liepajniekiem.lv
Ugunsdzēsēju dziedātās dziesmas “Have You Ever Seen the Rain” motīvs – vai esi redzējis lietu – šovasar Portugālē aktuālāks nekā jebkad.
Augusta sākumā 16 Latvijas ugunsdzēsēji devās uz šo zemi, lai sniegtu ārvalstu kolēģiem atbalstu cīņā ar intensīvajiem savvaļas ugunsgrēkiem, kas plosījās vairāku tūkstošu hektāru platībā.
Atlasītajiem ugunsdzēsējiem, kuri saņēma piedāvājumu, protams, bija izvēle – braukt vai nebraukt, saka E. Lankovskis-Ķeķis.
“Stundas laikā aprunājos ar sievu un izlēmu. Pieredzes izzināšana nospēlēja par labu tam, ka vajag braukt,”
viņš pastāsta.
Tādus meža ugunsgrēkus viņš bija redzējis tikai filmās.
VUGD kolēģi bija braukuši uz Portugāli arī iepriekš, taču tāda apjoma notikumos nebija strādājuši. “Apokaliptiski laikapstākļi Eiropas dienvidu valstīs nesa masīvus ugunsgrēkus,” saka Elvijs.
“Redzēt to visu dzīvē – tā bija elle zemes virsū.”
Portugāļu kolēģi teikuši, ka tik traks gads, kā šis, sen nav bijis. Gada sākumā bija neparasti stipra lietus periods, augi izauga nedabīgi lieli. Iestājoties lielam sausumam, līdz ar to daudz lielāks ir viss degošais materiāls.
Prognozēt, kur sāksies degšana, nav iespējams. “Portugāļi paši atzina, ka šie ugunsgrēki lielākoties ir cilvēku tīši un apzināti izraisīti. Tā ir bēda, ar ko viņi strādā,” teica ugunsdzēsējs.
Latvijas kolēģi izbrauca trīs misijās, kuras katra bija atšķirīga. Pirmajā strādāja kalnos ar stāvām nogāzēm, gandrīz divu kilometru augstumā, kur jau retināts gaiss, latviešiem neierasti un grūtāk elpot.
“Katram no mūsējiem dziļi sirdī bija jāpierāda, ka mēs varam būt spēcīgi, jāpierāda portugāļiem, ka viņi var mums uzticēties. Saņēmām ļoti labas atsauksmes,”
stāsta Elvijs.
Otrajā misijā sargāja no uguns apdraudētās pilsētiņas un ciemus, bet trešā bija lielos mežos.
Portugāļu kolēģiem ir liela pieredze, tāpēc Latvijas pārstāvji paļāvās uz viņiem. Arī prognozēt pēc laikapstākļiem to, kas notiks, viņiem sakrāta liela prakse.
Zinot, ka ugunsgrēki būs apjomīgi, latviešus nogādāja vienā bāzē un vispirms apmācīja strādāt ar rokas instrumentiem un tehniku.
“Došanās misijā tur nenozīmē to pašu, ko Liepājā, ka iekāp mašīnā un astoņu minūšu laikā jānonāk notikuma vietā.
No viena valsts gala bija jābrauc uz otru, tas prasīja piecas stundas ceļā. Vienība, ar kuru strādājām, ir īpaši apmācīta specvienība, kas dodas uz īpaši bīstamām vietām,” viņš pastāstīja.
Elvija misijas laikā izdevās nosargāt iedzīvotāju īpašumus, cilvēkus evakuēt nevajadzēja.
“Misija sākās vakarā, bija jau satumsis, bija grūti saprast, kur vispār esam. Dzēšanas metodes ir absolūti atšķirīgas – lielākoties strādā ar pretuguni. Ar rokas instrumentiem veido pārrāvumus mežos un krūmājos – takas divu metru platumā, pilnībā attīrot zemi no jebkā, kas var degt.
Lielākos mežos izmanto buldozerus. No pārrāvuma vietas aizdedzina uguni pretī. Tā pļava vai mežs lemts nodegšanai, bet labāk tā, nekā uguns nekontrolēti aiziet tālāk,” viņš izstāsta.
Tehnika ir pielāgota apstākļiem, automašīnas ved 30 tonnas ūdens. Tās nostājas lielākos laukumos, kur var piebraukt uzpildīties.
Autocisternās, ar kurām strādā ugunsdzēsēji, ir trīs tonnas ūdens, un papildus katrai grupai bija viens septiņu tonnu ūdens vedējs, kas visu laiku devās uzpildīties.
Piedevām dienas laikā liesmas dzēš no gaisa ar lidmašīnām un helikopteriem.
No mūra un akmens būvētās mājas nevar tik viegli aizdegties, tas atvieglo situāciju, savukārt problēma ir tā, ka cilvēki nekopj teritoriju apkārt savām mājām – aug gara, sausa zāle, kas pastiprina iespēju, ka degšana nonāks arī viņu sētā.
“Mēs varam no tā mācīties, ka ir jākopj savs pagalms un apkārtne,”
saka ugunsdzēsējs.
Viņš bijis pārsteigts, cik lielā mērā portugāļi tomēr ir gatavi šādām ārkārtas situācijām – vietējiem iedzīvotājiem traktori un kravas automašīnas aprīkotas ar ūdens mucām, sūkņiem un stobriem.
“Viņi stāvēja ceļa malās ar instrumentiem, bija gatavi iesaistīties. Visu laiku pieveda mums ūdeni, uzkodas, augļus, saldumus. Milzīgs atbalsts visu laiku bija jūtams,” stāsta E. Lankovskis-Keķis.
Ugunsdzēsējs atklāj – pārgurums bija jūtams. “Bija momenti, kad gribējās apsēsties, bet bija arī iespēja to izdarīt. Piecas minūtes atspiest muguru pret koku, paelpot, atpūtināt kājas un ķermeni un tad turpināt. Bet tā, ka nolaižas rokas vai liekas, ka neko nevarēs izdarīt, tā nebija nevienu brīdi,” viņš atzīmē.
“Komandas gars un liels atbalsts bija jūtams”.
Latviešiem un portugāļiem bija izveidots kopīgs čats, kuru uztur joprojām.
“Ir nepatīkami, izlasot ziņu rakstus,” viņš saka par faktu, ka viens ugunsdzēsējs zaudēja dzīvību, kad latvieši jau bija atgriezušies mājās. “Tāds tas darbs mums ir – tiešām bīstams. Skumji, bet jāturpina strādāt.”
Apzinoties klimata pārmaiņu sekas, kolēģi Portugālē ļoti strādā pie prevencijas, mudinot cilvēkus sakārtot pagalmus, mācot bērniem par ugunsdrošību.
“Viņi mūs brīdināja, lai mēs arī gatavojam kaut kam tādam, jo ir iespējams, ka tāds sausums var arī mūs piemeklēt.
Manuprāt, mēs jau ļoti labi ar prevenciju strādājam, beidzamajos gados arvien labāk. Jābūt gataviem klimata pārmaiņām, kuras nevaram izmainīt, varam tikai pielāgoties,” pauda E. Lankovkis-Ķeķis.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
