Liepājas cietuma priekšnieka vietnieks, pulkvežleitnants Artūrs Freimanis tos kliedē, atklājot arī to, ko īsti nozīmē darbs šajā skarbajā, augstu žogu un dzeloņstiepļu ieskautajā vidē.

– Esat mācījies par sporta un deju skolotāju. Kā nonācāt līdz darbam cietumā?

– Agrāk biju profesionāls basketbolists – spēlēju gan jauniešu izlasē, gan pieaugušo komandā. Sports bija tuvs, un, kad Liepājas Universitāte piedāvāja šādu pedagoģijas programmu, iestājos tajā.

Protams, mani vairāk interesēja sports. Studēju ar domu, ka vēlāk varētu strādāt par basketbola treneri.

Gan praksē, gan pēc augstskolas pabeigšanas sapratu, ka darbs skolā ar bērniem nebūs mans aicinājums.

Liepājas Sporta spēļu skolā sāku strādāt par basketbola treneri. Tur man bija viena audzēkņu grupiņa, un, tā kā nebija pilna slodze, atalgojums bija nepietiekams. Līdz ar to bija nepieciešams papildu darbs.

Pieteicos darbā Valsts policijā – nokārtoju fiziskos normatīvus, izgāju veselības pārbaudi un gaidīju, kad sāksies apmācības.

Kamēr pāris mēnešus gaidīju, toreizējais Liepājas cietuma priekšnieka vietnieks Alens Timbra, ar kuru kādreiz kopā spēlēju basketbolu, uzzinot, ka meklēju darbu policijā, man piezvanīja un piedāvāja nākt strādāt cietumā.

Atnācu uz darba pārrunām, un man uzreiz piedāvāja virsnieka amatu – apsardzes daļas vecākā inspektora vietu. Piedāvājums mani apmierināja, un es to pieņēmu.

Atkal izgāju medicīnisko komisiju, nokārtoju fiziskos pārbaudījumus, un 2011. gada beigās sāku dienēt.

– Atceraties savu pirmo darba dienu?

– Precīzi nē, bet pieļauju, ka tā bija tāda pati kā citiem, proti, atnācu, iepazinos ar kolēģiem, darba vidi, cietuma infrastruktūru, jo vēl ilgi maldījos, nezinot, kur ir vajadzīgā telpa, iemācījos slēgt vaļā restes. 

Bažu nebija, bija interese un nedaudz satraukums, jo tas viss man bija kas jauns.

– Droši vien jau bija izveidojies kaut kāds priekšstats par cietumu. Kā realitāte atšķīrās?

– Tāpat kā daudziem, priekšstats bija izveidojies no filmām. Arī es skatījos filmas par cietumiem, piemēram, populāro seriālu “Prison break” (“Izlaušanās”).

Taču, sākot strādāt šeit, sapratu, ka filmas ir viens, bet reāls darbs tomēr ir pavisam kas cits.

ASV filmās ierasti rāda, ka ieslodzījuma vieta ir milzīgs komplekss, līdzīgi kā jaunais Liepājas cietums, kur ieslodzītie staigā pa āru, čupojas, plāno uzbrukumus un bēgšanu. Taču esošais Liepājas cietums ir maziņš un kompakts, ar slēgtu zemāko pakāpi.

Šeit ieslodzītie uzturas kamerās, visa kustība ārpus tās ir tikai amatpersonas pavadībā, līdz ar to tas apdraudējums tāds nemaz nav.

Kad strādāju apsardzes daļā, vispār ieslodzītos nesatiku.

Tikai konvojējot viņus ārpus cietuma uz slimnīcu, kas sākumā bija viens no maniem pienākumiem.

Apsardzes daļas vecākā inspektora darbs man patika, kolektīvs bija diezgan saliedēts, un mani labi pieņēma.

Apmierināja tieši tā stabilitāte, ko piedāvā šis darbs, – stabils atalgojums, sociālās garantijas, apziņa, ja kaut kas ar tevi notiek, tad par tevi parūpēsies, piemēram, slimnīcā viss būs apmaksāts.  

