Mēs satikāmies ar ēdājiem, gatavotājiem un servisa nodrošinātājiem, lai saprastu, kā konkurētspējīgu piedāvājumu rada Liepājas restorāni.

Uzvalkā vai džinsos – turas pie sava

Liepājniece Kristīne Galecka labprāt apmeklē restorānus ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās robežām. Turklāt dara to diezgan bieži, negaidot īpašu svētku reizi.

Viņa tic, ka vislabākā reklāma iestādei ir klienta atsauksme.

“Bieži vien restorānus izvēlos, balstoties uz draugu, kolēģu, paziņu pieredzi – pēc viņu atsauksmēm. Parasti pievēršu uzmanību piedāvājumam un cenai, ļoti svarīga ir arī apkalpošana.

Ir gadījies būt ļoti labā restorānā ar labu ēdienu, bet visu sabojā rupja apkalpošana,”

neslēpj liepājniece.

Kā būtiskāko atšķirību, ko novērojusi starp restorānu apmeklētājiem Latvijā un ārvalstīs, Kristīne min to, ka ārzemēs cilvēkiem ēšana ārpus mājas ir kaut kas ļoti ikdienišķs.

“Pie mums bieži vien cilvēki iet uz restorāniem tikai kādos īpašos notikumos. Tas, visticamāk, saistīts ar ekonomisko situāciju. Tādā ziņā restorānu nedēļa ir labs pasākums, jo cenas draudzīgākas,” viņa šādu iespēju vērtē atzinīgi, tāpat kā Liepājas restorānu klāstu.

“Mūsu ģimene iecienījusi “Bel Cibo” un “Rīsi un nūdeles”. Tieši ēdienu un apkalpošanas dēļ.”

Tikmēr radošās apvienības “Šarmants” dibinātājs Ritvars Embrekts stāsta, ka viņa ģimene restorānu nedēļas Liepājā gaida kā tīkamu notikumu.

“Tā ir lieliska iespēja apmeklēt vietas, kurām ikdienā paskrienam garām.

Tas ļauj izzināt dažādas jaunas garšas, jo piedāvātie komplekti ir ļoti plaši, dažādām gaumēm tīkami, turklāt finansiāli pievilcīgi – 3 līdz 6 ēdienu vakariņas par 30–40 eiro. Domāju, tā ir ļoti laba cena izcilam vakaram!”

Ritvars gan atzīst, ka vakariņas restorānā nav viņa ikdiena atšķirībā no biznesa pusdienām.

“Ja tās skaitām kā restorāna apmeklējumu, tad varētu teikt, ka sanāk iegriezties diezgan bieži. Ar ģimeni ieturēt maltīti ārpus mājas dodamies vairākas reizes mēnesī. Apmeklējuma biežumu noteikti ietekmē brīvais laiks, jo reizēm aizņemtības dēļ izmantojam “Bolt/Wolt” pakalpojumus,” viņš atzīstas.

Embrektu ģimene uzskata, ka Liepājā restorānu ir diezgan daudz un aptuveni jau zināms, ko katrā sagaidīt. Viņiem ir svarīgi, lai ēdiens ir garšīgs, atmosfēra patīkama, apkalpošana laipna un ātra.

Neviens konkrēts restorāns, viņuprāt, gan nav izceļams, jo katram esot savas stiprās puses.

Liepājnieks piekrīt, ka restorānu kultūra laika gaitā mainījusies uz vienkāršo pusi, tādējādi kļūstot pieejamāka.

“Reizēm pat grūti atšķirt kafejnīcu no restorāna, jo nav līdz galam skaidri kritēriji, kas tos atdala.

Restorāns vairs nepieprasa konkrētu etiķeti, kas, no vienas puses, atvieglo dzīvi tā apmeklētājiem, no otras, – lēnām pazaudē savu šarmu. Laikam jau svarīgi spēt pielāgoties klientu vēlmēm, atrast un noturēt savu mērķauditorijas loku.

