”Cilvēkiem patīk šis pasākums. Katru gadu mēģinām izdomāt kādu jaunu maršrutu, nu jau sāk likties, ka Liepāja kļūst par šauru,” viņa smejas. Šogad bijusi ļoti laba sajūta, īpaši braucot pa Zirņu ielu un redzot, kā izstiepusies garumā ap simt velobraucēju kolonna ceļā uz Zirgu salu.

Iespēja izjust atbildību

Liepājas pašvaldība pastāvīgi īsteno projektus, kas māca pilsētniekus dzīvot zaļāk un veselīgāk, mudina kustēties. Vai liepājnieki to novērtē un izmanto pilnībā? ”Domāju, ka jā,” teic Diāna.

””Dienā bez auto” piedalās diezgan daudz senioru. Ir forši, ka šie cilvēki ir aktīvi. Liepājā, protams, ir senioru vingrošanas laukums, dažādas nodarbības, cilvēki tiek iesaistīti. ”Dienas bez auto” mērķis ir nodot arī vides ziņu, ka velosipēds ir ilgtspējīgs transports, kā arī cilvēki gūst prieku, fiziski izkustoties.”

Senioriem ir brīvs laiks, bērniem liek sportot vecāki un skolā, bet kā ar strādājošajiem, kuriem trūkst laika? Aizņemtos cilvēkus grūtāk uzrunāt, atzīst D. Stendzeniece, esot jāņem vērā viņu intereses un jādomā par to, kā viņus aizsniegt.

Tomēr ”Dienā bez auto” vidējā paaudze esot labi pārstāvēta. ”Cik esmu klausījusies sarunās, braucot līdzi, šie cilvēki piedalās regulāri,” viņa saka.

Vides daļa nesen nāca klajā ar iniciatīvu ”Nepērc lieku, nāc ar savu!”. ”Runājot ar ēdinātājiem, ar liepājniekiem, secināju, ka daudziem jau ir tādi paradumi – nākt ar savu trauku. Tas, manuprāt, ir ļoti labi, ka ir cilvēki, kurus nevajag mudināt ar iniciatīvām, viņi jau ir to iemācījušies.

Lai mainītu paradumus, jāparāda alternatīvas, jāpastāsta, kādas ir to vērtības un ieguvumi. Saskatot vērtību, cilvēks var par to iestāties un arī uzņemties atbildību.

Tas ceļ pašvērtējumu, jo ar savu rīcību cilvēks kļūst nozīmīgs. Tā es redzu ceļu, kā vides izglītību popularizēt un ieviest, – dodot iespēju izjust atbildību,” viņa pastāsta.

Pēc maģistra studijām D. Stendzeniece ieguva stipendiju un Senegālā trīs mēnešus strādāja kopā ar vietējiem studentiem, pētot dzeramā ūdens nepieejamību ciematos.

”Biju ļoti daudz lasījusi par klimata pārmaiņām. Āfrikā tiešām redzēju, kā klimats ir mainījies. Mēs bijām lietus sezonā. Normāli būtu, ka līst bieži, bet lietus nav spēcīgs. Taču klimata pārmaiņu dēļ līst reti, bet tad gāž tā, ka applūst mājas, jāatstāj dzīvesvietas, ūdeņos savairojas malārijas odu kāpuri. Piedzīvotais mainīja manu skatījumu. Mums varbūt šķiet, ka tas ir tālu, uz mani neattiecas, bet īstenībā nabadzīgās valstis visvairāk izjūt gan klimata pārmaiņas, gan pārtikas krīzi,” viņa atzīmē.

Rīga izsmēla pilnībā

Diāna sākusi braukt ar divriteni, taču vairāk esot kājāmgājēja. ”Ja pērku kaut ko jaunu, domāju, vai man tiešām vajag un kur es to varēšu izmest, kad vairs nebūs vajadzīgs. Īpaši Ziemassvētkos jautājums aktualizējas, negribas pirkt lietiņu, ko nolikt plauktā. Labāk uzdāvināt cilvēkam emocijas, biļetes uz teātri, koncertu.

Cenšos ieplānot kafijas dzeršanu ārpus kafejnīcas un paņemu savu krūzīti. Ir savs trauciņš līdzņemamam ēdienam, bet cenšos atrast tās desmit minūtes, lai paēstu uz vietas,” viņa izstāsta savu pieredzi.

Decembrī būs trīs gadi, kopš rīdziniece Diāna dzīvo un strādā Liepājā. ”Man bija dzīves krīze. Sapratu, ka vairs nevaru, kaut gan bija darbs un ērta dzīvošana.

