikos var dot daudz naudas. Ja kāds ļoti grib, tad lai dāvina kaut ko lielu ārpus skolas.

Līga Riekstiņa – friziere:

– Dāvināšana – tas ir skaisti, bet tai jābūt simboliskai, mīļai, foršai, lai visiem ir prieks. Tās varētu būt bērnu pašu rokām sarūpētas dāvanas, bet jaunatne gan mums tāda pasīva. Varētu kaut ko kopīgi izcept un klasē ar skolotāju kopā apēst. Galvenais, lai visiem kopā jauks pasākums.

Jānis Valciņš – pensionārs:

– Tas ir jauki, ja kaut ko uzdāvina skolotājai, bet ne jau milzīgu superdāvanu. Galvenais, lai izsaka atzinību. Nevajag no bērniem, vecākiem vākt lielu naudu, tas ļoti nepareizi. Nav tas labākais laiks mētāties ar naudu. Varbūt bērni paši var izgatavot kaut kādu apsveikumu, pārsteigumu, simbolisku sveicienu.

Natālija Miļukina – strādā bērnudārzā:

– Strādāju bērnudārzā un zinu, ka daudzi pedagogi jūtas neveikli, kad viņus apdāvina. Ja nu vecākiem ir vēlme kaut ko uzdāvināt, tad varbūt viņi var vienoties par ko tādu, kas pedagogam noder klasē vai grupā darbam. Tad būs labi gan skolotājam, gan bērniem. Jebkura dāvana tomēr ir vecāku lēmums.

Maira Grulle – strādā:

– Ja to grib paši bērni, tad jā. Šis tomēr ir dāvināšanas laiks, un katram patīkami saņemt mazu uzmanību. Nevajag dāvanai vākt milzu summas! Nāk prātā mana vectētiņa vārdi, kurš teica tā: ”Mazums no mīlestības, daudzums no lepnības.”

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild SIA “Kurzemes Vārds”.

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz