liepajniekiem.lv
Autori ir šīs organizācijas rīkotas valodas nometnes dalībnieki – latviešu vidusskolēni no Īrijas, Ziemeļīrijas un Latvijas.
22 jaunieši nedēļu pavadīja Grobiņā, iepazīstot pilsētu, apmeklējot citas vietas Kurzemē, kopīgi darbojoties, runājot latviski, draudzējoties.
Sagatavo prasmju pārbaudei
Portāls liepajniekiem.lv devās iepazīties ar jauniešiem Grobiņas sporta centrā, kur visi mitinājās.
Vakariņas bija paēduši. Meitenēm ritēja radoša nodarbība, kurā apgleznoja auduma maisiņus.
Darbojās nesarunājoties, vien mūzika skanēja fonā, un skolotāja no Liepājas Gunda Laursone atbildēja, kad kāda skolniece ko jautāja.
Puiši zālē spēlēja bumbu, ar viņiem kopā sportoja jaunatnes darbinieks Armands Vaikuls. Viņš dzīvo un strādā Īrijā.
Devītais gads šādai valodas nometnei, bet desmitais, kopš Īrijā diasporas jauniešiem sāka mācīt latviešu valodu, pastāstīja nometnes vadītāja Laima Ozola.
“Sāku ar savu meitu, jo redzēju, ka nekas netiek rīkots jauniešiem,”
no Liepājas nākusī Laima atcerējās.
Stimulēja arī prasība Diasporas likumā, ka mītnes zemēs jānodrošina iespēja kārtot valsts valodas prasmes pārbaudi. Tas arī notiek, tikai paši jaunieši to sauc par eksāmenu.
“Mums ir reemigranti, kuri grib studēt, viens dienēt Latvijā, tāpēc viņi mācās. Arī tad, ja neatgriezīsies, vajadzēs cilvēkus, kas turpinās mūsu darbu Īrijā, vadīs deju kolektīvu vai kori, vai “3×3” saietus. Lai iesniegtu projektu, jāprot valoda. Tāpat vajadzīgi skolotāji nedēļas nogales skoliņām.
Visai sabiedriskajai dzīvei, kas mums ir, vajadzēs turpinājumu,”
Laima pamato, kāpēc valodas apguve ir ne vien izklaidējoša, bet nopietna un mērķtiecīga.
Pavasarī un rudenī nometnes rīko Īrijā. Skolotājs Armands teica, ka tajās vairāk apgūst rakstu valodu, akcentē gramatiku, trenē lasīšanu.
Vasarās nometnes savukārt notiek Latvijā, kur neformālā gaisotnē, saturīgi izplānotā nedēļā zināšanas nostiprina saziņā.
Īrijas latviešu nacionālās padomes Jauniešu nodaļa finansējumu iegūst projektos, šī gada nometni Grobiņā atbalstīja Sabiedrības integrācijas fonds. Vecāki apmaksāja tikai ceļa izdevumus.
Jaunieši ir ieinteresēti
Ieva Gerbinskaite ir 15 gadus veca pastarīte trīs bērnu ģimenē, dzimusi Īrijā. Viņas tētis ir lietuvietis, mamma – latviete, ar abiem meita runā latviski, jo tēta dzimto valodu neprot.
Mamma vienmēr esot gribējusi, lai Ieva kārtīgi iemācās latviešu valodu un ir droša runātāja.
Valodu meitene praktizē arī Īrijas latviešu korī “eLVē” Dublinā, kur uz mēģinājumiem brauc kopā ar mammu, viņa arī dzied korī. No Tiperarijas, kur dzīvo, viņas ceļā pavada divas stundas.
Par to, kā jūtas Latvijā, Ieva atbildēja:
“Varētu teikt – te kā mājas. Man ļoti patīk.”
Tādas pašas izjūtas arī Kintijai Purvinskai. Uz jautājumu, no kurienes viņa ir, atbildēja: “Esmu no Cēsīm, tur dzīvo mana omīte.” Tagad dzīvo Īrijā.
16 gadus vecā jauniete dejo tautas deju kopā “Karbunkulis” un tāpat kā vēl daļa dejotāju izdomāja, ka grib kopā pavadīt laiku arī Latvijā.
“Man ļoti patika dejot “Daugavas” stadionā,” meitene atcerējās deju svētkus, kuros piedalījās arī viņas kolektīvs.
“Dejot un just visus sev apkārt… Es nemāku pateikt, ko tas nozīmē, jūtos tā, it kā vēl būtu tur.”
Kintijai deju mēģinājumi Dublinā ir svētdienās, uz tiem viņu ved mamma, kas ir skolotāja. Ceļš aizņemot stundu.
Nākotni izplānojuši
“Man mamma iemācīja latviešu valodu, sūtot latviešu skoliņā,” stāstīja Īrijā dzimušais Artūrs Frīdenbergs.
Viņš uzskata, ka ir svarīgi ģimenē saglabāt latviešu valodu, lai var, piemēram, latviski sarunāties ar vecvecākiem, kas dzīvo Ventspilī. No turienes nāk tētis, bet mamma – no Valmieras.
17 gadus vecais puisis nākamgad pabeigs vidusskolu un tad sāks piepildīt savu sapni kļūt par pilotu.
“Mans tētis, kad dienēja armijā, bija pilots. Par to stāstīja, un mani jau no bērnības interesē lidošana.
Manā 16. dzimšanas dienā mamma uzdāvināja pārsteigumu – es lidoju virs Rīgas mazā lidmašīnā,”
Artūrs šo dienu atcerēsies ilgi.
Nometnes biedrs Alekss Jēkabs Šneiders pasaulē nācis turpat, kur Artūrs, – Dohedas slimnīcā.
2. klasē ar vecākiem atbrauca uz Latviju un dzīvoja te, mācījās Zaķumuižas pamatskolā, bet 5. klasē atgriezās Īrijā. Rudenī jau 12. klase.
Nākotni ieplānojis Latvijā, grib šeit dienēt. “Mani šī tēma interesē jau no bērnības, vienmēr ar draugiem spēlēju kariņus. Liela daļa radinieku ir dienējuši padomju laikos, kad bija iesaukumi. Tos stāstus esmu dzirdējis. Piemēram,
mammas krusttēvs bija augstu novērtēts karavīrs, bet es, cerams, kļūšu par profesionālu karavīru Latvijas armijā.”
Visu atlikušo vasaru Alekss Jēkabs vadīs pie omes un opja Kuldīgā.
Abi puiši zina, ka latviešu valodas saglabāšana Īrijā prasa piespiešanos. Piemēram, nolemj, ka ģimenē runās tikai latviski, un to ievēro.
“Skolā tikai angļu valoda, un ir grūti uzturēt latviešu valodu, bet cenšamies,” teica Artūrs.
Izvēlas latviešu bērnus
Kad Armands Vaikuls bija Krāslavas puika, skatījies greizi uz tiem, kuri aizbrauca no Latvijas. Taču pats 17 gados aizbrauca uz Īriju apciemot mammu, un nu jau 14 gadus tur dzīvo.
“Latvijā spēlēju basketbolu pirmajā divīzijā. Īrijā pabeidzu 12. klasi, man piedāvāja turpināt spēlēt tur un apmaksātu budžeta vietu augstskolā. Ieguvu bakalaura grādu.”
Armands izmācījās par jaunatnes darbinieku un vietējās sabiedrības attīstītāju.
Strādāja jauniešu centrā, darbs patika, bet vajadzēja izvēlēties starp darbu centrā un latviešu bērniem.
“Es pametu savu darbu, jo man patīk būt ar šiem bērniem,”
viņš atzina, ka sava loma ir arī paša biznesam, jo var pēc vajadzības izkārtot brīvo laiku.
“Nometnēs ir jaunieši, kas Īrijā dzimuši, un arī tādi, kas no Latvijas pārcēlušies nesen. Citi uz Latviju vispār nebrauc, un ir, kas te dzīvo visu vasaru,” Armands neslēpa, ka ar latviešu valodu saistīti arī bēdīgi stāsti.
Dažās ģimenēs tikai mamma runā latviski, bet tēvam cita tautība, mājās runā lielākoties angļu valodā. Tad vienīgā vieta, kur bērni runā latviski, ir nometnes.
“Tie, kuri piedalās nometnēs, patiesi grib tajās būt, un viņi mīl Latviju.
Šiem bērniem ēdieni šeit ir paši garšīgākie. Kad atgriežas Īrijā, ar lepnumu draugiem stāsta par Latviju, bet citi ved savus draugus uz šejieni,” Armands gribētu atgriezties Latvijā, bet šobrīd neredzot iespēju.
Tur darbs, ģimene, mazs dēliņš, kas mācās runāt latviski, drīz piedzimšot meitiņa. Sieva ir īriete, viņai Latvija patīkot.
“Tā sanācis, ka mana dvīņubrāļa četrus gadus vecais dēls latviski neprot. Sieva ir poliete, un mājās runā angliski. Kad bērnu atved šeit, viņš ne ar vectēvu, vecmammu, ne tantēm, onkuļiem nevar sarunāties,” Armands atkārto jauniešu teikto, ka valodu iemācīt un uzturēt ir neatlaidīgs darbs, it īpaši, rakstīšanu un lasīšanu.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
