“Cenšos nebūt pārāk liels “skolmeistars”. Es domāju, ka labs ir nestandarta skolotājs. Pats atceros tos, kas bija brīvāki, radošāki, varēja izkāpt ārā no ierastajām kurpēm.”

– Kā pagāja tava vasara?

– Vasara, kā vienmēr, paskrēja ļoti darbīgi un ātri. Vasarās gribas pārslēgties citā ritmā, apkārt tik daudz kas notiek, un man kā sociāli aktīvam cilvēkam gribas visur iesaistīties. Dienas ir garas, gaišas, un gribas būt tur, tur un tur, visu noķert un satvert.

Rudenī ritms mainās, tad vairāk dzīvoju pēc grafika, pēc pulksteņa.

Vasara ir piesātināta ar kultūras notikumiem, aktivitātēm. Protams, jāmēģina arī kādu brīdi atpūsties, bet kopumā tas man ir ļoti aktīvs laiks.

– Minēji, ka esi sociāli aktīvs cilvēks. Ja tev vajadzētu pastāstīt, kas ir Ēriks, ar ko viņš nodarbojas, un kas viņam patīk, ko tu teiktu?

– Ēriks ir tāds, kas nevar nosēdēt uz vietas. Vienmēr gribu būt lietas kursā, lai ir viedoklis, lai varu piedalīties.

Ļoti daudz laika aizņem kultūras pasākumi, jo tas ir tas, kas mani interesē. Tie paņem lielu daļu manas privātās dzīves, bet dod iespēju būt līdzdalīgam notikumos, izteikties.

Dzīves ritms ir straujš.

Darbs ir viena puse, otra puse ir hobiji, ar kuriem nodarbojos jau ilgi – no kāda 2009. gada. Tie ir ceļošana, sports un dejošana, un katrs no tiem mani kaut kādā ziņā bagātina.

– Kas ir tava sirdslieta?

– Tā noteikti ir pasaules un kultūras izzināšana, ceļošana. To daru nu jau padsmit gadus, bet apguvu, tā teikt, pašmācības ceļā, braukājot vienam pa pasauli. Nu jau tas ir izkopts: kur, ko, kā, plānošana, darbības ar lētajām biļetēm.

Tas ir smalks process, kas prasa gan izdomu, gan elastību.

Nezinātājam var šķist sarežģīti, bet man tas ir kļuvis par otro dabu. Gandarījums slēpjas tieši procesā, kā ar maziem resursiem uztaisīt lielu piedzīvojumu.

– Tu minēji arī sportu un dejošanu.

– Sports man ir veids, kā pārslēgties no statiska stāvokļa uz aktīvāku. Man patīk kustēties – skriet, staigāt, braukt ar velosipēdu, vasarā daudz ko darīt ārā.

Ziemā, protams, viss vairāk notiek telpās, bet arī tad kustības man ir svarīgas.

Dejošana sākās 2009. gada nogalē, un kopš tā laika ir kļuvusi par vēl vienu hobiju. Tā ir kā cita dimensija, kas papildina manu ikdienu.

– Ceļošana tomēr ir galvenā?

– Jā, ceļošana ir visdziļāk iesakņojusies. To sāku laikā, kad dzīvoju ārzemēs. Sākumā braucieni bija kopā ar citiem, bet pēc tam ļoti ilgu laiku ceļoju viens pats.

Ceļojot vienam, jābūt elastīgam, gatavam rīkoties momentā. Biļetes, lēti piedāvājumi, spontāni lēmumi – tas viss prasa ātru reakciju.

Daudzi cilvēki nespēj tik ātri izlemt, viņiem vajag laiku pārdomām, bet es iemācījos: ja ir iespēja, jāķer uzreiz.

Tā arī ceļoju viens, bet ar laiku sapratu, ka gribas pastāstīt citiem par saviem iespaidiem un emocijām.

