Ar to, ka katrs savās mājās rūpējas par savas ekoloģiskās pēdas samazināšanu, vien ir par maz. Atbildīgi domājošiem cilvēkiem jāvienojas kopīgās prasībās, piemēram, novērst nepārstrādājamu iepakojumu ražošanu vai nepieļaut tik daudz izņēmumu vides aizsardzības likumos, ka tie zaudē jēgu.

Piemēram, saistībā ar plastmasas maisiņu aizliegumu lielveikalos ir tik daudz ar higiēnas prasībām aizbildinātu izņēmumu, ka no gari izdiskutētā un beidzot pieņemtā normatīvā akta nav nekāda praktiska labuma.

Šovasar atkritumos, kas savākti jūras krastā, plastmasas maisiņu īpatsvars ir vēl lielāks nekā pērn. Tātad kopumā šī piesārņojuma apjoms nav samazinājies, lai gan daļa pircēju no maisiņiem atsakās un viņu mājās to ir mazāk.

Vēl viens sabiedrībai kopīgi risināms jautājums ir iepakojuma ražošana mārketinga vajadzībām, kad prece tiek krāšņi, kārtu kārtām iesaiņota nereti nepārstrādājamā vai pārlieku dārgi un sarežģīti pārstrādājamā materiālā tikai tādēļ, lai cilvēki to vairāk pirktu.

Diemžēl Latvijā nav normatīvās bāzes, kas regulētu ražotāju izvēli, vienīgais ir dabas resursu nodoklis, kurā šādas nianses nav iestrādātas, turklāt daļa šādu iepakojumu ražotāju vai pasūtītāju pat izmanto šī nodokļa atlaides.

Savā ikdienas darbā izjūtam, ka Latvijā ļoti daudzi cilvēki ir norūpējušies par vidi, labprāt ievieš zero waste principus ikdienā, dalās savā pieredzē un pārņem to no citiem.

Esam uzsākuši sadarbību arī ar uzņēmējiem, kuriem rūp ilgtspējīga attīstība, jo bez vides saudzēšanas tā nav iespējama. Taču jūtamu uzlabojumu atkritumu apjoma samazināšanā iespējams panākt, sadarbojoties gan patērētājiem, gan ražotājiem, gan valstij.

Edmunds Cepurītis, viens no biedrības “Zero Waste Latvija” dibinātājiem

PIELIKUMS “NOVADI ZAĻO” TAPIS AR LATVIJAS VIDES AIZSARDZĪBAS FONDA FINANSIĀLU ATBALSTU.