Neesmu gan veicis nekādu pētījumu, bet pirms kāda laika lasīju, ka lielāko procentu klientu restorānos veido pastāvīgie apmeklētāji. Tātad katrs, kas atradis sev ko tīkamu, pie tā turas, neatkarīgi no tā, vai uzvalkā vai džinsos.”

Viesmīlim jāatbild par visu

Tie, kas pirmie satiek restorānu viesus, ir tieši viesmīļi. Restorāna “Parka paviljons” oficiante Elizabete Saulkalna paspējusi pastrādāt gan virtuvē, gan arī zālē.

“Pirms tam strādāju divos citos ēdināšanas uzņēmumos,” viņa gan atzīst, ka šī darbavieta ir solīdāka nekā iepriekšējās.

Darbs restorānā no darba citādā ēdināšanas iestādē visvairāk atšķiroties ar to, ka restorānā dienas, jo īpaši ziemas sezonā, esot klusas.

“Kad klients atnāk, viņš neredz virtuvi. Viņš redz tikai to, ko viņam atnes. Un viesmīlim jāprot to ļoti labi prezentēt un, ja kaut kas varbūt nav, kā vajadzētu, jāiet atpakaļ un jāsaka, lai pārtaisa.

Viesmīlis pārstāv visu restorānu,”

savus uzdevumus restorānā paskaidro Elizabete.

Līdz ar to viņai jāuzņemas atbildība ne tikai par zāli un bāru, bet arī par produktiem, ēdienu un to kvalitāti.

To, ka klients nav regulārs restorānu apmeklētājs un ienācis, vien ejot garām, varot labi pamanīt. “Tad arī es mēģinu adaptēties. Ar tādiem cilvēkiem, kas vienkārši grib atnākt paēst vai padzerties, protams, komunikācija notiek dabiskāk,” viņa saka.

Bet, kad cilvēki atnāk pēc restorānu pieredzes, etiķeti noteikti nopietni vajag ievērot, un te visaugstākajā līmenī jāstrādā arī viesmīlim.

Vasarā, kad ir daudz tūristu, apkalpošana kļūst ātrāka, darbs saspringtāks. E. Saulkalna neslēpj, ka tad, iespējams, viesmīļu darbā restorānos pasliktinās arī kvalitāte.

Viņasprāt, tūristi, kas atbraukuši no tālākām vietām, pilsētas un “Parka paviljona” šarmu novērtē vairāk nekā tie, kas ieradušies vien uz pludmali.

“Daudzus neapmierina tas, ka ilgāk jāgaida ēdiens. Bet šī nav ātrā ēstuve,”

viesmīle paskaidro.

Vismaz pāris reižu gadā “Parka paviljona” darbiniekiem ir apmācības. Dažkārt atbraucot arī kāds vīnzinis, kas iemāca ko jaunu par dzērieniem.

E. Saulkalna atzīst, ka katru dienu kaut ko iemācās no restorāna saimnieces, kura pati ir ar pieredzi viesmīlības jomā un ļoti rūpējas, lai viss būtu atbilstoši standartiem.

Restorāna “Olive” viesmīle Heilija Matisone, kas reizē ir arī bārmene, novērojusi, ka visbiežāk šo restorānu apmeklē ģimenes ar bērniem, kas nereti var novest pie netipiskām situācijām ar jaunākajiem apmeklētājiem.

“Mums ir noteikums, ka pa zāli nedrīkst skraidīt. Un tad, kad to dara mazi bērni, rājam ne tikai viņus, bet arī vecākus.

Taču ir arī lietas, kuras nepamanām vai kurām nemaz nepievēršam tik lielu uzmanību, ja tās netraucē citiem apmeklētājiem,” viņa stāsta.

Restorāna viesi kopumā esot visai dažādi – pārstāv gan dažādas vecuma grupas, gan sabiedrības slāņus, tomēr viesmīļiem šķiet, ka katram noderētu kaut nelielas priekšzināšanas, kā pieņemts uzvesties restorānā.