Kad strādāju cietuma apsardzē, man bija darbs ar ieročiem – biju atbildīgs par bruņojumu, gan arī izgāju šaušanas instruktora ieskaites, nokārtoju atļauju strādāt dienestā ar ieroci.

Man tas viss patika, un es pieteicos instruktora apmācībām. Izmācījos un pēc tam kādus desmit gadus pasniedzu šaušanas apmācības amatpersonām cietumā.

– Pielietot ieroci dienestā ir nācies?

– Nē. Arī manā praksē šo 14 gadu laikā nevienam Liepājas cietumā nav nācies izmantot ieroci.

– Kādus stereotipus par darbu cietumā esat dzirdējis?

– Viens no tiem, ka darbs cietumā ir bīstams un nomācošs. 

– Tā nav?

– Nav! Pirmkārt, ieslodzītie šeit atrodas slēgtā vidē, otrkārt, amatpersonas ir apmācītas. Cietuma darbinieki – vienalga, vīrieši vai sievietes – mēs visi esam profesionāļi, izejam vienādas apmācības.

Liepājas cietums ir pietiekami maziņš, un mēs savus klientus pazīstam, proti, zinām, ko no katra var sagaidīt jeb ar ko mums jārēķinās.

Tas ļauj mums izvērtēt un sagatavoties iespējamiem riskiem, piemēram, ja ieslodzītais jāved ārpus cietuma. Līdz ar to bīstamība pazūd.

Vēl ir stereotips, ka Ieslodzījumu vietu pārvaldē (IeVP) strādā tikai emocionāli un fiziski spēcīgi vīrieši. Pārvaldes priekšnieks Dmitrijs Kaļins nesen kādā intervijā sacīja, ka šobrīd Latvijas cietumos strādā 60% vīriešu un 40% sieviešu.

Arī Liepājas cietumā strādā daudzas sievietes.

Tagad, kad IeVP sāka informatīvu kampaņu, ļoti daudz sieviešu mums sūta savus CV. Sievietes iziet tās pašas apmācības, ko puiši, viņas šeit var pildīt tos pašus pienākumus, ko vīrieši, izņemot to, ko likums neļauj sievietēm darīt, – pārmeklēt ieslodzītos. Tas jādara tikai tā paša dzimuma pārstāvim.

Stereotips ir arī, ka darbs aprobežojas tikai ar sodīšanu un disciplīnas nodrošināšanu. Saviem darbiniekiem stāstu, ka sodu nosaka tiesa.

Mēs šeit ieslodzītos nesodām.

Jā, ja viņi pārkāpj kādus iekšējās kārtības noteikumus, tad piemērojam disciplinārsodus. Taču par pastrādāto noziegumu viņi jau ir sodīti – nonākuši cietumā, viņi ir ārpus savas ģimenes, draugiem, sabiedrības.

Mēs šeit ar ieslodzītajiem strādājam. Nodrošinām viņiem iespējas mācīties, strādāt, saņemt dažādas individuālas konsultācijas ar psihologiem, kapelāniem, brīvprātīgajiem, ar ko Liepājas cietumam ļoti paveicies, jo viņu ir diezgan daudz.

Tāpat sabiedrībā valda uzskats, ka darbs ieslodzījuma vietā ir psiholoģiski traumējošs. Ikdienā tāds tas nav, lai gan, protams, var gadīties kaut kādi notikumi, kas var nomākt. Taču arī par to valsts ir parūpējusies, jo mums ir iespēja par brīvu saņemt psihologa konsultācijas.

Taču godīgi pateikšu – nezinu nevienu, kas šobrīd to izmantotu. Tas nozīmē, ka darbs nav psiholoģiski ļoti traumējošs.

Protams, tev ir jābūt psiholoģiski spēcīgam, lai runātu ar klientu, bet to visu mums māca.

Mums ir arī kursi, kuros stāsta, kā strādāt ar ieslodzīto, kuram, piemēram, ir narkotiku vai alkohola atkarība, vardarbīgas tieksmes.

