Kapu racējiem un apbedīšanas dienestiem darba ir vairāk, nekā ierasts, jo rudenī mirstība pieaug, – pie vainas gan sezonālās slimības, gan hronisku kaišu saasinājumi, arī sabiedrības novecošanās.

Liepājas Kapsētu pārvaldes kapracis Mareks Fūrmanis rok kapu bedres visos pilsētas kapos. Parasti dienā ir divi pasūtījumi, bet racis arī četras bedres, viņš pastāsta.

Dienā, kad portāls satiek Mareku Centrālajos kapos, viņam jāizrok divas bedres, bet kapracis nav drošs, ka tik arī paliks, jo vienmēr var rasties vēl kāds pasūtījums.

“Cilvēku aiziešana ir tāda pati kā dabā – rudenī ir lielākais birums; kad lapas birst, tad arī vairāk cilvēku mirst.

Tā tas būs līdz novembra vidum, līdz svecīšu vakaram,” kapracis saka no pieredzes.

“Ja zeme viegla, nav resnu koka sakņu vai neuzduros vecam apbedījumam, tad rakt ir viegli un tieku galā pusotrā stundā. Taču kopumā darbam pie viena kapa jārēķina divas stundas, jo nav jau tikai jārok, bet arī jāaizved procesijā nepieciešamie dēļi, lāpstas un dvieļi,” viņš stāsta, līkumodams pa Centrālās kapsētas kvartālu, nevarēdams ieraudzīt kapu pārziņa iezīmēto rakšanas vietu.

Kad atrod, griežas apkārt un iet uz automašīnu pakaļ lāpstām un plēvei, ar ko apklāt blakus esošās kopiņas. Metrmērs viņam jau kabatā.

“Bedrei jābūt tādai, lai zārku varētu ērti ielaist, – tas galvgalī ir 80 centimetru plats, kājgalī – 60 centimetru. Bedres dziļumam jābūt 1,30–1,50 metru līdz zārka vākam, garumam – vismaz 2,15 metriem,” viņš stāsta, melnajās smiltīs ar pirkstu ievelkot svītru pie atzīmes 2,20.

“Kādas izjūtas ir tur, apakšā? Kad nāk dziļāk, tad – jocīgas, bet ir pierasts. Nekas jau citādāk nav kā parastā bedrē.”

Ārā viņš tiek, lāpstu pārliekot stūrim un pie kāta pievelkoties tāpat kā skolā sporta stundās pie stieņa.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.