– Kādēļ atbraucāt uz Latviju?

– Vienu māmiņu, ukrainieti ar mazu bērniņu, vedu uz Rīgu, biju šofere. Man ir ļoti labi draugi Lietuvā, kuri Liepājā nopirkuši dzīvokli. Zinot, ka būšu Latvijā, viņi piedāvāja te kādu laiku padzīvot, atpūsties pie jūras. Nebiju plānojusi, bet nolēmu šo iespēju izmantot.

Katru dienu arī strādāju. Tiekos ar bēgļiem, ierakstu intervijas, montēju. No Rīgas uz Liepāju es atbraucu ar autobusu pašā vakarā, un tikšanās ar pirmo liepājnieku man bija ļoti, ļoti nepatīkama.

– Kas notika?

– Kad izkāpu no autobusa, bija jau vēls vakars. Ieraudzīju taksometru, kas stāvēja pie autoostas, un iekāpu tajā. Šoferis uzprasīja, no kurienes esmu. Teicu, ka no Ukrainas, Kijivas. Viņš tūliņ: “Nu skaidrs… Esat no tās zemes, kurā amerikosi izraisīja karu.” Atbildēju: “Nē, krievi pie mums atnāca ar karu.”

Tālākā saruna jau bija bezgala nepatīkama, jo taksists, krievs, kā es saku, vatņiks, centās iegalvot, ka karu Ukrainā sākusi Amerika.

Teicu, ka esmu visu notikumu aculieciniece, ka pirms trim dienām biju Bučā. Taksists atbildēja: “Buča ir tikai dekorācija! Nekas tur tāds nenotika!”

Sapratu, ka man blakus sēž Krievijas propagandas nozombēts pusmūža krievs, kas dzīvo Liepājā. Nodomāju, ka noteikti te viņš tāds nav vienīgais… Aizvedis līdz dzīvoklim, skaidrā naudā paņēma diezgan lielu summu.

– Kādēļ bijāt Bučā?

– Lietuvieši no Klaipēdas Bučas iedzīvotājiem tagad piegādā moduļu mājiņas, lai viņiem būtu, kur dzīvot. Esmu tā, kas iet pie ģimenēm un skaidro, cik lielu mājiņu vajadzētu. Cilvēki man rāda postījumus, stāsta par piedzīvoto. Es pati taisu projektu, kura nosaukums “Dzīvosim!”.

Sākoties karam, daudzi mūsu cilvēki piedzīvoja šoku un milzīgu stresu, lai gan mēs ar Krieviju karojam jau kopš 2014. gada. Projekta mērķis ir veidot sižetus par to, kā mēs, ukraiņi, kara laikā cits citu atbalstām, kā kopīgi tuvinām mūsu uzvaru.

Stāstām arī par to, kā mums palīdz vienkāršie ļaudis no citām valstīm. Galvenais – lai kas arī notiktu, mēs, ukraiņi, dzīvosim. Putins mūs nespēs uzvarēt un iznīcināt.

– Ko redzējāt un dzirdējāt Bučā?

– (Larisas acīs sariešas asaras.) Buča ir maza, zaļa, mežu ieskauta pilsētiņa netālu no Kijivas. Tur ir daudz privātmāju, skaistas, sakoptas kā Šveicē. Īsts paradīzes stūrītis.

Es runāju ar vietējiem cilvēkiem, kas izdzīvoja… (Aizlūst balss.) Bučā bija karavīru daļa ar burjatiem. Kad viņi iegāja pilsētiņā, jautāja, vai šī ir Kijiva. Nē, nav. Burjati tam neticēja. Viņi nezina, kas ir civilizācija, viņiem uzsprāga saprāts.