Beidzamos sešus gadus man ir ceļabiedri, tie ir daži cilvēki, ar kuriem varu ātri sarunāt un doties ceļā.

Reizēm sanāk pat lielāki braucieni. Tā šogad, braucot uz Etiopiju, busiņā bijām 18 cilvēki no Kurzemes, daudzi pat savā starpā nepazīstami. Bijām pie vietējām ciltīm.

Bet es pats neesmu tūroperators – esmu ideju ģenerators, motivētājs, cilvēks, kas izmet āķi un savelk kopā.

– Kurš ir tavs eksotiskākais ceļojums?

– Patiesībā jau katrs kaut kādā ziņā ir eksotisks. Parastie tūristu braucieni man sen ir aiz muguras. Tagad sarakstā ir valstis, uz kurām grūti aizbraukt vīzu, kara vai citu šķēršļu dēļ.

Es nebraucu tur, kur vienkārši gribu, bet uz turieni, kur parādās laba cena.

Tad mēģinu salikt kopā, lai nonāktu tur, kur vēlos, un tas nav par “lielām naudām”.

Man prieks rodas procesā, ka es no mazumiņa uztaisu to, kas man ir vajadzīgs galā. 60–70% prieka rada process, un rezultāts jau ir bonuss.

Šogad eksotiskākie bija braucieni uz Etiopiju martā un uz Dienvidameriku jūnijā – Franču Gviānu, Surinamu, Gajānu, Tobāgo, Trinidādu.

Tās nav tūristu valstis, tur loģistika ir sarežģīta, tūrisms nav attīstīts, bet tieši tas man patīk – salikt visu kopā un tikt galā.

– Tu arī rīko stāstu vakarus par ceļojumiem.

– Jā, restorānā “Teika” reizi mēnesī. Tas aizsākās pirms diviem gadiem. Izsūtu informāciju, cilvēki nāk, klausās, skatās bildes.

Labākais ir tad, ja tikko esi atgriezies un pēc pāris dienām vari stāstīt, kamēr emocijas vēl svaigas. Kāds iedvesmojas un arī aizbrauc, kādam tas paliek tikai kā stāsts, bet jebkurā gadījumā notiek apmaiņa.

– Kā tu ceļošanu savieno ar darbu skolā?

– Esmu salicis tādu grafiku, lai pēc iespējas mazāk ciestu skola. Man nav liela slodze – tikai viens priekšmets, tātad arī stundu nav pārāk daudz.

Protams, gadās arī “grēkot” un prasīt brīvu dienu, jo nevar tikai skolēnu brīvlaikos paspēt aizbraukt. Es gribu pateikties skolas vadībai, kas tādās reizēs izturas saprotoši un atbalstoši.

Man ceļošana nav tāda kā daudziem, kas “brauc pagulēt saulītē, padzert kokteiļus”. Man tas ir izzināšanas process, es to nejūtu kā atpūtu.

Tā ir vairāk tāda mentāla pārslēgšanās, esot citā vidē, citā kultūrā, ar diezgan nodarbinātu prātu, jo visu organizēju pats.

Nav tā, ka kāds sagaida, aizved un pasaka, kur iesim. Man tas viss jāizdomā pašam, bet es to uztveru kā sevis bagātināšanu.

Ceļošana ir ieguldījums sevī. Tā ir kā skola. Ne velti kāds rakstnieks bija teicis: “Viss, ko tev jāzina, tu iemācies ceļojot.”

– Kā ceļošana ietekmē tavu darbu ar bērniem?

– Jā, es savu pieredzi, idejas, praktiskos padomus, stāstus nododu citiem, arī saviem skolēniem. Protams, nerunāju visu laiku par ceļošanu, bet fragmentus stundās ielieku, jo tas saistās ar valodu un komunikāciju.

Franču valoda man pašam ir īpaša, bet skolā situācija ir tāda, ka mums nav vienotu mācību līdzekļu. Nav kā matemātikā vai vācu valodā, kur ir grāmatas un var mācīties pēc tām.

