Holokausta upurus šonedēļ pieminēja Līvas kapsētas ebreju daļā pie Memoriālās sienas un memoriālā Šķēdē.

Otrā pasaules kara padomju un vācu okupācijas režīmu laikā tika dzēstas neskaitāmas liepājnieku dzīvības.

1941. gada vasarā uzreiz pēc nacistu ienākšanas Liepājā

sākās pilsētā dzīvojošo ebreju vajāšanas un slepkavošanas.

Fonda “Liepājas ebreju mantojums” direktore Ilana Ivanova uzrunā Līvas kapos uzsvēra, ka piemiņas sienā lasāmi vairāk nekā septiņi tūkstoši Liepājas ebreju uzvārdu, kuri 1941. gada 1. jūnijā bija reģistrēti un dzīvoja šeit.

Holokausta rezultātā Liepājā bija palikuši dzīvi tikai 25.

Nav zināms visu cilvēku liktenis, tāpēc turpinās pētniecība.

“Blakus, kapsētā atdusas ebreji, kuri tika apglabāti godam, viņiem ir vārdi un kapavieta, bet citiem nav.

Ik gadu no 15. līdz 17. decembrim mēs nākam kopā, atceramies šos cilvēkus. Visbriesmīgākais, ka 1941. gadā ebreju nogalināšana notika Hanukas svētkos – gaismas svētkos. Tie ir silti ģimenes svētki, kad visiem jādāvina sirds siltums un mīlestība. Šogad Hanukas svētkos šausmīga nošaušana notiek Sidnejā!

Jo tas nekad nebeigsies, ja cilvēki dzīvos ar naidu, meklēs vainīgos. Ja cilvēki dzīvos ar mīlestību, saticību un cieņu cits pret citu, tad tas nekad nenotiks,” pauda I. Ivanova.

Viņa tālāk deva vārdu meitai Annai Petrovai, kura ir liepājniece septītajā paaudzē, izglābto ebreju mazmeita.

Viņa atgādināja, ka Holokausts bija bezprecedenta gadījums – mēģinājums iznīcināt ebreju tautu, tās kultūru un tradīcijas, kopienas mantojumu.

“Blakus katram vārdam Memoriālajā sienā ir skaitlis. Tas ir viņu vecums bojāejas brīdī.

Es vēlos pievērst uzmanību bērnu vārdiem un vecumam. Šie bērni, nevainīgi Holokausta upuri, bija no dažiem mēnešiem līdz 16 gadu vecumam. Saprotot, ka tikai bērni katrai tautai var būt nākotnes garantija, Hitleram un viņa līdzgaitniekiem bija skaidrs mērķis – atņemt ebrejiem nākotni,” teica A. Petrova.

Liepājas domes priekšsēdētāja vietnieks Jānis Džeriņš atzīmēja, ka

ebreju iznīcināšana bija tumša lapaspuse Liepājas vēsturē.

“Brīdis, kad esam šeit, kad atceramies, ir pierādījums tam, ka mūsu sabiedrībā nav vietas vardarbībai un naidam, pierādījums tam, ka šīs dzīvības nav aizmirstas,” viņš teica.