Viņi bija satriekti, redzot, cik cilvēki labi dzīvo, ka ielas var būt asfaltētas arī ārpus galvaspilsētas. Kā tas var būt, ka katrā mājā ir tualete ar podu?! Podus okupanti neizmantoja, savas darīšanas kārtoja uz ielas vai pie māju stūriem…

Jau bēgot prom, viņi ar tankiem veda līdzi visu, ko varēja nozagt, nesaprazdami, ko dara. Piemēram, viens nozaga zāles pļāvēju, kas darbojas ar akumulatoru, taču akumulatoru nepaņēma, jo nezināja, kas tas tāds. Viņi bija īsta orda.

Ukraiņi viņus nesauc par krievu karavīriem, bet tikai par orkiem… No nometnes teritorijas vārdā Krievija iznākuši, mūsu zemē iebruka orki.

Viņi ieraudzīja Ukrainu, un daudzus pārņēma melna skaudība – kāpēc jūs tik labi dzīvojat? Kas jums to atļāva?!

Manuprāt, Krievija ir viena liela nometne, kur visi dzīvo pēc nometnes vardarbīgajiem likumiem. Jau no bērnības tiek borēts smadzenēs par vareno Krieviju, un viņi visi izaug kā orki. Kad Ukrainā sagūstītajiem krieviem jautāja, kāpēc gāja karot, daudzi atbildēja: “Gribējām redzēt pasauli…” Lai izrautos no nometnes un redzētu pasauli, var arī nogalināt cilvēkus…

Mūsu saziņas dienesti pārtvēra daudzas okupantu sarunas ar viņu sievām. Tajās dzirdams, kā Krievijā dzīvojošās sievietes, mātes vīriem un dēliem, teic, lai nogalina tās ukrainietes, lai izvaro viņas, lai nogalina viņu bērnus. Krievija ir visnežēlīgākais ļaunums vistīrākā veidā.

– Jums ir kāds stāsts?

– Kad pēc Bučas atbrīvošanas aizbraucu uz šo pilsētu, runāju ar sievieti Annu. Viņas mājai blakus, arī privātmājā, dzīvoja jaunāko klašu skolotāja ar dēlu. Okupanti viņai lika gatavot ēdienu.

Kad burjatiem nācās bēgt, viņi šīs sievietes acu priekšā dēlam nocirta kājas, pēc tam nošāva sievieti. Un nošāva zēnu. Tad viņu sacirta gabalos un izmētāja pa pagalmu.

Ļoti daudzus nogalinātos, kurus okupanti sadedzināja Bučas centrā, nevarēja pazīt. Arī Anna savu vīru un dēlu nespēja atpazīt. Viņa, mūsdienīga, skaista sieviete, nu jau vairs neraud.

Mēs dzīvojām tāpat kā jūs te, Latvijā, un tad pēkšņi… karš, orku iebrukums. Ja tās nav civilizācijas beigas, tad strupceļš gan. Tas, kas notika Mariupolē, tiešām bija un ir civilizācijas beigas. Un kur tad vēl visas citas mūsu pilsētas, kur tiešā raķešu trāpījumā pilnībā iznīcinātas senas bibliotēkas, modernas slimnīcas.

Mariupoles Drāmas teātrī slēpās vairāk nekā 500 cilvēku, sievietes, bērni. Teātri tiešā trāpījumā sagrāva ar aviobumbām. Kāpēc?!

– Neatbildams jautājums…

– Kad no Liepājas taksista dzirdu, ka notikumi Bučā bija tikai dekorācija, man kļūst slikti. Es nevaru uz notikušo nereaģēt. Es ļoti labprāt aci pret aci parunātu ar tādiem krieviem, kuru dvēseles ir slimas Krievijas propagandas dēļ, tā viņus padarījusi par morāliem kropļiem. Saprotu, ka diezin vai viņi mainīsies…

Bet, ja es klusēšu, ja nestāstīšu, ko zinu un redzēju, tad rīt kaut kas līdzīgs kā Bučā var notikt Liepājā. Tāpēc katram jādara viss, ko viņš spēj, lai Kremli apturētu.