– IeVP gada pārskatā lasāms, ka mēdz notikt uzbrukumi cietuma darbiniekiem, ir ieslodzītie ar noslieci uz bēgšanu.

– Ieslodzījuma vietās noteikti ir bijuši mēģinājumi uzbrukt cietuma darbiniekiem, taču Liepājas cietumā šādi nopietni gadījumi nav bijuši.

Protams, ir bijušas situācijas, kad ieslodzītais cietuma amatpersonai, piemēram, negrib kaut ko atdot un pretojas. Tomēr manā praksē nav piedzīvotas situācijas, kad kāds ieslodzītais sistu darbiniekam.

Pats ne reizi neesmu juties apdraudēts,

kaut gan ar ieslodzītajiem gan runāju, gan arī esmu konvojējis viņus ārpus cietuma.

Ja mēs izturamies cieņpilni pret ieslodzītajiem, tad arī no viņiem sagaidām šādu attieksmi. Un ieslodzītie, redzot, ka darbinieki ar viņiem normāli komunicē, arī maina šo attieksmi.

– Kāda ir jūsu darba garoziņa?

– Šī garoziņa ir pats klients. Tikko viņš ienācis cietumā, mēs par viņu neko nezinām.

Mums ieslodzītais jāiepazīst un jāpanāk, lai viņš nevis vienkārši atsēž noteikto soda termiņu, bet lai sadzird mūs, ieklausās un grib resocializēties – izmainīt to, kāpēc nonācis šeit. Tas ir mūsu lielākais izaicinājums.

– Kā cietuma darbinieki spēj saglabāt aukstasinību saskarsmē ar cilvēku, kurš pastrādājis, piemēram, smagu noziegumu pret bērnu?

– Tas ir profesionālisms, ko mācām saviem darbiniekiem. Mēs ieslodzītos saucam par klientiem un nevienu nešķirojam. Vienalga, ko viņš sastrādājis un cik ilgs cietumsods jāizcieš, viņš ir mūsu klients.

Ieslodzīto personas lietas, proti, par kādu noziegumu viņš nonācis cietumā, visiem nav zināmas, vien konkrētajā daļā, kas ar klientu strādā: Tiesu nolēmumu izpildes daļā, kā arī Resocializācijas daļā, kurā ir vecākie inspektori (kontaktpersonas).

Vienai kontaktpersonai iedalīti, piemēram, desmit klienti. Kontaktpersonai katrs klients jāiepazīst, ņemot vērā viņa sodāmību. Ar klientu jārunā, viņš jāintervē, lai sagatavotu riska un vajadzību novērtēšanu.

Jābūt gatavam, ka par viņu vari uzzināt visu ko, taču jābūt profesionālim –

jāstrādā ar cilvēku, nevis ar to, ko viņš pastrādājis. Emocijas te nederēs, tās jāatstāj ārpusē. Gan jau arī šī ir tā mūsu garoziņa.

– Kā jūs emocijas izlādējat?

– Kā jau minēju, mums pieejams psiholoģiskais atbalsts, varam piedalīties psiholoģiskā atbalsta kursos “Dzintaros”.

Ārpus darba ir kopīgi sporta un atpūtas pasākumi. Tāpat kā citos kolektīvos, svinam Ziemassvētkus, kolēģu dzimšanas dienas, svinīgi pavadām darbabiedrus izdienas pensijā.

Esam diezgan saliedēts kolektīvs, un, ja kādam ir problēmas, uzklausām, izrunājam, ja vajag cits citam palīdzam.

– Vai šis darbs nerada apdraudējumu jūsu ģimenēm? Piemēram, ja kāds ieslodzītais tur uz jums ļaunu prātu un pēc atbrīvošanas, iespējams, grib atriebties.

– Ja darbinieka attieksme ir cieņpilna, ja viņš ir profesionālis un dara savu darbu… Klienti saprot to, ka cietuma darbinieki nav tie, kas viņu aizturējuši un šeit ieslodzījuši.

