liepajniekiem.lv
Nu jau vairāk nekā pirms 10 gadiem no Rīgas pārcēlies uz savu dzimto pusi Ērgļiem un šeit radījis savā ziņā terapeitisku vietu. Gan prātam, gan ķermenim.
“Man ir vienalga, vai jaunā tūrisma sezona nāk vai iet, galvenais, ka es esmu savā vietā, ka bērni un palīgi ir pie veselības un mums ir skaidrs, ko gribam izdarīt,” viņš sacīja.
Patīk sarunas ar saimnieku
“Man ir 55 gadi, man ir pieci bērni, es dzīvoju laukos – 100 km no Rīgas,” M. Olte iepazīstināja ar sevi.
“Esmu biologs, bet drīz jutīšos kā filologs, jo man vēl ir jāuzraksta bērniem viena grāmata, ko esmu apsolījis. Par savstarpējām attiecībām starp ūdenszālēm un visādām vabolītēm.
Ko gribu jums stāstīt? Visu mūžu esmu varējis nodzīvot tā, ka man savos divdesmit ar kapeikām gados likās – tā nevarētu būt, ka visu mūžu varēs darīt to, ko gribas.”
M. Olte atgādināja situāciju brīdī, kad iegādājās Ērgļu staciju: “Tā bija pamesta, durvis izlauztas… Ar “Latvijas dzelzceļu” man bija ilga sarakste, kamēr sataisīja visus papīrus un es to nopirku.”
Ko uztaisījuši šo 11 gadu laikā? “Mums tur ir restorāns, kurš strādā piektdienās, sestdienās un svētdienās. Es esmu vienmēr gribējis pastaigāties naktī no sestdienas uz svētdienu, un ar RTU Studentu parlamentu nogājām 25 km, bija auksta nakts, bez gaismiņām. Bet čigānu saulīte spīdēja. Pirms gada gājām bez gaismiņām, pilnīgā tumsā, un bija daudz interesantāk.
Es redzu, ka vari dzīvot tādā veidā, ka tu dari to, kas tev ir interesanti. Ja vien uz to kāds parakstās.”
Sākotnēji vecajā stacijā ielikts kafijas automāts par divarpus tūkstošiem eiro. M. Olte pasmējās, ka reti kāds tā atļaujas. Bet nu kafiju taisa tādu, kādu grib un, viņa ieskatā, kvalitatīvāku.
Rezultātā joka pēc divi vecākie puikas sagribējuši mācīties taisīt kafiju.
“Nemo, mans otrais puika, kuram tagad ir 19 gadu, šobrīd riktīgi labi taisa to kafiju. Un jau pabāzis degunu bārmeņa disciplīnā. Viņš domā savā “ekselī” par to, kā ar viesmīlību darboties. Jo viesmīlībā ir tā – tu esi interesants tik ilgi, kamēr tu esi pats.
Tūrismā tendence, ko mēs redzam, ir cilvēku vēlēšanās sarunāties ar īpašniekiem, tiem, kas ir tieši iesaistīti.”
Un sarunas ar cilvēkiem M. Oltem patīk.
Ziemā par savu vaļasprieku jāpiemaksā
Vasarās Ērgļu stacijā bieži viesi ir motociklisti. Viņiem šeit patīk, novērojis M. Olte.
“Bet ziemā cilvēki neizlaiž nevienu santīmu no sava maka. Parasti pirms Ziemassvētkiem ir drausmīgs laiks.
Vari pliks dejot savā viesnīcā vai restorānā, bet neviens nenāks.
Visi taupās skaistajam Ziemassvētku laikam,” secinājis stacijas īpašnieks. Un tas esot brīdis, kad tev par savu vaļasprieku ir jāpiemaksā.
Pēdējos sešus gadus M. Olte apzināti turējies tikai pie saviem Ērgļiem.
“Tā ir vieta, kur es esmu dzimis. Rīgā dzīvojot, redzēju, ka Ērgļiem paredzēts vienkārši kļūt par čuhņu. Bet man tomēr ir misijas apziņa pret vietu, kur esmu radies,” kādēļ atgriezies, stāstīja M. Olte.
Bet nu jūt, ka ir laiks arī pabāzt degunu ārpus valsts robežām un paceļot, kā to darījis iepriekš.
Uzņēmējs nevairījās atklāt arī neveiksmes: “Mums ir bijušas septiņas glempinga mājiņas, kuras nesanāca, bet, pateicoties tam, ka mēs iedrošinājāmies kaut ko taisīt, tagad mums ir autotreks. Tas ir Baltijas valstīs lielākais kalnā braukšanas pasākums, kas notika martā Briežkalnā.
Tagad mums ir kalns, kas nākamgad būs slēpošanas kalns, vēl vairāk – iespējams, ar garāko nobraucienu.”
Noslēgumā K. Olte aicināja ciemos. “Ja atbrauksiet uz staciju, iesēdīsieties restorānā, varbūt pat pēc izieta apļa, ko es esmu sazīmējis, jums atnesīs ēdienkarti un tur būs rakstīts: “Mazs, cepts kuģītis”. Kas tas ir? Pīles fileja.”