2014. un 2015. gadā es pēc krievu iebrukuma Ukrainā kā dokumentāliste braucu uz frontes līniju Luhanskā. Kopš tā laika zinu, kāds ir karš. Kad krievi šogad februārī uzbruka Kijivai, ļoti daudzi ukraiņi savām acīm ieraudzīja šos slepkavas.

Kijivu joprojām katru dienu apšauda ar raķetēm tāpat kā citas mūsu pilsētas. Pirms mana brauciena uz Latviju krievu raķete trāpīja dzīvojamai mājai Kijivā. Blakus manas draudzenes mājai raķete sagrāva ēku.

– Jūsu nojauta, ka labi nebūs, izrādījās pareiza.

– Man bija frontē gūtā pieredze. Patiesībā karš ar krievu orkiem Ukrainā turpinās kopš 2014. gada. Es jau tolaik redzēju, kas ir krievu okupanti un kāda ir viņu uzvedības loģika. Viņi ir necilvēki. Man bija skaidrs, ka viņi neapstāsies, tāpēc rūpīgi sekoju līdzi starptautiskajiem notikumiem, un viss virzījās uz karu.

Mana intuīcija teica, ka viss sāksies 22. vai 23. februārī. Tas bija mans pieņēmums, tāpēc brīdināju savus mīļos, lai arī viņi gatavojas.

Nedēļu pirms kara nopirku malkas kravu, divus maisus kartupeļu, speķi, saulespuķu eļļu, sāli un maisu ar kāpostiem. Iepriekšējā gada vasarā mēs ar vīru savā mājā jau bijām ierīkojuši krāsni un pirti, lai nebūtu atkarīgi no Putina gāzes un varētu mierīgi pārdzīvot ziemu.

24. februāra naktī vēl pabeidzu salikt mucā kāpostus ar bietēm un ķiplokiem gruzīnu gaumē. Pulksten 5 no rīta sākās raķešu uzlidojumi. Mēs devāmies uz pagrabu, kur viss bija sagatavots: dokumenti, aptieciņa, ūdens, pārtika utt.

Piezvanīja draugi no Lietuvas un teica, lai ātri braucam prom. Mēs atteicāmies, nolēmām aizstāvēt savu māju un valsti. Tad mūsu ielā parādījās piecas kājnieku kaujas mašīnas. Izrādījās, ka tā ir ukraiņu mobilā grupa, kurai bija vajadzīgs atbalsts. Divas nedēļas pirms kara viņi bija mācībās, jo mūsu bruņotie spēki gatavojās krievu orku uzbrukumam. Ūdens, kafija, pārtika, medicīniskā aprūpe, guļammaisi un citas lietas – tas viss viņiem bija vajadzīgs.

Palīdzēju grupai atrast drošu vietu mežā, jo mēs dzīvojam ārpus pilsētas, netālu no Borispiļas lidostas. Ar saviem diviem lielajiem suņiem bieži staigāju pa mežu, tāpēc labi pārzinu apkārtni. Sākās vietējās teritoriālās aizsardzības vienību organizēšana, un mēs ar vīru arī pierakstījāmies. No krājumiem nomaļā vietā izņēmām stikla pudeles Molotova kokteiļiem.

Sākās kaujas – krievu armija uzbruka no visām pusēm, bija raķešu uzlidojumi. Mēs sadraudzējāmies ar mūsu militārpersonām no 72. un 80. brigādes. Februārī bija ļoti auksts, un viņi gulēja uz zemes mežā, visi slapji. Tad nu es nepārtraukti kurināju savu jauno krāsni. Karavīri sildījās, mazgājās, es mazgāju viņu drēbes, guļammaisus, gatavoju ēdienu, palīdzējām, kā varējām.

Sazinājos ar draugiem no Lietuvas, un mums atveda humāno palīdzību un 20 kastes ar visgaršīgāko lietuviešu maizi. Pie mums maizi nevarēja nopirkt divas nedēļas, jo orki bija iznīcinājuši pārtikas noliktavas.