“Atnākt uz restorānu un uzvesties kā ātrās ēdināšanas ēstuvē ir nepieklājīgi,” H. Matisone uzskata.

Viņa teic, ka darbiniekiem regulāri notiek apmācības un kolektīvā atgādina, kā jāuzvedas viesmīlim, nevis to, kas tiek sagaidīts no klienta.

Māca arī par dažādu tipu klientiem – dusmīgajiem, niķīgajiem – un kā ar viņiem komunicēt. “Piemēram, abpusēja cieņa ir pašsaprotama lieta. Bet, protams, tas ne vienmēr tiek īstenots, jo, ja klients ir izsalcis, tad ne vienmēr būs laipns un pretimnākošs,” viņa teic.

Jābūt aicinājumam un uzcītībai

Pērn maijā atvērtā restorāna “Teika” komandai nupat aizvadītā bija jau otrā restorānu nedēļa.

Šefpavārs un viens no līdzīpašniekiem Edgars Miķelsons stāsta, ka savā profesijā strādā jau 20 gadus. Katram pavāram savs ceļš un stāsts par nonākšanu šajā nebūt ne vieglajā profesijā.

“Tā kā ģimenē esmu ceturtais, jaunākais bērns, kopā ar mammu jau kopš mazotnes darbojos virtuvē. Kad mamma ģimenei gatavoja maltītes, sākumā tikai skatījos. Tad jau kļuvu par palīgu un, ko lika, to arī labprāt darīju.

Savukārt tētis, kad rādīja kādu televīzijas raidījumu par ēdienu gatavošanu, vienmēr aicināja mani skatīties.”

Sekoja mācības Valmieras Pārtikas ražotāju vidusskolā, kur jaunais cilvēks ieguva gan pavāra, gan viesmīļa profesiju. Pēc skolas strādāja abās, tā ka šo profesiju specifiku pārzina pilnībā.

Jau diezgan ātri Valmieras restorānā “Rossini” viņam piedāvāja šefpavāra amatu.

Daudzi jaunieši, ikdienā saskaroties ar pirmajām grūtībām pašu izvēlētajā profesijā, pavāra darbu pamet, bet tas nebija Edgara ceļš. Jo ilgāk strādājis, jo vairāk iepaticies.

Sekoja nopietna dzīves skola Spānijā, kura deva gan rūdījumu, gan apziņu, ka viņš atradis īsto aicinājumu. Uz tālo, silto zemi braucis tikai palūkot, kā tur viss notiek, bet galu galā aizķēries gadus piecpadsmit.

Pats smaidot saka: “Aizstrādājos! Sākumā nebija viegli, jo spāņu valodu nemācēju. Sevi pierādīju tikai ar darbu. Sāku no pavāra palīga pozīcijas lielā restorānā Marbeljā.”

Strādājot un laikam ejot, Edgaram tur piedāvāja šefpavāra vietu. Kāpēc tā notika? “Es nekad neesmu tiecies pēc paaugstinājuma. Mani izvēlējās. Darba devējs, kolēģi vienmēr redz darbinieka attieksmi, interesi un patiesu vēlmi darīt savu darbu pēc labākās sirdsapziņas. Tas, manuprāt, ir pats svarīgākais,” E. Miķelsons skaidro.

“Manā uztverē – pavāram virtuvē jājūtas kā mājās, jo virtuve ir tā vieta, kur pavadām ļoti daudz laika. Nereti pat vairāk nekā savās mājās!

Virtuve, kurā tu strādā, un kolēģi ir kā tava ģimene. Ja kop savstarpējās attiecības, gribi un māki sadzīvot ar kolēģiem, tad šefpavāra amats pats ar laiku pie tevis atnāk.”

Tieši Spānijā pavadītie gadi un iegūtā pieredze devusi sajūtu, ka pavāra darbs bija īstā izvēle.

“Pieļauju, ka daudziem jauniešiem, kas tikko ieguvuši profesiju un sākuši strādāt, nav viegli. Es pats tikai apmēram 26 gadu vecumā sāku apjaust un apzināties, ko nozīmē būt par pavāru, ko šis darbs prasa. To ilgstoši nevar darīt, ja nav patiesas intereses.