Esam tie, kas palīdz saprast, kādas kļūdas viņš pieļāvis, un mēģinām viņu padarīt par labāku cilvēku, lai viņš iziet atpakaļ sabiedrībā, būtu labs kaimiņš, vīrs, tēvs saviem bērniem. Iemācīt viņam kaut kādas sociālās prasmes, lai viņš spētu rīkoties, piemēram, ar internetbanku.

Mēs ieslodzītajiem mācām visu ko, izgatavojam personas dokumentus, sagatavojam visu nepieciešamo atbrīvošanai.

Taču nevaram garantēt, ka pēc tam viņš cietumā neatgriezīsies.

Savu darbu darām pēc vislabākās sirdsapziņas, tāpēc baidīties, ka viņš mums ārpusē varētu ko izdarīt, nav pamata. Tieši pretēji – ir bijušas situācijas, kad uz ielas vai veikalā sastopu bijušo klientu, kurš saka: “Sveiks, priekšniek! Kā iet?”

Nav bijis nekāda pret mani vērsta nosodījuma. Aprunājamies arī, kā viņam klājas brīvībā, un nekad nav bijis tā, ka esmu juties apdraudēts.

– Cik ātri cietuma darbinieki var kāpt pa karjeras kāpnēm?

– Vispirms pašam darbiniekam jāvēlas izaugsme. Sākumā darbinieks ir apsargs vai uzraugs, tad IeVP Mācību centrā Olainē jāiziet pusgadu ilgas mācības.

Pēc tam ir iespēja gan augt pa pakāpēm – no kaprāļa līdz virsnieka vietniekam –, gan kāpt pa karjeras kāpnēm no apsarga līdz jaunākam inspektoram.

Lai iegūtu virsnieka pakāpi, jābūt vismaz pirmā līmeņa augstākajai izglītībai. Tad darbinieks var kļūt par inspektoru vai vecāko inspektoru. Ja ir pilna augstākā izglītība, vari augt līdz par cietuma priekšniekam.

Vizītkarte

Artūrs Freimanis

• Kopš 2022. gada beigām Liepājas cietuma priekšnieka vietnieks.
• Dzimis 1987. gadā.
• Precējies, tētis trim meitām.
• Vaļasprieks – basketbols. Kopā ar brāli Robertu trenē Grobiņas basketbola komandu.

Uzziņai

Šobrīd Liepājas cietumā pieejamas vairākas vakances:

• ieslodzījuma vietas vecākais inspektors (mēnešalga: 1770 līdz 1970 eiro pirms nodokļu nomaksas);
• psihologs (no 1800 līdz 2040 eiro);
• ieslodzījuma vietas uzraugs (1480 līdz 1645 eiro);
• radiologa asistents (1605 līdz 2005 eiro);
• ieslodzījuma vietas apsargs (1480 līdz 1645 eiro).

Lai kļūtu par cietuma darbinieku:

• jābūt Latvijas pilsonim, vecumā no 18 līdz 40 gadiem, ar vismaz vidējo izglītību, latviešu valodas zināšanas B līmeņa 1. pakāpē;
• jābūt spējīgam nokārtot fiziskos normatīvus, iziet veselības pārbaudi, psiholoģisko īpašību pārbaudi;
• nedrīkst būt sodīts par tīšu noziedzīgu nodarījumu – neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas;
• nedrīkst būt notiesāts par tīšu noziedzīgu nodarījumu, atbrīvojot no soda;
• nedrīkst būt saukts pie kriminālatbildības par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, izņemot gadījumu, kad amatpersona ir saukta pie kriminālatbildības, bet kriminālprocess pret to izbeigts uz reabilitējoša pamata;
• nedrīkst būt atzīts par rīcībnespējīgu likumā noteiktajā kārtībā;
• nedrīkst būt atvaļināts no dienesta Iekšlietu ministrijas sistēmā vai Ieslodzījuma vietu pārvaldē tādēļ, ka piemērots disciplinārsods – atvaļināšana no dienesta;
• jābūt ar labām komunikācijas prasmēm, ar augstu psiholoģisko noturību, jāspēj strādāt komandā.

29Skatīt galeriju

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.