Krievu iebrucēji mēnesi stāvēja 20 kilometru attālumā no mūsu mājas. Visu laiku bija apšaudes, lidoja ienaidnieka droni, raķetes, nedrīkstēja naktī mājās degt gaismu, bet tik un tā pie mūsu mājas plīvoja Ukrainas karogs. Mēs to nenoņēmām, lai cik bīstami bija. Tas plīvos, kamēr būsim dzīvi!

– Esat domājusi, kāpēc Krievija uzbruka Ukrainai?

– Man tagad Krievija ir ļaunums tīrā veidā. Ļaunums eksistē, un Putina Krievija iemieso absolūto ļaunumu. Uz to, kāpēc viņi iebruka mūsu zemē, ko viņi te dara, ko darīja Bučā un citās apdzīvotās vietās, mums atbilžu nav. Tikai saprotam, ka tie ir impērijas izgājieni, melna skaudība. Nespēja saprast un pieņemt, ka Ukraina grib un var būt patstāvīga, neatkarīga valsts.

– Kā ukraiņi dzīvo, ko domā tagad, kad karš joprojām turpinās?

– Atbilde ir – mums nav izvēles. Saprotiet, ja Putina režīms uzvarētu, tad tas nozīmētu, ka pasaulē uzvarējis ļaunums. Tādā pasaulē dzīvot nebūtu iespējams.

Mēs, ukraiņi, nevienam neuzbrukām, mēs astoņus gadus pēc 2014. gada centāmies pateikt, lai mūs atstāj mierā. Redziet, ar ko tas beidzās? Putins šādu attieksmi uztvēra kā vājumu un sāka karu pret mums, sadistiski nogalinot ukraiņus. Tāpēc mums nav izvēles. Mums vajadzīga uzvara.

Putins un Kremlis saprot tikai spēku. Tāpat kā bandā, kur tikai dūrei ir spēks. Ukraina var iet tikai pa vienu – pa uzvaras ceļu, citādi miera nebūs.

Ziniet, Krievija mūs visus var nogalināt, bet ne uzvarēt. Ukraiņi negrib dzīvot nometnē, kur nav likumu, kur valda bandīti un ļaunums. Mēs esam tauta, kas mīl brīvību, mūsos ir kazaku brīvības gars – vai nu brīvība, vai nāve. Šīs brīvības alkas nostiprināja pati Krievija, kuras jūgā mēs bijām.

Galvenā valsts vērtība ir brīvība, un tagad to saprot pilnīgi visi mūsu cilvēki. Karo visa Ukraina, nācija ir ļoti stipri saliedējusies. Ja mēs neaizstāvēsim savu zemi, tās vairs nebūs.

Raķetes uz Kijivu lido joprojām, un es tāpat kā citi ukraiņi ļoti labi pazīstu to sajūtu, ka mani kuru katru brīdi var nogalināt. Ka manu māju var sagraut. No rīta, kad pamostos, nodomāju: kāda laime, es varēšu iziet pagalmā, varēšu aprūpēt savas rozes un tomātus, iziet pastaigā ar suņiem. Ļoti labi apzinos, ka jebkuru mirkli tā visa vairs var nebūt. Un manis var nebūt.

Tajā brīdī, kad pieņēmu šo realitāti, dzīve ieguva citu asumu, es sāku izjust katru savas dzīves mirkli, tiem tagad ir cita vērtība. Tagad Ukraina iepazīst patiesu solidaritāti, cilvēki atbalsta cits citu un visiem spēkiem palīdz mūsu armijai.

– Patiesībā jau šis nav tikai Ukrainas karš…

– Tas ir karš pret absolūto ļaunumu. Tas ir izaicinājums visai pasaule. Patiesībā jau tagad notiek trešais pasaules karš… Kaut nu Debesis palīdzētu un nesāktos kodolkarš. Krievijā ir apmēram pieci tūkstoši kodolgalviņu. Putins visu laiku pasauli ar to baida. Tad mūsu planētai un cilvēcei būtu gals.