Neviens darbs nav viegls, tajā skaitā pavāra profesija. Garas stundas uz kājām. Jāstrādā svētkos, nedēļas nogalēs, kad citi atpūšas. Tāpēc ļoti svarīgi, lai ģimene to pieņem un saprot,” teic Edgars un velk paralēles, sakot, ka arī mediķiem, policistiem, pārdevējiem un daudziem citiem ir gluži līdzīgi.

Vissvarīgākais, lai darbs sniedz gandarījumu.

Restorāns “Teika” neatsaka jauniešiem, kuri meklē prakses vietu.

“Tikai sastrādājoties ar kolēģiem virtuvē, jaunietis sāk saprast, vai izvēlējies īsto profesiju,” norāda Edgars un piebilst, ka “pati galvenā ir attieksme pret darāmo darbu. Uzcītība. Tās esamība vai neesamība ātri parāda, vai jaunietis ir īstajā vietā. Ja cilvēkā mīt iekšējā interese, kas urda, un piemīt gribasspēks, tad iemācīties var visu.”

“Kad pēc darbdienas ir patiess gandarījums par paveikto. Kad no viesiem saņemtas labas atsauksmes, jo garšīgi. Kad visas dienas garumā darba bijis daudz, jo klienti nāk tieši uz tavu restorānu vai kafejnīcu. Tas apliecina, ka esi labs pavārs. Mišelina zvaigzne nebūt nav pats galvenais!” par to, kā atpazīt labu pavāru, saka “Teikas” šefs.

Strādās un sevi pierādīs

Tas, ka darba tirgū pavāri ir pieprasīti, Liepājas Valsts tehnikuma (LVT) audzēkni Gustavu Danielu Ozolu motivē mācīties un apgūt šo profesiju.

“Pavāri nepieciešami visu līmeņu ēdināšanas uzņēmumos,” viņam zināms. Ne mazāk svarīgi ir tas, ka darbu varēs atrast arī ārvalstīs.

Gustavs Daniels patlaban mācās 3. kursā, priekšā vēl viens mācību gads. “Es plānoju strādāt savā profesijā,” apņēmīgi teic jaunietis.

Vienīgie mīnusi, kā viņš pats saka, ir fiziskie – darbs ir uz kājām, karstumā.

“Man ir bijušas arī 16 stundu darbadienas. Es uz to vairāk skatījos kā uz piedzīvojumu.”

Runājot par darba samaksu, viņš apzinās, ka pavārs ir profesija, kas ir viena no zemāk atalgotajām Latvijā. “Tas ir bēdīgi, jā, bet sākumā man tas nav tik svarīgi. Domāju – ja strādāšu, gan jau arī prasmēs izaugšu, sevi pierādīšu un pelnīšu vairāk. Uzskatu, ka galvenais ir sākt.”

Paralēli mācībām jaunietis meklē iespējas, kur vēl iesaistīties. “Šogad pirmo reizi aizbraucu uz konkursu “Ventspils garša”. Viss bija labi līdz saldajam ēdienam, mazliet pietrūka laika, lai pienācīgi to pagatavotu. Garšīgi bija, bet vajadzēja parādīt mazliet vairāk.”

Nākamgad Gustavs Daniels plāno piedalīties jauno profesionāļu meistarības konkursā “SkillsLatvia”.

Viņš darbojies skolēnu mācību uzņēmumā. “Pati ideja bija banketi, dažādu pasākumu apkalpošana. Tā kā braucām uz SMU tirdziņiem, vajadzēja arī ko taustāmu, lai varam uzreiz kaut ko nopelnīt. Cepām riekstiņus ar kondensēto pienu. Riekstiņi aizgāja uz urrā, bet sākotnējā ideja atvirzījās, jo to cepšana paņēma daudz laika.”

