“Tie ir džungļi, nevis kapi!” – tik skarbus vārdus par Dienvidu kapsētu saka sieviete, kuras vīra atdusas vieta atrodas šīs kapsētas dienvidu galā. “Mirušo piederīgie kapu kopiņas vēl kaut cik kopj, taču pārējā teritorijā, kur par zāles pļaušanu būtu jārūpējas Kapsētu pārvaldei, vietām tā ir līdz viduklim. Briesmīgs paskats!”

Pusmūža vecuma sieviete savu vārdu nevēlas minēt, taču ir sašutusi līdz sirds dziļumiem: “Es uz kapiem nāku katru nedēļu, uz mana vīra kapa kopiņas nesameklēsiets ne zālīti – tikai ziedošas puķes, bet paskatieties apkārt. Tur pie pretējā pusē esošās kapu kopiņas zāle līdz viduklim, bet tur tālāk – vispār pļava!” Nav ko slēpt, sievietei ir taisnība – zālēs ieaugušas gan taciņas, gan arī daudzas nekoptās kapu kopiņas.

Netālu aiz kapličas uz jūras pusi savu vecāku kapavietu ar puķēm rotā Baiba. Uz jautājumu, kā viņa ir apmierināta ar kārtību kapsētā, jaunā sieviete vispirms pamet skatu apkārt un tad parausta plecus – lai gan starp rindām ir pagara zāle, viņa saka: “Nekā tik traka es te neredzu, un tā zāle man īpaši netraucē.” Sieviete piebilst, ka pati arī nemaz tik bieži uz kapsētu neatnākot – reizi mēnesī, ne vairāk, tāpēc laikam nebūšot īstā kritizētāja. 

Dienvidu kapsētas pārzini Raivi Bajāru sastopam, pie pašas ieejas kapsētā pļaujam zāli. Pārzinis mierīgi uzklausa mūsu stāstīto par piederīgo neapmierinātību ar kapsētas sakoptību un rāmā balsī saka: “Cik varam, tik darām!” Jā, viņš piekrīt, ka kapsētas dienvidu gals ir aizaudzis, taču pļaušanas darbus organizējot ne jau viņš, bet Kapsētu pārvalde.

“Mums patiešām vajadzētu vairāk darbaroku,” saka R. Bajārs. Un piebilst, ka arī piederīgo pienākums ir apkopt ne tikai savu aizgājēju kapavietiņu, bet vēl vismaz 50 centimetru aiz tās. Taču ne jau visi to saprot.

Kapsētu pārvaldes direktora vietnieks Ivo Pavlušenkoskaidro, ka pārvalde kapsētās nepieciešamos darbus var paveikt piešķirtā budžeta robežās. Tas ļauj algot tikai divus labiekārtošanas strādniekus, kas tad arī visās pilsētas kapsētās pļauj zāli.

Egona Zīverta foto

Ludmilai Dienvidu kapsētā atdusas mamma. Kopjot viņas kapa vietiņu, sieviete nesūkstās, ka jāsakopj arī tālāk – taciņa un tuvējā teritorija.

Darba roku trūkst, tāpēc Dienvidu kapsētas pārzinis Raivis Bajārs pats ķeras pie pļaujmašīnas un izmēģina jauniegādāto aparātu. Ja tas labi kalpos, turpmāk kapu kopiņas būs pasargātas no zāles, kas uz tām krīt, pļaujot ar trimeri.

Dienvidu kapsētā sakoptības kontrasti ir kā uz delnas – ja galvenā ieeja un tās apkārtne ir sakopta glīti jo glīti, tad tālāk zeļ īsta pļava.

Plašāk lasiet laikrakstā “Kurzemes Vārds” 5. jūlija numurā.

 #kvards-20120705-01#