liepajniekiem.lv
Strādājusi par sociālo pedagoģi skolā un bērnudārzā, bijusi vecākā inspektore Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijā, izglītojusi ieslodzītos – tā ir tikai daļa no I. Šliseres iepriekšējā veikuma.
Viņa ir pārliecināta: ja kaut kas nedarbojas, jārod iespēja, kā to labot.
– Kā jūtaties jaunajā amatā?
– Katra diena ir izaicinājumu pilna. Ja, nākot uz darbu, plānoju kādu lietu izdarīt, plāni ātri izgaist, jo tieku ierauta ikdienā un attopos, risinot pavisam nesaistītas lietas.
Ir gadījuma lietas, kas jārisina, tāpat joprojām cenšos izprast, kā šeit viss darbojas. Sūdzēties nav par ko, bet izaicinājums liels. Sociālā joma jau pēc būtības ir neparedzama.
– Pirmo pieredzi jau guvāt vakarskolā?
– Arī pati mācījos Liepājas vakara (maiņu) vidusskolā Dzelzceļnieku ielā 1. Šobrīd tā ir tukša un pamesta ēka, gribētos, lai tai dod otro iespēju, jo daudz patīkamu un pozitīvu brīžu šī vieta man devusi – gan izglītību, gan darba pieredzi.
Pusaudža vecumā, kas sakrita ar 90. gadiem, mūsu valsts pārmaiņu laikiem, iepazinu nedaudz ielas dzīvi, negribēju iet uz skolu, interesantāk bija pavadīt laiku ar draugiem, bija citas prioritātes, pieļauju, piederības meklējumi.
Mammai esmu daudz raižu sagādājusi, viņa, protams, man teica, ka ir jāmācās, jāiet uz skolu, bet tas man tajā brīdī nebija saistoši.
Tomēr pabeidzu vakarskolu un sāku studēt sociālo pedagoģiju, ar domu palīdzēt tiem bērniem, kuriem ir grūtības iekļauties skolas vidē.
Vēlāk jau vakarskolā atgriezos, lai strādātu par sociālo pedagoģi, un tur arī guvu savu pirmo pieredzi.
– Kas noveda līdz ielu dzīvei?
– Visdrīzāk ģimenē uz to brīdi kaut kas sagrozījās ne tā, kā tam jābūt. Mamma daudz strādāja, lai nodrošinātu ģimenei iztiku. Kad jūties kaut kur viens, sāc meklēt savējos, līdzīgos, kas atbalstīs, un, protams, tie ir vienaudži ar līdzīgām situācijām. Tad nu šķita, ka mēs varam kopā izzināt nezināmo.
Liela loma tajā visā ir skolai, skolotājiem ir ļoti jādomā, ko un kā pasaka bērniem, vecākiem. Kā šodien atceros, ka bija komisija, kas sastāvēja no daudziem cilvēkiem, un tās priekšā manai mammai tika pārmests, ka viņa neprot audzināt meitu.
”Meita neko dzīvē nesasniegs, tāpēc vajadzētu viņu no skolas atskaitīt,” viņi teica.
Tos vārdus dzirdu joprojām, arī tad, ja vienkārši ar mammu runājam par skolas dzīvi. Pedagoga vārdi var sagraut pilnībā. Bērnu interesēm ir jābūt prioritātei – skolā, bērnudārzā, pašvaldībā.
– Pie ielas var pierast?
– Tur ir savi noteikumi, un tā vide ļoti ātri ievelk. Turklāt ielu noteikumi cilvēkiem dažkārt ir pieņemamāki. Šķiet, absurdi, bet tā ir.
Cilvēkam, dzīvojot Nakts patversmē, ir jāievēro noteikumi, dažiem tos ir grūti ievērot. Tāpat viņiem ir jārūpējas par sevi, jārisina sociālie jautājumi, kā arī jāmācās plānot savu dzīvi. Uz ielas cilvēks dzīvo šeit un tagad, nedomā.
– Kā tikāt prom no tā visa?
– Bērns no viena pedagoga izteikuma var zaudēt ticību sev un savām spējām, bet var arī sajust, ka viņam tic un uzticas.
Vakarskolā es piedzīvoju otro variantu, bija skolotāja, kura man noticēja, ka es varu un visu sasniegšu. Viņa man teica, ka galvenais ir neatkāpties. Šie motivējošie vārdi bija ārkārtīgi svarīgi.
Manā dzīvē šī skolotāja ir ļoti, ļoti svarīgs cilvēks. Pie skolotājas bija kārtība. Kā viņa to panāca? Ar inteliģenci, ar savu padomu, ticību, atbalstu. Arī bez pārējiem līdzcilvēkiem, protams, tas nebūtu izdevies.