“Vidusskola nebija mans variants, jo zināju, ka negribēšu tālāk studēt augstskolā. Gribēju apgūt ko praktisku, tādēļ izvēlējos mācības tehnikumā. Šeit ir labi – pie parastās vidusskolas izglītības es vēl dabūju klāt profesiju. Tas bija vairāk praktisks lēmums, domājot par nākotni.

Pat ja es kādu iemeslu dēļ neizlemtu strādāt par pavāru, man vienmēr dzīvē būs pavāra diploms un es varēšu to parādīt, ja vajadzēs. Savā ziņā tāds drošības spilvens.”

Bet LVT Ēdināšanas un viesmīlības metodiskās komisijas vadītāja Dzintra Betlere saka: “Pēdējos gados mēs nesūdzamies par audzēkņu trūkumu pavāra programmā. Jautājums ir tikai par to, cik no viņiem pēc tam aiziet strādāt šajā profesijā.”

Zvanus no ēdināšanas uzņēmumiem ar jautājumu, vai ir kāds audzēknis, kas vasaras sezonā varētu strādāt, Dz. Betlere saņemot regulāri. Daudzos Liepājas uzņēmumos strādā LVT beidzēji. Ir iekarojuši arī Rīgu.

Kopā ar Gustavu Danielu kursā mācās vēl 12 jaunie pavāri, nereti iestājas divreiz vairāk. Iemesli, kādēļ studenti atbirst, ir dažādi.

“Tomēr apjauš, ka šī profesija nebūs man. Viena daļa izsecina, ka par grūtu, jo sākotnēji ir iespaids, ka pavārs ir tas, kurš vienmēr ir paēdis un var garšīgi paēst. Bet, kad saskaras ar rūgto ikdienu, cik tas tomēr ir smags darbs, jo bieži vien uzņēmumos jāstrādā pa 12 stundām, domas mainās.”

Iesaku audzināt sev darbiniekus

Jānis Jenzis, Latvijas restorānu biedrības prezidents

Ēdināšanas nozare kopumā ir daudzslāņaina, uzņēmumu ir ļoti daudz.

Tiem, kam pamatā ir vietējie klienti, iet mazliet labāk nekā tiem, kas tradicionāli savus skatus bija pavērsuši tūrisma virzienā. Jo tūrisms atgūstas ļoti švaki.

Ģeopolitiskās krīzes iespaidā uz Baltijas reģionu ceļo vismazāk, un Latvijai iet visvājāk Baltijā. Arī politiķu kara retorika neveicina ne tūrismu, ne investīcijas.

Tā nu izaicinājumiem bagāts laiks ir tiem, kas pamatā balstījušies uz tūristiem.

Taču citiem kolēģiem ir Restorānu nedēļas, citi pasākumi, viņi aktīvi darbojas, daudzi arī gaida sezonu. Uzņēmēja vārdā jau ir ielikts – uzņēmīgs cilvēks.

Darbaspēka problēma ir aktuāla ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē. Es iesaku uzņēmējiem audzināt savus jaunos darbiniekus.

Nesen parakstījām memorandu par apņemšanos īstenot ilgtspējīgu uzņēmējdarbību ēdināšanas pakalpojumu nozarē, kurā iekļāvām korporatīvās atbildības jautājumus.

Svarīgi, ka uzņēmēji ir atbildīgi pret darbiniekiem, viņus māca, izglīto un lolo.

Šie momenti nākotnē arvien vairāk būs svarīgi.

Cerība par PVN samazināšanu ēdināšanas pakalpojumiem mūs nepamet. Tas būtu ļoti labs risinājums.

Pašlaik trīs ceturtdaļas Eiropas Savienības iedzīvotāju maksā samazināto likmi par ēdināšanas pakalpojumu, tikai viena ceturtdaļa, kurā esam arī mēs, maksā pamatlikmi.

Nodokļa likmes samazināšanai ir vairāki efekti. Pakalpojums kļūst pieejamāks iedzīvotājiem, uzņēmēji, kuriem ir kādi ēnu ekonomikas riski, var iziet no ēnu ekonomikas.