Lēnā garā ierodas laime
M. Olte teic – ja tu gribi dzīvot laukos, tev ir jāierauga tas, ko citi neredz. Kā ir mainījusies stacija pēc šiem 11 gadiem, kopš tajā saimnieko visa Māra ģimene?
“Bagāts ir tas, kuram ir nevis miljons un divi, bet kuram pietiek,”
viņš smaidot atsacīja.
“Man ir aizdomas, ka vecumdienām vienu iespējamību es esmu radījis diezgan foršu. Visdrīzāk, dodu 60 procentus, ka es šeit dzīvošu. Bērni izaugs lieli, aizdosies pasaulē…
Man patīk stacijā, tas, no kādām sastāvdaļām to esam salikuši. Pats esmu ilgi domājis par katru detaļu. Šopavasar, kad nebija tik blīva tā tūrisma lieta, es apskatījos, kas dara cilvēku priecīgu.”
Stacijā radītā atmosfēra atbrīvo, viņš novērojis.
“Cilvēks, kurš atnācis, savilkts čokuriņā, kā tāda dūrīte, apsēžas, kaut ko pasūta. Viņam atnes, ar viņu parunā. Sajūt, parāpo pa plauktiem, kas viņu interesē, pašķirsta.
Tad ir ēdiens, un tu redzi, ka viņā lēnā garā ierodas laime. Tieši tik vienkārši.”
Caur kultūru un gastronomisko baudījumu.
Runājot par Ērgļiem, M. Olte saka: “Mums ir miestiņš, kurā pēc Otrā pasaules kara četrām mājām bija palikušas tikai sienas. Tur nav nekā sena. Es tādā ziņā varu apskaust Aizputi vai Talsus un Kuldīgas rajonu.
Mums tā nav un nemaz nav iespējams to dabūt atpakaļ. Mums ir Staļina laikā uzbūvētais. Galīgi nav nekā tāda, ar ko es šobrīd gribētu lepoties. Varbūt pēc 20 gadiem tas būs eksotiski, bet ne tagad.”
Tāpēc stacijā M. Olte ielicis pagātnes elpu. Piemēram, logos – Latvijas laika krāsainos stikliņus, kurus lika verandās.
“Cilvēki zināja – paskatoties caur krāsainu stikliņu uz pasauli, rodas dzīvesprieks.
Tā tas stikliņš tur strādā. Un tam ir 100 gadi. Esmu priecīgs, ka cilvēki joprojām skatās caur tiem.”
Saskarsme ar vēsturi iedod zināmu harmoniju, mieru un jēdzīgumu tam, ko tu dari, uzskata M. Olte.
Drosme darīt
Ērgļu stacija ir ģimenes restorāns. Un savu algu neskaita. “Mēs vairāk skatāmies uz Ērgļiem kā vietu. Lai tā iegūst. Un tad jau arīdzan sanāk, ka arī mēs,” secinājis M. Olte.
Kā pavasarī sākas viesu apmeklējums, tā līdz tūrisma sezonas beigām. Atbrauc motociklisti, nāk vietējie, kas kļuvuši par stacijas faniem. Bet izmisumu par tūristu būšanu un nebūšanu M. Oltes sejā neredz.
“Man taču ir pieci bērni, tas ir turpinājums, pārējais ir pārejoša vērtība,”
viņš smaidot saka.
“Es pat nezinu, vai labāk, kad cilvēku ir daudz vai kad ir maz. Man patīk situācijas, kad ekskursijas beigās varu sacīt: “Padies, ka izmantojāt mūsu aviolīnijas!” Jo Ērgļi ir tāda vieta, no kuras kalna gala var tālu redzēt.
Cilvēki, atgriežoties pēc sešu vai astoņu stundu pastaigām, vai nolaivojušies, ir kļuvuši citādāki. Un tas ir tas foršums, ko tu vari iedot. Šeit rod mieru un harmoniju. Sazemēšanās ar dabu palīdz.”
Redzot Oltu ģimenes darbošanos, pavelkas arī citi, līdz ar to Ērgļi atdzīvojas. “Mēs cits citam kalpojam par pierādījumu. Ja jūs varat izturēt un noturēties, tad mēs arī mēģināsim.”
M. Olte stāsta, ka realizēti vairāki līderības projekti. “Ja Eiropa dod iespējas, tad drusku vari uzbūvēt ko tādu, kas ir kaut kas tur, kur nekā nav. Arī ar caurspīdīgajām laivām, kuras mēs iegādājāmies, –
izskatījās jau baigi vienkārši. Bet vispirms vajag saredzēt.
Vietēji rēca, ka Olte varžu dīķi pārdevis. Bet es redzēju, ka tas ir foršs ezers, kurš ir pilns ar ūdensrozēm un tajā var braukt no laipas, ko vajag nedaudz pārveidot.”
M. Olte uzskata: “Dzīvi var dzīvot interesantāk, un katrs varam radīt vietu. Vien jābūt drosmei.”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