Mums, ukraiņiem, šis ir ļoti sāpīgs laiks. Mūs nogalina. Katru dienu bez izņēmuma uz mūsu pilsētām lido tūkstošiem raķešu. Kā krievi virzās uz priekšu? Sabombardē pilnīgi visu, kas viņu priekšā, un tad pa kilometram lien tālāk. Šis ir raķešu un smago ieroču karš.

Ir ieslēdzies nācijas izdzīvošanas režīms, un cita ceļa nav – mums ir jāuzvar šajā karā, citādi mūs visus iznīcinās. Bet mēs nepadosimies. Tā mēs jūtamies.

Tie, kas nevar karot, aizbrauc, un tas ir pareizi. Dzīvības jāsaglabā. Tikai dzīvs var pretoties, palīdzēt savējiem. Tie, kas paliek Ukrainā, karo, palīdz, kā spēj. Mēs visi dzīvojam un strādājam uzvarai.

– Ko tagad domā un pauž krievi, kas dzīvo Ukrainā?

– Ļoti daudzi, lai neteiktu visi, kļuvuši par Ukrainas nacionālistiem. Mēs savā zemē visos laikos esam labi sapratušies un sadzīvojuši ar krieviem. Taču tagad, pēc pastrādātajām zvērībām, ļoti mainās attieksme pret krievu valodu. Visi pāriet uz ukraiņu valodu, un tas ir tikai dabīgi.

Ukraiņi pasaulei prasa neatbalstīt krievu kultūru, jo no Krievijas ir atnācis absolūtais ļaunums. Tā saucamā krievu kultūra, krievu imperiālisms šobrīd rada un audzina slepkavas. Tas ir fakts, kas jāzina pasaulei. Tie, kuri tikai vēro, kā okupanti slepkavo cilvēkus, arī piedalās notiekošajā. Kultūra nav tikai dziesmas un dejas, bet arī tas, kā krievi reaģē uz karu un slepkavībām mūsu zemē. Burjati un citi izvaro un nogalina “po ruski”. Kaut ko tādu nedrīkst atbalstīt.

Mums bija Maidans un Pašcieņas revolūcija, mēs Ukrainā gāzām bandītu varu. Vai Krievijā tas ir noticis? Nē, mājasdarbs nav izpildīts. Vieglāk sākt karu pret kaimiņu tautu.

– Kas, esot tagad Liepājā, jūs iepriecina?

– Tas, ka redzu Ukrainas karogus. Mums jūsu atbalsts tiešām ir ļoti svarīgs. Mēs savā zemē stāvam kā siena. Esmu pateicīga par jūsu atbalstu manai tautai, par jūsu cilvēku devīgumu, labo sirdi.

Arī jūs zināt, ko nozīmē okupācija, vardarbība un nebrīve. Jūsu atbalsts palīdz sajust, ka neesam pamesti vieni, jo mēs tagad aizturam laupītāju ordu, neļaujam tai nonākt Eiropā. No visas sirds esam pateicīgi par jūsu palīdzību.

Visiem tiem krieviem, krievvalodīgajiem, kas dzīvo Latvijā un tic Putinam, saku: “Atbrauciet tagad uz Ukrainu, un es jums parādīšu vietas, kur notika un joprojām notiek karš, kur krievu karavīri slepkavoja cilvēkus. Kur nežēlīgi izvaroja sievietes, ņirgājās par viņām un bērniem. Atbrauciet, un es jums parādīšu, kas patiesībā notiek Ukrainā.”

VIZĪTKARTE

Larisa Artjugina

• Ukrainiete, 51 gads.
• Dokumentālā kino režisore, sabiedriskā aktīviste.
• Kompānijas “DocUA-Platform” (tīmeklī meklējiet www.docua-platform.org) direktore.
• Sabiedriskās organizācijas “Jaunais Donbass” vadītāja.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.