Tāpat palīdzētu risināt uzkrāto nodokļu parādu problēmu. Samazinot šo likmi, pieaug apgrozījums, kas varētu palīdzēt valstī nemazināt nodokļu ieņēmumus.

Ceram, ka politiķi mūs sadzirdēs.

Arī politiķi reģionos, kuri ir vadošo koalīcijas partiju biedri, varētu komunicēt ar kolēģiem Saeimā un stāstīt, kāda ir situācija reģionos un ka samazinātā PVN likme palīdzētu reģionālo problēmu risināšanā.

Uzziņai

Kā jāuzvedas restorānā?

> Pirms dodies uz restorānu, noskaidro, kāda noskaņa tur valda. Ir labi saģērbties atbilstoši. Ja nav iespējas laikus noskaidrot vairāk par restorānu, saposties nekad nenāks par sliktu.

> Esot izsmalcinātā restorānā, pieklājība vienmēr ir modē. Esi laipns pret apkārtējiem. Sāc ēst tikai tad, kad visi cilvēki pie galda ir sagaidījuši savu maltīti.

> Nenovieto savas personīgās mantas uz galda virsmas. Restorānā uz galda vajadzētu atrasties tikai un vienīgi ēdienreizei paredzētajām lietām. Tāpēc apslāpē nepieciešamību uz galda likt telefonu, atslēgas, maku vai jebkuru citu personīgo mantu. Tāpat nav pieklājīgi uz galda novietot elkoņus.

> Restorānos pieņemts neizcelties ar troksni un netraucēt citiem restorāna apmeklētājiem. Izvairies no skaļām sarunām un netraucē apkārtējos viesus.

> Kad esi ieradies restorānā un apsēdies pie galda, uzreiz novieto atlocīto auduma salveti sev klēpī. Paturi auduma salveti klēpī līdz pat brīdim, kad vakariņas ir galā un ēdiens ir notiesāts. Ja maltītes laikā kādā brīdī ir jāpieceļas, tad no klēpja pacelto auduma salveti novieto uz jebkuras galda puses. Savukārt, kad maltīte beigusies, auduma salveti novieto kreisajā pusē no šķīvja.

> Ir nozīmīgi zināt, kurš galda piederums ir paredzēts kādai maltītei – uzkodai, salātiem, pamatēdienam, zupai, desertam utt. Vienkāršākais veids, kā rīkoties, ir sākt no galda piederumu ārpuses. Ap tavu šķīvi būs secīgi salikti galda piederumi – pirmajai maltītei paredzēti tie piederumi, kas no šķīvja atrodas vistālāk. Tad ar katru maltīti izmanto piederumus arvien tuvāk šķīvim.

> Kad ēdieni gatavi, viesmīlis tos atnesīs un pasniegs viesiem ap galdu pulksteņa rādītāja virzienā. Nesniedzies pāri galdam, lai aizsniegtu savu šķīvi vai garšvielas, vai jebko citu. Ja nepieciešams kas no tālāka galda gala, palūdz blakussēdētājiem, lai tev to padod. Vienmēr izmanto pasniegšanas piederumus, nevis savējos, lai uzliktu sev ēdienu no kopējiem traukiem.

Etiķete

> Izslēdz telefonu – ir nepieklājīgi to izmantot, atbildēt uz īsziņām maltītes laikā.

> Nerunā ar pilnu muti. Pat tad, ja kāds tev uzdod jautājumu, sagremo un norij kumosu, tad iesaisties sarunās un atbildi.

> Pagaršo ēdienu, pirms pievieno tam garšvielas, jo citādi vari aizvainot vakariņu vadītāju vai pavāru.

> Negriez visu ēdienu uzreiz – sagriez pa diviem trim kumosiem.

> Ja ēdiens pārāk karsts, pagaidi, līdz tas atdziest, – nepūt aukstu gaisu uz ēdiena, tas ir nepieklājīgi.

> Zini, kurus ēdienus pieņemts ēst ar pirkstiem, piemēram, maizi un augļus.

