liepājniekiem.lv
Leifam Kraftam šāda novēršanās nenāk ne prātā, viņš dodas tieši krustugunīs un ik dienas strādā ar atkarību māktiem bezpajumtniekiem. L. Krafts ir nodibinājuma “Agape” atskurbtuves administrators.
Manipulācijām neļaujas
“Kāpēc jūs vēlaties ar mani runāt?” sākotnēji vīrietis ir apjucis, tomēr, aizskarot atskurbtuves tēmu, kas īpaši aktualizējusies pēdējā laikā, kad slēgts Liepājas Nakts patversmes pirmais jeb zemākais līmenis, Leifs sarunai kautrīgi piekrīt.
“Iepriekš gan nebiju saskārusies ar šo “Agapes” pārstāvi, bet tikšanās laikā, kur diskutējām par aktualitātēm atskurbtuves un Nakts patversmes tālākajā darbībā,
viņš sevi pierādīja kā ļoti zinošu darbinieku, kurš tiešām saprot ne tikai atskurbtuves iekšējo virtuvi, bet arī atkarību spēku,”
stāsta Liepājas Sociālā dienesta pārstāve Gunta Jākobsone.
Sākotnēji labdarības biedrībā “Agape” pats esot nonācis kritiskā stāvoklī.
“Tolaik Leifs bija traumējis mugurkaulu, nevarēja strādāt. Attiecīgi – arī īrēt dzīvesvietu nespēja, jo ienākumu nebija. Atminos, ka tolaik viņam bija liela krīze, smags stāvoklis. Tā mēs iepazināmies, viņš toreiz gaidīja rindā uz operāciju Rīgā.
Viss izdevās veiksmīgi, veselības stāvoklis arī, laikam ejot, uzlabojās, un Leifs tā arī palika pie mums. Šobrīd esam noslēguši darba attiecības,”
nodibinājuma “Agape” direktore Marina Čarkviani daudz slavē vīrieša darbaspējas un rakstura stingrību, kas ļoti svarīga, darbojoties ar atkarībniekiem, jo ne reizi vien viņi mēdz manipulēt arī ar tiem, kas viņiem vēl labu.
“Leifs šādām manipulācijām neļaujas. Tāpat viņam labi padodas visas vadības lietas, viņš kontrolē savu darbinieku plūsmu, uzmana, lai viss notiek laikus, atbilstoši nolikumam, bet pret klientiem izturas ar cieņu un izpratni.
Kad sapratu, cik viņš atbildīgi pieiet uzdevumiem, kas viņam uzticēti, man nebija šaubu, ka tiks galā ar darbu arī atskurbtuvē. Tāpat papildus viņš nāk palīdzēt zupas virtuvē kā brīvprātīgais,” vīrieti raksturo M. Čerkviani.
Guļ, līdz atveras veikals
“Pēdējās dienās īpaši jūtams, ka patversme Flotes ielā aizvērta. Daudzi pie mums nāca kājām, kad tur atraidīti. Iekšā gan nelaidām, jo lielākoties atskurbtuvē uzturas ļaudis, kas nav spējīgi pārvietoties,” stāsta pārvaldnieks.
Viņš gan novērojis, ka atskurbtuves pakalpojums īpaši pieprasīts kļūst tieši vasarā, kad siltie saules stari rūpējas par to, lai reibums ņemtos spēkā ātrāk.
Savus klientus viņš pazīst gana labi un zina teikt, ka vismaz 80% no tiem te ir regulāri apmeklētāji. Leifs uzskata, ka viņa lielākais pluss ir tas, ka viņš uz to visu raugās mierīgi.
“Mēģinu uz katru situāciju skatīties reāli. Ir tādi, kuri atskurbtuvi uzskata par pastāvīgo dzīvesvietu.
Guļ pie mums līdz brīdim, kamēr atveras alkohola veikals un atkal var nopirkt jaunu pudeli. Viņiem nekas cits nav vajadzīgs. Pilnīgi nekas.
Un tur nav jēgas neko ne stāstīt, ne runāt, ne pierādīt. Tāpat ir cilvēki, kas pāršauj pār strīpu un nonāk pie mums nejauši.
