Ikdienā pārvietojoties pa Liepāju, acīs krīt daudzie grafiti uz ēku sienām pat šķietami nepieejamās vietās. Tomēr cilvēks jau pamana tikai tik, cik iekrīt acīs, steidzoties savās ikdienas gaitās, un nerodas spēcīgs kopējais iespaids par to, ka patiesībā runa ir par milzīgu problēmu.

Sarunās un sarakstēs to tieši un netieši apliecina gan dažādas institūcijas, gan namu apsaimniekotāji. Kāds arī piedāvā pa risinājumam, tomēr portāls secina, ka

cīņa ar sērgu ir labākajā gadījumā fragmentāra, savukārt vienota plāna šīs parādības apkarošanai nav.

Portāla fotogrāfs, palūgts sarūpēt dažus grafiti tematikai veltītus attēlus, savu uzdevumu izpildīja ar uzviju un radīja galeriju ar pusotru simtu tā saucamās ielu mākslas fotogrāfiju.

Iespējams, tieši šī galerija visspilgtāk apliecina, ka runa ir nevis par atsevišķiem gadījumiem, bet par pandēmijas mēroga vizuālo piesārņojumu Liepājā.

Cīņa ar to nevar būt epizodiska, un nebūtu pareizi tā novēršanas sekas uzlikt tikai uz upuru, proti, cietušo namsaimnieku, dažādu pārvalžu vai uz abu policiju pleciem.

Pašvaldības policija skaidro, ka tā ikdienas darbā konstatē jaunu zīmējumu parādīšanos uz ēkām un dažādiem objektiem, taču saņemto izsaukumu skaits neesot pārāk liels, vēsta policijas komunikācijas speciāliste Elva Lubāne.

Viņa norāda, ka šogad saņemti aptuveni 20 izsaukumi no iedzīvotājiem

gan par fiksētiem jauniem zīmējumiem, gan arī par iespējamiem pārkāpējiem.

Notverot pārkāpēju, pašvaldības policisti viņu nogādā Valsts policijā, jo šādos gadījumos ir radīti materiālie zaudējumi ēkas īpašniekam.

Tiesa, Valsts policijas pārstāvis Mārtiņš Brižs jau vasarā notikušajā diskusijā par grafiti tematiku atzina: “Šī gada laikā mums bijuši tikai daži gadījumi, kad personas sauktas pie atbildības. Acīmredzot sabiedrība pieņem šo situāciju un samierinās ar to. Neziņo ne tie, kas redz, ka grafiti tiek veidots, ne tie, uz kura īpašuma tas tapis.

Ja noskaidrojas, ka nevienam nekādu pretenziju nav, tad šo zīmētāju dati tiek piefiksēti un tobrīd process ir beidzies,” vasarā pauda M. Brižs.

Pašvaldības policijai ir ierosinājumi cīņai ar šo parādību – bērnu un jauniešu izglītošana, stāstot, ka šādām darbībām ir sekas, aicinājums informēt policiju par šādiem huligānisma gadījumiem, bet īpašnieki aicināti plānot un ieviest mūsdienīgus risinājumus, kā pasargāt savu īpašumu ne tikai no šāda veida bojājumiem, bet arī citiem riskiem.

M. Brižs norāda, ka par sveša īpašuma bojāšanu sodi ir bargi, bet vienlaikus atzina – tie nespēj atturēt ķēpātājus ņemt rokā krāsas baloniņu.

Liepājas galvenā māksliniece Agita Ansule, līdzīgi kā pašvaldības policija, novērojusi, ka grafiti parādīšanās novērojama viļņveidīgi, un piekrīt, ka šobrīd acīmredzot par aktualitāti kļuvis šo ķēpājumu cunami vilnis pašā Liepājas centrā – Lielajā ielā un tās apkārtnē.

“Es to sauktu par huligānismu. Tā ir visīstākā ļaunprātība – bojāt citu īpašumu. Man negribētos to nosaukt par jebkāda veida mākslu,” saka A. Ansule.

Viņa pauž, ka pieminētajā diskusijā bijusi pārsteigta par to, cik daudziem komponentiem jābūt, lai policija sāktu reaģēt: “Man šķiet, ka, ja būtu kādi reidi pilsētā un pieķertu pie rokas, tad pašai policijai būtu tiesības sodīt.

Nedaudz absurdi šķiet tas, ka jābūt paša īpašnieka iesniegumam.

Gribētos, lai viss notiktu raitāk, lai būtu izstrādāta sistēma, kā šo novērst.”

Portāls sazinājās arī ar vienu no Liepājas namu apsaimniekotājiem, kurš sacīja, ka viņa pārstāvētais uzņēmums policijai neraksta iesniegumus par katru ķēpājumu, bet “tādu kaudzīti” ar iesniegumiem esot uzrakstījis.

“Gribētu teikt, ka Liepājā ķēpā padaudz. Turklāt ne tikai uz ēku fasādēm, bet kāpņutelpās, koridoros. Esam rakstījuši iesniegumu par to, ka vienā dienā kāpņu telpai ieliek jaunas durvis, bet nākamajā dienā tās ir nopūstas ar baloniņiem,” atklāj apsaimniekotājs.

