liepajniekiem.lv
22. jūnija rītā vēl sagatavojām našķus ceļam, salikām mantas, un tad visi kāpām automašīnās un startējām no Liepājas.
Varšavas vecpilsētas šarms
Pirmās dienas galamērķis bija Varšava. Ceļā pavadījām vairākas stundas sastrēgumos, bet, kad pievakarē nonācām galamērķī, devāmies vakara pastaigā pa pilsētu.
Trāpījāmies tieši Vjetnamas kultūras festivāla laikā, un vecpilsētā pat vēlā vakara stundā valdīja dzīvība, krāšņas gaismas un svētku sajūta.
Varšavu biju iztēlojusies drūmu un pelēku, bet izrādījās, ka tā ir skaista pilsēta, bagāta ar strūklakām, parkiem un arhitektūru.
Vienmēr cenšamies uz pilsētām paskatīties no augšas, tāpēc arī šoreiz uzkāpām Kultūras un zinātnes pils skatu platformā, no kuras paveras brīnišķīga pilsētas panorāma.
Gabaliņš Vācijas
Nākamajā rītā ceļš veda tālāk – uz Vāciju, Saksijas Šveices Nacionālo parku, kas atrodas netālu no Čehijas robežas. Tur mūs gaidīja viens no pieturas punktiem – Basteja tilts.
Devāmies pa nomaļu meža celiņu, un nekas neliecināja, ka pēc pāris minūtēm skatam pavērsies iespaidīgā ainava – milzīgas smilšakmens klintis un no tām uzbūvēts tilts virs ielejas.
Ceļabiedram Kārlim, kuram augstums nav tas labākais draugs, šis bija pamatīgs izaicinājums – gan uzkāpt uz skatu platformas, gan šķērsot pašu tiltu.
Skats tomēr bija tā vērts! Jo tālāk gājām, jo vairāk neaptverami skaistu ainavu mums pavērās priekšā.
Tā kā bija jau Līgo diena, pēc mazās ciemošanās Vācijā devāmies uz mūsu galamērķi – Prāgu.
Čehijas ērtības un tradicionālie knēdeļi
Es vienmēr ceļojot satraucos par auto novietošanu, bet Prāgā bija ļoti viegli risināt autostāvvietu un sabiedriskā transporta jautājumus.
Lejupielādēju pilsētas lietotni, kur pa zonām izdalīta stāvvietu karte, kā arī nopērkamas sabiedriskā transporta biļetes. Attālināti veicām gan apmaksu, gan sekojām līdzi termiņiem.
Tā kā Prāga ir ļoti liela, uzreiz sapratām, ka jāizmanto sabiedriskais transports. Par aptuveni pieciem eiro nopirkām diennakts biļetes un braucām gan ar tramvaju, gan metro.
Svētku vakariņām izvēlējāmies apmeklēt piemājas krodziņu. Saimnieki mūs pārsteidza gan ēdienu garšas, gan to pasniegšanas ziņā.
Piemēram, uzkodās izvēlētie ķiploku grauzdiņi tika pasniegti tādā “dari pats” variantā – grauzdiņi bija apceptas rupjmaizes šķēles, kuras pašiem jāierīvē ar ķiploku daiviņām.
Ceļojumā centāmies iepazīt vietējo virtuvi, tādēļ ēdienkartē, atverot tradicionālo ēdienu sadaļu, es uzreiz pievērsos uzrakstam “dumplings”, kas man lika domāt, ka saņemšu pelmeņus.
Kad krodziņa īpašnieks atnesa pasūtīto, biju nedaudz apmulsusi, jo
šķīvja vidū, biezā mērces slānī stāvēja liellopa gaļas gabals, kam virsū uzpūsts putukrējums un uzlikts ievārījums,
bet šķīvja malā izkārtotas čehu tradicionālās tvaicētās maizes klimpas – knēdeļi.
