Durbes centrā, Raiņa un Aizputes ielas krustojumā, atklātais sienas gleznojums iepazīstina ar pilsētas un novada ievērojamiem objektiem. “Pastkarte ar visu pasta zīmogu uz ilgiem gadiem būs mūsu pilsētas centrā uz sienas, lai katrs garāmbraucējs, katrs ienācējs un arī pastāvīgais iedzīvotājs, paskatoties uz to, varētu teikt – jā, es zinu, kas te ir nozīmīgs, ko es gribu apskatīt, jo tā taču ir mūsu Durbe,” saka Durbes novada kultūras nama vadītāja Daira Veilande.

Katrs caur savām brillēm

Lai arī klusāk nekā citus gadus un bez ieplānotā durbenieku vispasaules saieta, tomēr pilsētiņa nosvinējusi savus svētkus. Paši durbenieki bijuši ļoti aktīvi, iesaistoties auto orientēšanās sacensībās un orientējoties arī ar kājām pa pilsētu. Apmeklētājus piesaistīja amatnieku tirdziņš un aktivitātes bērniem, bet visvairāk vietējiem patikusi iespēja ārā pie kultūras nama skatīties kino, pastāsta D. Veilande: “Skatījāmies 2014. gadā ierakstītu teatralizētu uzvedumu “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, kurā spēlē paši durbenieki. Cilvēki teica, ka šī vieta ir ļoti laba kinoseansiem un tādus varētu sarīkot vēl.”

Idejas zīmējumam uz sienas esot pārdomātas krustām šķērsām, meklējot, kas šeit ir nozīmīgs. “Sajukušās domas sakārtot palīdzēja kāda veca omīte, viņas albumā atrasta pastkarte, uz kuras skaidri un saprotami bija atspoguļots, kas ir svarīgs mūsu Durbē. Gadi iet, mainās lietas, vietas, cilvēki un notikumi. Protams, katrs paliek ar savu vēsturi un savu nozīmīgumu,” atklāj D. Veilande.

Durbeniece, māksliniece Lauma Bauere vēl nekad nebija apgleznojusi sienu, tāpēc uzreiz piekritusi pamēģināt kaut ko jaunu. Viņa stāsta, ka vietējie bijuši ļoti satraukti, kas te notiek un kas tas būs. “Nāca klāt, reizēm pat ar nepatiku. Vecmāmiņa iet ar mazmeitiņu, vaicā, ko es te darot. Pastāstu. Viņa saka – būtu labāk uzlikuši atpakaļ ziņojumu dēli! Pakāpeniski cilvēki nomierinājās, saprata. No rīta līdz vakaram te kāds jau stāvēja rindā, lai parunātos un kaut ko uzzinātu,” stāsta māksliniece. Bijuši arī kuriozi. Lietuviešu tūristi prasījuši, vai tas esot legāli, ko viņa dara. Lauma atbildējusi, ka nezinot, tad jau vēlāk redzēs.

Arī Zeltīte Putniņa no Līgutiem braukusi garām un domājusi, kas te notiek? Rezultāts viņai ļoti patīkot. “Jauki, ka mūsu pils arī ir uzzīmēta, lai arī tagad tur ir graustu rajons… Gleznojums ir ļoti skaists,” saka vecmāmiņa, kas uz Durbes svētkiem atvedusi savus mazbērnus, kas atbraukuši no Carnikavas.

Apgleznotā siena piesaista tūristus. “Tēloju ceļa rādītāju,” smejas L. Bauere, “jo visi nāk un prasa – kur ir tas un kur tas atrodas? Lietuviešiem jāapmeklē savs tradicionālais pilskalns ar akmeni un Durbes kaujas atzīmes vietu. Viens pat interesējās, kur tā kauja notikusi.”

To, ka katrs vērtēs gleznojumu tikai no sava redzes punkta, māksliniece sapratusi dienā, kad zīmējusi ar saulesbrillēm. “Man tik ļoti patika jumta sārtais tonis. Kāda sieviete nāca garām un vaicāja, vai tad nevajadzēja sarkanu. Noņēmu brilles un atklāju, ka jumts ir biešu krāsā… Saulesbrilles izdaiļo pasauli citādu, nekā tā ir. Viens atnāk ar košām un saka, ka ļoti skaisti. Cits ar melnām, tam nepatīk un vispār neko nevajag. Kāds atnāk ar spoguļbrillēm un redz tikai sevi – uzzīmē mani, te vajag manu māju!” secinājusi L. Bauere.

Iespēja apgleznot savu māju nemaz nav utopija. Ja reiz L. Bauere ar mieru, tad D. Veilande saka, ka tas nu durbenieku ziņā – lai stāsta, kur vēl Durbē gleznot un par kādu tēmu.

Skaņa kā “Steinway”

Nozīmīgs notikums pilsētai ir arī kāds Durbes muzeja jaunieguvums. Tās ir 1905. gadā izgatavotas klavieres. “Firma “Tresselt” Rīgā ražoja ļoti kvalitatīvus instrumentus, 20. gadsimta sākumā piedalījusies izstādēs ar flīģeļiem un pianīniem. To skaņa ir tik laba, ka pielīdzināta “Steinway” skaņai,” zina stāstīt muzeja vadītājs Reinis Bahs. Klavieres muzejam atdāvinājis durbenieks Raivo Ieviņš, kurš tās bija mantojis no radinieces Helēnas Reiznieces-Gulbes. “Bija jāaiziet uz citu dzīvesvietu, bet klavieres nevarēja paņemt līdzi. Viņš kādreiz gājis Līgutu skolā, bija pārcēlies no Rīgas uz Durbi dzīvot, bet apstākļi atkal mainījās. Tantes novēlējums bija nodot šīs klavieres drošā vietā un uzglabāt saudzīgi,” saka R. Bahs. Tā nu izlemts klavieres nodot Durbes muzejam.

Šīs ir jūgendstila klavieres ar tam tipiskiem rotājumiem. Tām saglabājušies svečturi nošu apgaismošanai, plauktiņš, koka tapa – klusinātājs, arī sena mūzikas mācību grāmata “Maļeņkij Rubinštein”. Dekors – sienas pulkstenis – arī nācis līdzi. “Klavieres ļoti smagas, jo tām ir bieza dižskābarža aizmugures siena. Četri vīri pa durvīm izstūma, tālāk panest nevarēja. Atbrauca traktors, iekāra štripās,” atklāj muzeja vadītājs.

Klavieres ir daļēji noskaņojušās, bet var dzirdēt dzidru skaņu, R. Bahs uzsit pa taustiņiem: “R. Ieviņa tante bija skolotāja Rīgā, Dārziņskolā. Klavieres bijušas tik labas, ka 50. gados vestas uz filharmonijas koncertiem, ietītas deķos, lai neapskādē. Raimonds Pauls esot uz tam uzspēlējis, un viņš jau nu pie kurām katrām nesēdās.”