Par tiem pirmajiem gan būtu svarīgi izvērtēt – cik sabiedrībai vai iestādei būtu jānāk pretī viņu alkoholismam? Vai mums jāpalīdz turpināt lietot alkoholu, dodot naktsmājas un vēl ziedojot līdzekļus?
Nedariet to, lūdzu, nedodiet viņiem naudu! Tas ir sliktākais, ko jūs varat darīt. Agri vai vēlu tas beidzas ar šo cilvēku nāvi. Ja gribas labu – nopērciet ēst.
Uzskatu, ka Latvijā tiek darīts viss, lai palīdzētu cilvēkiem atsākt normālu dzīvi, ja viņi to grib.
Ja vairs nedzers un lūgs palīdzību – viņiem palīdzēs. Bet, ja neko nevajag, tad neko nevar. Viņi ātri sāk izmantot cilvēku savām vēlmēm. Auklēties ar viņiem īpaši nevajag, bet palīdzēt var ar mēru. Ja iespējams, vajag parādīt, ka katram ir ceļš, kurā var stabili stāvēt pats uz savām kājām,” iesaka atskurbtuves darbinieks.
“Piemēram, policiju viņi vienkārši izmanto kā taksi, arī neatliekamo palīdzību. Iet klāt un saka cilvēkiem: “Izsauc policiju!” Un policijai jāreaģē,” viņš min piemēru.
Citās valstīs tik ļoti neauklējoties. Kad bijis Norvēģijā, redzējis, ka pajumte tiek piedāvāta vien aukstajos mēnešos, tur vairāk pieejami dienas centri, kur var nomazgāties, paēst, saģērbties.
Somijas laukos bezpajumtniekus neesot redzējis, bet Nīderlandē novērojis, ka tie vienkārši dzīvo uz ielas.
Derības ar sevi
Pats Leifs alkoholu nelieto jau vairāk kā padsmit gadu. “Nē, man nebija problēmu. Sanāca tā, ka kādu laiku alkoholu nelietoju un tad izdomāju noslēgt derības pats ar sevi – cik ilgi izturēšu?
Pamēģināju un sapratu, ka dzīve ir OK arī, ja nedzer.
Bet man nav nekas pretī atrasties kompānijās, kur lieto grādīgos dzērienus,” viņš atklāti stāsta.
Pirms iepazinies ar Marinu un sācis darboties “Agapē”, dažādus gadījuma darbus strādājis ārzemēs.
“Somijā strādājot, sākās veselības problēmas, domāju – atbraukšu uz Latviju un tad došos tālāk uz Norvēģiju, tomēr te arī paliku.”
Bērnību un skolas gadus pavadījis Liepājā, bet jaunībā mēģinājis studēt grāmatvedību Cīravas arodvidusskolā. Tomēr, kā jau jaunietis, ar rāmo lauku ikdienu neesot varējis sarast.
Kopmītnēs pa dienu pat elektrība neesot bijusi, darīt nebijis ko, bet gribējies ballītes, jo bija radis pie Liepājas intensīvās ikdienas. Tā nu pēc pusotra gada lēmis mācībām mest mieru.
Kompānijas dvēsele Leifs ir joprojām. “Man patīk tusiņi, tikšanās ar draugiem. Aizbraukt uz kādu koncertu, diseni, izlādēties. Ja gribas mieru, tad gan pie dabas labāk iziet,” stāsta Leifs.
Vizītkarte
Leifs Krafts
- Liepājnieks.
- Domā, ka neparasto vārdu mamma likusi, iedvesmojoties no vikingu grāmatām.
- “Agapes” atskurbtuves administrators.
- Mācījies Liepājas 15. vidusskolā.
- Cīravas arodtehnikumā apguvis grāmatveža profesiju, nepabeidzis.
- Alkoholu nelieto vairāk kā padsmit gadu.
- Brīvos brīžus pavada dabā vai draugu kompānijā.
- Šķīries, šobrīd brīva vīrieša statusā.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