Rīga mani izsmēla pilnībā. Laikam bija sasniegts zemākais posms, un varēju atsperties. Liepāja vienkārši notika pati par sevi. Nolēmu, ka atsaukšos tādam dzīves piedāvājumam.

Liepāja vienmēr patikusi, te man ir radi no tēva puses, tādā ziņā sanākusi atgriešanās pie saknēm. Man ļoti patīk, nevaru iedomāties, ka atkal dzīvotu Rīgā. Dzīves ritms šeit ir pilnīgi citāds, ir miers, pieejama daba. Tikko bija ciemos mamma, brauca uz nedēļas nogali, bet palika uz pusotru nedēļu. Teica, ka nebija gaidījusi, ka te būs tik forši,” viņa klāsta.

Mammas sajūsma atgādinājusi Diānai vairāk pievērst uzmanību pilsētas infrastruktūrai. ”Tikko biju Igaunijā, mēs vienmēr igauņus slavējam par labu pieredzi, taču mēs neesam sliktāki. Tā ir mūsu atbildība – atvērt acis un ieraudzīt labo,” viņa uzsver.

Pašvaldības darbā gan jāsaskaras ar sūdzībām un kritiku, bet tās dodot stimulu strādāt. ”Man ir svarīgi redzēt darba augļus. Zemkopības ministrijā darbs bija interesants, bet bieži vien es neredzēju rezultātu savam padarītajam. Strādājot ar cilvēkiem, rīkojot vides izglītības pasākumus, es redzu interesi, viņi uzzina un pamēģina kaut ko jaunu. Tas iedvesmo mani un dod jaunas idejas,” atklāj D. Stendzeniece.

Atvērtība, pozitīvisms, draudzīgums

Zemkopības ministrijas Starptautisko lietu nodaļas vadītāja Agnese Mētra atzīst, ka bijis ļoti žēl, kad D. Stendzeniece devusies citās darba gaitās. ”Ļoti konstruktīva, profesionāla starptautiskajās lietās, ar ko strādāja. Sagatavotie darbi, vizītes, kurās viņa piedalījās un gatavoja materiālus augstākajām amatpersonām, – viss vienmēr bija kvalitatīvi,” atceras A. Mētra.

Pirmais, kas nākot prātā par bijušo kolēģi, esot Diānas atvērtība, pozitīvisms un draudzīgums. ”Zinu, ka viņa tiekas ar kolēģiem, kad ir Rīgā, attiecības tiek uzturētas,” piebilst bijusī priekšniece.

”Kaut Latvijā tādu foršu cilvēku būtu vairāk!”

Diānai Liepājā patīk mazās, mīlīgās ieliņas, koka ēkas. ”Redzēju vēsturisku fotogrāfiju – gar māju, kur šobrīd dzīvoju pie Annas tirgus, 1939. gada maijā iet Kārlis Ulmanis un ģenerālis Balodis. Māja joprojām ir, es tur dzīvoju. Tas ir tik iespaidīgi! Uz jūru mēdzu aiziet vienkārši pēc darba, tās ir tikai desmit minūtes. Skatos un sev retoriski jautāju – tiešām, tas ir iespējams? Varu uzreiz satikties ar draugiem, aiziet uz kafejnīcu. Rīgā tas ir grūti, ir kaut kur jāaizbrauc. Šeit tas ir tepat,” viņa saka.

Uz Liepāju pārcelties plāno arī Diānas vīrs. ”Smejamies, ka viņš būs ieprecējies Liepājā no Rīgas,” viņa pastāsta. ”Meklējam telpas kalēja darbnīcai, lai viņš varētu kalt margas, žogus un trepes.”

Vizītkarte

Diāna Stendzeniece

• Dzimusi 1986. gada 7. jūlijā Rīgā.
• Pabeigusi LU Ģeogrāfijas un dabas zinātņu fakultāti, vides zinātņu maģistre.
• Vides aizsardzības vecākā speciāliste Liepājas pašvaldības Vides nodaļā.
• Strādājusi Latvijas Hidroekoloģijas institūtā, praksē Eiropas Komisijas Lauksaimniecības ģenerāldirektorātā, NVO ”Izglītības attīstības centrs” un Zemkopības ministrijas Starptautisko lietu nodaļā.
• Brīvprātīgā darba pieredze Senegālā.
• Divus gadus mācījusies psiholoģiju.
• Ļoti patīk daba un teātris.
• Vīrs Kārlis ir kalējs.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.