Nācies durvis vest uz darbnīcu pārkrāsot, kas izmaksājis 400 eiro, turklāt zaudēta ražotāja garantija.

Iesniegumi rakstīti arī par Krievijas kara noziegumus slavinošo uzrakstu un burtu krāsojumiem.

Vienā no šiem gadījumiem bija konkrēti zināmi tie 16–17 gadus vecie jaunieši, kuri šos burtus uzkrāsoja. “Policija aprunājās ar viņiem un viņu vecākiem, bet pēc tam policisti sacīja, ka

vainīgie neesot apzinājušies, ko viņi darījuši, līdz ar to nekāds sods netika piespriests.

Tiesa, ķēpājumi notīrīti.

Es teiktu, ka iesniegumu rakstīšana policijai ir ķeksītis, lai mēs varam atskaitīties iedzīvotājiem, ka ir paziņots likumsargiem. Ja tu neesi redzējis, kurš tieši krāsojis, tad viņu nekad nenoķers,” spriež apsaimniekotājs.

Nereti tiekot apķēpāta vai nu svaigi izremontēta kāpņu telpa, vai arī tikko renovētas mājas siena.

Ne katra ķēpājuma gadījumā uzraksti vai zīmējumi tiek aizkrāsoti. Reizēm par šiem ķēpājumiem tiek ziņots Liepājas lietotnē, kuras administrētāji šos ziņojumus pārstūtot ēku pārvaldniekiem ar norādījumu burtus aizkrāsot.

“Mums šis “lūdzu aizkrāsot” nozīmē sarūpēt krāsu, aizsūtīt strādnieku, kurš arī aizkrāso. It kā izmaksas nav lielas, tomēr tāpat tie 100–150 eiro no mājas naudas iziet.

Aizkrāsojam, bet nākamajā dienā tie burti ir atpakaļ. Un atkal mums jātrenkā strādnieki.

Ar ķēpājumiem ir līdzīgi kā ar smēķēšanu publiskās vietās. Vakaros pilsēta vienkārši kūp – visi smēķē uz ielas, uzspļaujot uz apkārtējiem,” spriež liepājnieks.

Viņa kolēģe domā, ka policija, iespējams, nav līdz galam ieinteresēta šādas šķietami sīkas problēmas risināšanai. Viņa domā, ka pastiprināti pievēršot uzmanību un efektīvāk izmantojot novērošanas kameras, jautājumu varētu risināt.

“Varbūt pietiek noķert vienu ķēpātāju un sodīt viņu ļoti, ļoti bargi, turklāt par šo sodu publiski ziņot, lai citiem būtu brīdinājums, bet pašam vainīgajam – kārtīga mācība,” saka apsaimniekotājs, norādot uz nesodāmības izjūtu, kas rodas pat tiem, kuri tiek pieķerti aiz rokas.

Tikmēr pagaidām spēkā esošā procedūra, šķiet, netieši veicina šādu nesodāmības izjūtu.

Pat, ja pašvaldības policija vainīgo noķer, tā viņu sodīt nevar.

Nogādāšana Valsts policijā arī neko neatrisina, jo, ja nav cietušā ēkas īpašnieka iesnieguma, tad ķēpātāju atbrīvo nesodītu un netiešā veidā izsniedz viņam licenci turpināt iesākto darbu.

Vērojot rakstam pievienoto fotogaleriju, izskatās, ka to ķēpātāji arī labprāt dara, izmantojot iestāžu, pārvalžu un institūciju bezspēcību un nespēju risināt problēmu, kā arī reāla ķēpājumu apkarošanas plāna neesamību.

Arī portāla uzklausītie namu apsaimniekotāji atzīst, ka viņiem nav konkrēta plāna problēmas risināšanai. Viens spriež, ka jābūt bargiem sodiem, bet noķert vainīgos, kā jau minēts, varbūt varētu, lietderīgāk izmantojot videonovērošanas kameras.

Taču, ja pieķeršana pati par sevi neko nerisina, iespējams, jāķeras pie citu pasaules pilsētu savulaik izmantoto cīņas metodi. Kad Ņujorkā ķēpātāji kārtējo reizi apkrāsoja metro vagonus, galvenais bija to laikus pamanīt un vagonu pārkrāsot.

Ja pēc dienas grafiti atgriezās uz vagona, tad strādnieki to atkal pārkrāsoja oriģinālajā krāsojumā. Cīņa bijusi ilga, bet galu galā pašvaldība uzvarēja, jo

tai resursu gluži vienkārši bija vairāk.

Šāda cīņa noteikti nebūtu ne viegla, ne lēta, tomēr tā vismaz būtu cīņa, nevis roku plātīšana un savas bezspēcības apliecināšana. Ja tu padodies bez kaujas, tad netrūks huligānu, kuri tavu vājumu labprāt izmantos.