Kaut vizuāli mulsinošas, vakariņas bija ļoti gardas un mazliet atgādināja bērnību, kad ēdām baltmaizi ar mērci.
Prāgā divās dienās piedzīvojām tik daudz, ka šķita, laika ir par maz, jo pilsēta nepārtraukti pārsteidza ar ko negaidītu.
Apmeklējām slavenākās vietas – Kārļa tiltu, Lenona sienu, astronomisko pulksteni, Franka rotējošo galvu, Prāgas pili ar katedrāli, arī šaurāko ielu un Senāta dārzu.
Īpašs bija salas apmeklējums, kur blakus cilvēkiem mierīgi dzīvo nutrijas.
Tās nāca klāt un ņēma no rokas ēdienu.
Turpat baudījām brīvdabas koncertu un vienkārši priecājāmies par karsto vasaru, kamēr mājās bija lietains un vēss.
Satraucošais ceļš uz Tatriem
No Prāgas devāmies uz Slovākijas Tatriem, piestājot uz diennakti Čehijas pilsētā Brno.
Diemžēl ceļš nebija bez ķibelēm – auto riepai pazuda gaiss, uz lielceļa saplīsa jumta bagāžnieks, izbira mantas, tāpēc tikāmies ar policiju.
Bet, kā jau tas parasti notiek, satraukums ar laiku pāriet un paliek stāsti, par ko pasmieties.
Pēc mierīgas dienas Brno, garām pastaigām un kāju dzesēšanas strūklakās, bijām gatavi atvadīties no pilsētas, lai turpmākās dienas pavadītu kalnos.
Slovākijā mūsu pirmā pieturvieta bija pie Štrbske Pleso ezera, kura ūdens ir tik dzidrs, ka gribējās tajā iebrist, bet, protams, nedrīkstēja.
Uzkāpām skatu tornī, no kura lejā šļūcām pa metāla cauruli.
Naktsmītni izvēlējos ar balkoniem un skatu uz Tatriem – tieši uz Lomnicas smaili, kas bija mūsu nākamās dienas mērķis.
Daļu kalnu ceļa mērojām kājām, un mazais ceļotājs ķengursomā par to bija priecīgs. Tā kā galamērķis bija augstāk, tālāk pārvietojāmies ar pacēlāju.
Līdz pirmajam ezeram Skalnate Pleso visi kopā, tad Ullu ar mammu atstājām atpūsties un braucām augstāk jau mazākā kompānijā.
Ak, kāds tur augšā bija miers!
Sēdējām un lūkojāmies uz Tatriem. Tā kā tur bija tikai +8 grādi, no aukstuma ātri sāka salt pirksti – kontrasts ar +32 grādiem ielejā bija milzīgs.
Mājupceļā piestājām Zakopanē, lai izstaigātu pilsētu un, protams, nopirktu vietējo sieru – man tas ir būtisks ceļojuma elements.
Beidzamajā vakarā nedaudz iepazinām Krakovu. Krājot spēkus garajam mājupceļam, paēdām vakariņas Judah kvartālā.
No rīta cēlāmies agri un pēc aptuveni 11 stundām bijām Liepājā – noguruši, bet bagātinājušies ar piedzīvojumiem, atklājumiem un stāstiem, ko atcerēties vēl ilgi.
Padomi:
- Čehijā un Slovākijā braukšanai pa lielceļiem nepieciešamas vinjetes, ko var ērti iegādāties tiešsaistē, piemēram, edalnice.cz, eznamka.sk.
- Prāgā autostāvvietas sadalītas zonās. Lietotnē “PID Lítačka” viegli pārskatīt karti, nopirkt stāvvietu un sekot līdzi laikam.
- Prāgā ir izdevīgi lietotnē “PID Lítačka” iegādāties diennakts biļeti, kas der visiem sabiedriskā transporta veidiem.
- Polijā noderēs stāvvietu lietotne “moBILET”.
- Kalnos pacēlāju biļetes visērtāk pirkt aplikācijā “Gopass”.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