Franču valodā materiāli jāgatavo pašam, un tas man atgādina ceļošanu, jo arī tūrisma braucienā tev iedod gatavu programmu, bet es saviem ceļojumiem visu gatavoju pats.

Es pats mācos, jo praktizējošs skolotājs esmu nesen.

Skolotāja izglītību gan ieguvu jau 2005. gadā, bet pastrādāju maz, vien dažus mēnešus Saldū, pēc tam aizbraucu strādāt Eiropas Parlamentā.

Pirms apmēram četriem gadiem, kad atgriezos Latvijā, sāku strādāt skolā.

Man piezvanīja paziņa no Liedaga vidusskolas un piedāvāja divas stundiņas vienā klasē. Tai brīdī šaubījos, jo biju jau daudz ko aizmirsis, bet, tā kā tas bija kas jauns, nolēmu pamēģināt.

– Un kā tu motivē skolēnus mācīties franču valodu?

– Bieži bērniem šķiet, ka franču valoda nav vajadzīga, jo viņiem “Francija nepatīk”, “es uz turieni negribu braukt”, “kur to franču valodu likšu”.

Tad es rādu, ka franču valoda ir oficiālā valoda 36 valstīs. Tas viņus pārsteidz. Tad salīdzinu ar citām valodām, un viņi saprot, ka franču valoda ir kas daudz plašāks, ne tikai Francija vien.

Mēģinu ar piemēriem parādīt, ka valoda ir instruments, kas noder gan profesionālā, gan privātā dzīvē un atpūtā.

Ja kaut kur aizbrauksi, būs daudz foršāk, jo skolā būsi mācījies franču valodu. Un tad viņi redz, ka tas nav lieki.

– Kāpēc izvēlējies kļūt par pedagogu?

– Pēc vidusskolas bija jādomā, ko darīt tālāk. Man nebija īsti skaidrs, bet likās, ka valodas patīk. Franču valoda toreiz šķita kaut kas jauns, eksotisks, īpašs.

Varbūt aizmetni ielika vectēvs, kas mani paņēma līdzi uz Parīzi. Tas bija mans pirmais lielais brauciens! Biju pusaudzis, un tas likās vou!

Noteikti zemapziņā palika.

Apsvēru arī žurnālistiku, pat iekļuvu Stradiņa universitātē Rīgā, bet beigās saliku plusus un mīnusus un paliku Liepājā studēt franču valodu.

– Ko tev deva franču valodas izvēle?

– Pateicoties tai, pavērās iespēja strādāt Eiropas Parlamentā, lai gan tur franču valoda nemaz nebija tik ļoti vajadzīga.

Mēs politiskajā grupā bijām četri latvieši, savā starpā runājām latviski, ar citiem – angliski, jo grupā bija četras dažādas valstis. Franču valoda vairāk bija ikdienā, piemēram, veikalos.

– Ko tu darīji Eiropas Parlamentā?

– Strādāju sekretariātā vienā politiskajā grupā. Man bija jāraksta dokumenti, vajadzēja pierakstīt sēdes, sekot līdzi apakškomiteju darbam. Braucu arī uz plenārsēdēm Strasbūrā.

Tas bija kas jauns – kā kosmosa zinātne.

Pēc četriem gadiem mainījās sasaukums, notika vēlēšanas, nomainījās cilvēki, un es atgriezos Latvijā. Jau toreiz sapratu, ka tā ir pieredze uz laiku.

Birokrātiskais aparāts, papīri, ofiss, dators – tas nav mans lauciņš. Es esmu kustīgs, organizētājs, man vajag vairāk dinamikas.

– Tu daudz ceļo, bet vienmēr atgriezies Latvijā.

– Tāpēc, ka šeit ir manas saknes.

Braucot apkārt, ir prieks salīdzināt, paskatīties, un tad saprast, ka šeit ir paradīzes stūrītis.

