Toties Karostas kanāla sanācijas darbu projekta konferences dalībnieki no dabas untumiem nebīstas un dodas apskatīt deponēšanas vietu, kur jau daudzus gadus tiek noglabāta visa draņķība, kas šeit bija palikusi pēc padomju armijas saimniekošanas.

Norobežotais baseins ārēji īpaši neatšķiras no pārējās kanāla daļas. Pat zivis šeit esot vairumā, radība pielāgojusies dzīvei piesārņotos ūdeņos. Tikai lielie zandarti un zuši nav ēdami, jo uzkrājuši stipri daudz cilvēka veselībai kaitīgu vielu – smagos metālus un naftas produktus.

Naftu saturošo piesārņojumu sadalīt dūšīgi palīdz ūdenstilpes dibenā dzīvojošās sīkbūtnes jeb bentoss, un to ar visu naftu vēderā apēd zivis.

Nafta patiesībā nav bīstamākais piesārņojums, jo tā organiska viela un lēnām pati sadalās. Taču ne smagie metāli – svins, varš, kadmijs.

Laimīgā kārtā padomju militāristi te neesot nogremdējuši dzīvsudrabu, tā piesārņojuma koncentrācija esot pavisam neliela.

Karostas kanālā regulāri tiek ņemtas ūdens analīzes, un tās parāda, ka no deponēšanas vietas nekas no piesārņojuma laukā netiek, nav konstatēts arī gruntsūdeņu piesārņojums.

Deponēšanas vietas tilpums ir 7500 kubikmetru, dziļums ap 10 metriem, viesiem stāsta Liepājas Speciālās ekonomiskās zonas pārvaldes Tirgus izpētes un analītikas daļas vadītājs Ivo Koliņš.

“Tehnika ir samērā vienkārša,” viņš norāda uz bagaru, kas ar kausu izceļ grunti, iekrauj to baržā, kas to tālāk nogādā līdz rievsienai, kur to pārkrauj deponēšanas vietā. Darbojas arī zemessūcējs, tā izceltās dūņas pārsūknē pa caurulēm.

No kanāla pastāvīgi tiek izceltas arī lielākas drazas – troses, atlūzas. Nākot uz rievsienu, kas nodala deponēšanas vietu, pretī brauc frontālais iekrāvējs, kas velk malā kārtējo sarūsējušo trosi.

Darbi veicas labi, par spīti tam, ka uz mēnesi tos aizkavēja atrastie sprādzienbīstamie priekšmeti un traucē arī laikapstākļi.

“Beidzamo trīs dienu laikā darbs nav noticis vairāk kā sešas stundas. Labā ziņa: kopā mums ir seši sektori, kur notiek sanācija, un trijos darbs ir pilnībā pabeigts, vienā – apmēram par 70 procentiem.

Palikuši divi sektori, kur, ja laiks būs puslīdz normāls, darbu pabeigsim pēc mēneša,”

pastāsta I. Koliņš. Paredzēts, ka no kanāla gultnes tiks izņemti nogulumi, kuros ieslēgtas 400 tonnas bīstamu ķīmisku vielu.

Projekta noslēgums nenozīmēs, ka nu kanāla ūdeņi ir tīri. “Neesam slēpuši, ka ar šo mēs izņemam aptuveni tikai 40 procentus no tā, kas te ir palicis,” viņš atzīmē.

Notiek sarunas ar norvēģu partneriem ar mērķi pētīt kanāla piesārņojuma attīstību, lai saprastu, cik ilgā laika periodā ūdens varētu pašattīrīties, jo smago metālu, par laimi, šeit ir daudz mazāk nekā naftas produktu un tie koncentrējas noteiktās izplūdes vietās.

Ja radīsies iespēja piesaistīt vēl finansējumu, šīs vietas varētu attīrīt.

Latvijas Hidroekoloģijas institūta Jūras monitoringa nodaļas vadošā pētniece Inta Dimante-Deimantoviča pauž – šos darbus darām nākotnei.

“Efekts būs ilgstoši novērojams, un tas pilnīgi noteikti jādara šodien, atlikt nevarēja.

Tālejošas sekas būs, bet nevar gaidīt uzlabojumu vienā dienā, vienā gadā, pat ne piecos gados,” viņa norāda. Turpmāko dekāžu plāniem jāparedz līdzekļi, jāveic monitorings un atjaunošanas darbi.

To, kā šādos gadījumos ūdenstilpe atkopjas, atjaunojas flora un fauna, Karostas kanāla gadījumā nav, ar ko salīdzināt. “Šajā ģeogrāfiskajā reģionā nav neviena cita tāda objekta, kura pieredzi varētu pārņemt un pārnest uz šejieni. Viss notiek taustoties,” pauž pētniece.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.