Tolaik jau līdzās bija mans vīrs, vecāki, brālis. Tad piedzima meita, par kuru bija jāuzņemas atbildība. Mainījās prioritātes, vērtības.
– Mainījāt lomas?
– Jā. Un paldies Dievam. Pusaudža vecums ir ārkārtīgi interesants – robežas tajā laikā var nejust vispār. Tas, ko tev pasaka un kā tev pasaka, izsauc vai nu pretreakciju, vai liek ierauties sevī pavisam. Līdzcilvēki ir ļoti svarīgi.
Bērniņa nākšana pasaulē nesa lielas izmaiņas, sapratu, ka tas stāsts nav tikai par mani, tā ir milzīga atbildība.
Un tad tu mācies darīt, mācies mainīt to, kas tev tavā ģimenē nav paticis. Grūti pateikt, kurā brīdī manī nostrādāja tas ”Stop! Ir jāmainās!”.
Protams, vēlāk jau meitai nevarēju būt tik klātesoša, kā gribējās, jo bija jāsteidzas mācīties, karjera jāveido. Dzīvē gan izrādījās, ka mana ģimene ir uz disciplīnu tendēta: es strādāju labklājības jomā, bet pārējie aizsardzības jomā – Nacionālajos bruņotajos spēkos.
– Kādi ir jūsu profesionālā ceļa līkloči?
– Kaut kā tā sanācis, ka, vienu jomu izzinot, gribas iet un meklēt tālāk. Pēc darba vakarskolā pieteicos projektā, kura mērķis bija ieslodzīto personu izglītošana. Izgājām speciālas apmācības, apguvām vērtībizglītības programmu, ko projektā īstenojām.
Projekts Liepājas cietumā notika gadu, tas ļāva ieskatīties citā pasaulē, mēģināt izprast, kas notiek ar cilvēkiem, kādēļ viņi tur nonākuši. Šādas sarunas cilvēkos vieš skaidrību, un diemžēl problēmas saknes meklējumos bieži vien nākas atgriezties bērnībā, kur tas pamats jau ir ielikts.
Vēlāk strādāju Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijā Kurzemes reģionā, biju vecākā inspektore. Tolaik nācās runāt par lietām, no kurām dažkārt mēdz izvairīties. Tās ir bērnu tiesības un pienākumi.
Jāsaprot, ka tiesības ar pienākumiem iet roku rokā, par to arī runājām skolās, bērnudārzos, pašvaldībās, tiekoties ar speciālistiem, pedagogiem. Kā inspektori veicām uzraudzības darbu, sekojām līdzi, lai tiktu ievēroti normatīvie akti, lai tiktu ņemtas vērā bērnu intereses.
Tāpat izglītojām pašus bērnus, vecākus, kā tikt galā krīzes situācijās, kā risināt konfliktus. Galvenais uzdevums bija izglītot.
– Jūsu pieredze varētu būt par karjeras kāpņu paraugu.
– Tā sanācis, ka visa mana tīņa dzīve bija ceļš uz to, ka man jāiet strādāt šajā sfērā un jāmēģina aizpildīt iztrūkstošo, jo jau toreiz sapratu – kaut kas īsti nestrādā.
Dažkārt, tiekoties ar pedagogiem semināros vai diskusijās, tiek spriests par to, ka mēs kā sociālā atbalsta sniedzēji neizprotam kādu situāciju vai amatu, un tad es varu teikt, jo
pieredze man ir gana liela, ka zinu, kā ir būt pārdevējai, trauku mazgātājai kafejnīcā.
Uzskatu, ka dzīvē ir jāizdara daudzi, šķietami mazāk svarīgi darbiņi, lai saprastu, kas tad ir tas, ko gribi īstenībā. Es jau diezgan ātri sapratu, ka tās šausmīgi garās stundas pie kases aparāta strādāt negribu. Atnāc mājās pārguris, iekrīti gultā un nesaproti, kā līdz nākamai dienai no tā vispār atgūties.
Toreiz izlēmu – ir jāmācās! Likumsakarīgi viens posms veda pie nākamā.
– No bēdu stāstiem nenogurstat?
– Mana pārliecība ir tāda, ka, lai darītu šādas lietas, ir jābūt degsmei. Darbs ar bērniem un bāriņtiesā… vai tas ir interesanti? Jā, ir. Darbs ir atbildīgs, ir iespēja palīdzēt, uzlabot situāciju.
