Vēsajam jūnijam sekojošais vasarīgi karstais jūlijs priecē Liepājas iedzīvotājus un tūristus, kuri vienlaikus gan bauda tveici, gan meklē veldzējumu ēnā, pludmalē, jūrā, vasaras kafejnīcās un it īpaši – to terasēs.

Tuvojošās lietusgāzes priekšvēstnešus – draudīgi tumšus mākoņus – varēja manīt jau ap sešiem vakarā, kad tālredzīgākie atpūtnieki steidza likt punktu atpūtai, sapakot pludmales lietas un bērnus, lai sākotnēji vēl nesteidzīgi dotos sausa patvēruma virzienā.

Nokrišņi ieradās neilgi pēc septiņiem ar sākotnēji retām un vieglām lietus pilēm, kas

strauji pārvērtās par īsām, bet spēcīgām lietavām.

Tad Jūrmalas parka rotaļu laukuma atrakcijas, koki un kafejnīcu nojumes jau pārvērtās par patvērumu ne vairs no svilinošajiem saules stariem, bet no teju necaurredzamas ūdens sienas, kas aizsedza skatu dažu metru attālumā bēgļiem, kuri kājām vai uz divriteņiem metās mājup.

Peldu un Toma ielas stūrī lietusūdens straumes burtiski gāzās kā kalnu strauti.

Lietusgāze ilga vien pārdesmit minūtes, bet tās spēks atstāja iespaidu – zeme elpoja, slapjās ielas vizēja kā spoguļi, un Liepāja uz brīdi izskatījās kā pēc vasarīga dušas sprādziena.

Tropiskā diena bija aiz muguras, atstājot svaigāku gaisu un mieru, kas nolaidās pār pilsētu kā silts dvielis pēc peldes.