> Ja tavs dzēriens ir ieliets krūzē vai glāzē ar osu, tad, malkojot dzērienu, turi trauku tikai un vienīgi aiz osas, kā tas paredzēts.

> Pagaršo vismaz pa vienam diviem kumosiem no visa, kas atrodas uz tava šķīvja. Izņēmums – ja pret kādu no ēdieniem tev ir alerģija.

> Izmanto galda piederumus ēšanai, nevis žestikulēšanai.

> Nekad neliec elkoņus uz galda – neizmantoto roku liec uz kājām.

> Ēd lēni un apzināti, ievērojot grupas tempu.

> Neatraugājies un neveido citas nepieklājīgas skaņas pie galda.

> Ja tev restorānā kaut kas izlīst vai nokrīt, tā vietā, lai satīrītu pats, palūdz palīdzību kādam no restorāna apkalpojošā personāla.

> Pēc ēšana atstāj savus galda piederumus uz šķīvja vai bļodas.

> Neizmanto zobu kociņus pie galda.

> Pie galda var tikt pieņemts uzklāt no jauna lūpukrāsu, taču ne aizrauties ar pārējā grima atjaunošanu.

Avots: restoraniriga.lv

Es domāju tā: Kā izvēlaties ēdināšanas vietu?

Makss Hmeļevskis – strādā:

– Iemesli, kāpēc ejam uz restorānu vai kafejnīcu, ir vairāki. Piemēram, tur var pasūtīt ēdienu, kuru paši nemākam vai negribam gatavot mājās. Vēl patīk izvēlēties kvalitatīvu vietu ar vienmēr kvalitatīvu piedāvājumu. Lai ir garantēta kvalitāte. Ja ēdieni visu laiku nav līmenī, tas neraisa uzticību. Man ir vairākas tādas vietas, kur atgriežos.

Lidija Šimkus – strādā:

– Svarīgi, cik labi un uzmanīgi apkalpo. Reiz man ēdienu atnesa tikai tad, kad visi pārējie jau bija paēduši, un pat neatvainojās, ka tik ilgi vajadzēja gaidīt. Gribas atgriezties tajās vietās, kur garšīgi paēsts. Ja esmu ceļojumā un gribas ēst, tad svarīgi atrast tuvāko vietu, kur to izdarīt. Ja ļoti gribas ēst, var ieiet jebkurā ēdināšanas vietā.

Renāte Koha – liepājniece:

– Pēc noskaņojuma un vai tās ir pusdienas vai vakariņas. Man svarīgi, lai ēdiens būtu kvalitatīvs, un, jā, tas var nebūt lēts. Liepājā ir daudzas labas vietas. Vienā vienmēr ņemu kafiju, kas man garšo. Ir pāris restorānu, par kuriem zinu, – tur gatavo no kvalitatīvām izejvielām. Ja uzņēmēji sociālajos tīklos atklāti rāda, kā strādā, ko tieši dara, tas noteikti raisa uzticību.

Jūlija Kosjašņikova – mamma:

– Izvēli nosaka vairāki faktori. Man svarīgi, lai kafejnīcā vai restorānā nebūtu daudz cilvēku. Vēl ļoti svarīga ir apkalpošana. Ja tā laba, tad jūtos gaidīta. Protams, svarīgi, lai ēdiens būtu manā gaumē. Pievēršu uzmanību cenai un tam, lai tā atbilst piedāvājumam. Dzīvoju centrā un bieži ēdu brokastis kafejnīcā.

Arnita Žvagule – strādā:

– Mums kā ģimenei ar diviem bērniem ir svarīgi, lai ēdināšanas vieta būtu bērniem draudzīga. Daudzviet par to padomāts. Vēl ņemam vērā atsauksmes, draugu ieteikumus. Manuprāt, Liepājā tiešām daudz labu ēdināšanas vietu, kur var garšīgi paēst. Ja kaut kur gribas aiziet bez bērniem, tad gribas omulīgu, romantisku noskaņu, skaistu dizainu un labu kafiju. 

17Skatīt galeriju