Protams, ir vietas, kur būtu patīkami dzīvot. Man patīk Spānija, šķiet tuvākā pēc izjūtām Eiropā, patīk spāņu valoda. Arī Austrālija liekas ļoti laba vieta dzīvošanai, bet neviena no šīm vietām nav “mana”.

Epizodiski padzīvot varētu, bet ilgtermiņā mana vieta ir šeit.

– Kā ir būt skolotājam vīrietim šodien?

– Ieejot pirmo reizi klasē, skolēni ar acīm novērtē, aha, tātad šis būs tas mūsu skolotājs. Tas jau nav tā standartiņā pieņemts, ka skolotājs ir vīrietis. Parasti bērni uzbur citu versiju.

Kopumā franču valodu Liepājas rajonā māca seši vai septiņi skolotāji, un vīrietis, šķiet, esmu vienīgais.

Vispār franču valodas skolotāju ir ļoti maz, bet pieprasījums ir liels, arī no Rīgas meklē, un ne tikai no mācību iestādēm, bet arī no tādām vietām, kas organizē kursus.

Pieprasījums ir, jautājums tikai, cik pats vari un gribi uzņemties.

– Kā tu jūties starp skolēniem?

– Cenšos nebūt “baigais skolmeistars”. Varbūt tas nāk no tā, ka daudz ceļoju, satieku dažādus cilvēkus. Tas palīdz būt mūsdienīgākam.

Citus tas piesaista, bet reizēm var nospēlēt arī pa sliktu.

Ja skolēni jūt brīvāku atmosfēru, viņi mēdz pārkāpt robežas.

Taču darbs ar bērniem vienmēr dara jaunāku, starp viņiem jūties enerģisks. Viņi ir aktīvi, grūti tikt līdzi, bet tajā pašā laikā tas uztur jauneklīgu garu.

– Tu strādā vienā skolā ar savu mammu Selgu Veitu. Vai skolēni zina par šo radniecību?

– Es domāju, ka zina. Pēc uzvārda paskatās un saprot, skolēniem ir ass prāts. Bet tas jau arī nav slēpjams, mamma strādāja arī tad, kad es mācījos Jāņa Čakstes vidusskolā.

Toreiz gan likās, ka viss, ko izdarīšu, uzreiz viņai tiks noziņots, un tajā laikā tas likās neforši. Vispār arī mana vecāmamma bija skolotāja, līdz ar to esmu pedagogs trešajā paaudzē.

– Tavs tētis ir grupas “Credo” solists Guntis Veits. Kā tas ir ietekmējis tavu dzīvi?

– Es nezinu, vai tas kaut ko ir ietekmējis, manuprāt, īsti ne. Iespējams, ja es pats kaut kur spēlētu kādu instrumentu, tad tas nostrādātu vairāk.

Es neesmu spēlējis (pagaidām), man nav bijusi sava grupa.

Mūzikas skolu esmu pabeidzis, spēlēju klavieres, bet patlaban to nedaru. Vienīgi, ja tieku kaut kur klāt, “patrinkšķinu”.

Tā kā gadu gadiem nav spēlēts, brīnos, ka vispār kaut ko atceros.

To, ka Guntis Veits ir mans tēvs, cilvēki pamanās saslēgt kopā. Pat autobusa šoferis reiz pajautāja, vai man ir kāda saistība ar viņu. Kāds svešinieks saskata vizuālas līdzības. Tā gadās.

Vizītkarte

Ēriks Veits

• Dzimis 1982. gadā 21. maijā Liepājā.
• Franču valodas skolotājs Jāņa Čakstes vidusskolā un Liedaga vidusskolā.
• Pabeidzis Jāņa Čakstes vidusskolu.
• Pasaules apceļotājs.
• Patīk dejot un rīko ikmēneša stāstu vakarus, kur dalās ar piedzīvoto ceļojumos.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.