Laika gaitā gan tu aptver, ka nevari dzīvot citu cilvēku dzīvi, cilvēkiem pašiem ir jāuzņemas atbildība. Tu vari sniegt padomu, iedrošināt. Novērots, ka mēs gribam ātru rezultātu, bet visam vajadzīgs laiks.
Nenoliedzami, ir situācijas, ko nākas izlaist caur sevi, tomēr robežu es cenšos ieturēt.
To ievērot palīdz likumi, kārtības noteikumi, arī tikšanās ar kolēģiem, citiem speciālistiem, izrunāšanās. Lai gan tiesību normas ir viena lieta un darbs ar cilvēku pavisam kas cits. Tas ir jautājums, vai tev ir, ko dot, vai vari sniegt atbalstu, piedāvāt idejas, ne vien skatīties no dokumentācijas puses. Taču ir ārkārtīgi svarīgi šo dokumentāciju pārzināt.
Vienā pusē likums, otrā – cilvēks. Tas nemaz nav tik vienkārši. Mūsu gadījumā – mēs sniedzam Nakts patversmes pakalpojumus, bet cilvēki te grib uzturēties arī dienas laikā, ko nu?
– Plānojat pārmaiņas?
– Esam nonākuši pretrunās – mācāmies dzīvot pie esošās kārtības un mēģinām izprast, ko varētu mainīt. Ja vajadzība ir tiešām liela pēc cita veida pakalpojuma, iespējams, ir vērts izvērtēt, vai Nakts patversme ir vienīgā iespēja. Varbūt tiešām nepieciešama diennakts patversme?
Kopumā man radies daudz jautājumu par šo māju. Dzīvesstāsti te ir ļoti dažādi, vienam pakalpojums nepieciešams īslaicīgi, kādam vajadzētu garāku atbalsta laiku.
Smagi ir tad, ja redzam, ka kādam vēl mazliet pietrūkst, lai nostātos uz kājām, bet noteikumi saka, nē, laiks ir beidzies.
Cilvēkam jāiet prom, bet viņam jau nav, kur iet – ne dzīvesvietas, ne īsti darba.
– Kā šobrīd trūkst sociālās jomas pilnveidei?
– Mēs gadiem ilgi runājam tikai par sekām. Atkal un atkal par to pašu, bet mums vajadzētu pievērsties cēlonim. Pašam sākumam.
Šajā sfērā esmu 20 gadus, un nekas tā īsti nav mainījies. Kad beidzot tā sistēma tiks sakārtota? Vēl šodien par to klausāmies valstiskā līmenī. Nezinu, varbūt mēs kaut ko par daudz gribam mainīt un koriģēt. Varbūt esam par daudz piesātināti ar zināšanām un līdz galam nesaprotam, ko īsti gribam?
Tāpat aizmirstam nospraust lielos mērķus, piemēram, ko mēs gribētu pēc aptuveni 5, 10, 15 gadiem?
– Kā to labot?
– Iespējams, nepieciešami kādi atsevišķi cilvēki vai kāds koordinācijas centrs, kas šīs lietas kārtotu un virzītu. Lielas problēmas rada informācijas aprite, katra paša interpretācija.
Piemēram, ģimene tiekas ar kādu no speciālistiem, izstāsta savu problēmu, grūtības, visu, kas satrauc. Nākamajā vīzītē viņi varētu tikt tālāk un risināt to visu, tomēr tas nav iespējams, jo pie viņiem ierodas cits darbinieks un viņiem jāsāk stāstīt visu no jauna. Tas aptur lietu virzību, sniedz fragmentāru palīdzību.
Tāpat novērots, ka dažkārt cilvēki nepamatoti iejaucas un sāk noteikt, kas profesionāļiem jādara. Piemēram, vecāki ienāk skolā un sāk mācīt skolotājus, kā viņiem strādāt ar bērniem. Tā tam nevajadzētu būt.
Vēl viens liels jautājums, cik ļoti mēs uzticamies citiem. Aicinu būt iecietīgiem vienam pret otru!
VIZĪTKARTE
Ilona Šlisere
- Liepājas Nakts patversmes vadītāja.
- Ieguvusi maģistra grādu pedagoģijā, sociālā pedagoga, jurista palīga un sociālā darbinieka kvalifikāciju.
- Ir vairāk nekā 15 gadu pieredze bērnu tiesību aizsardzības jomā un darba pieredze valsts pārvaldē.
- Bijusi Priekules novada bāriņtiesas priekšsēdētāja.
- Ir precējusies, audzina meitu.
- Orientēta uz nepārtrauktu attīstību, jauniem sasniegumiem.
- Dzīvnieku mīļotāja, mājās ir divi suņi un viens kaķis.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
