Koku zari, smalki apvilkti ar sarmas mežģīnēm, lokās pāri takām kā dabas veidoti vārti. Saule, kaut zema un atturīga, liek sniegam mirdzēt zilganā un sudrabotā tonī, it kā visa pilsētvide būtu apkaisīta ar kristāliem.

Pie kanāla valda rāms klusums – vien soļu čaboņa sniegā un attāls putnu spārnu švīksts atgādina, ka šī nav gleznaina pastkarte, bet dzīva pilsēta.

Pa notīrītajām takām nesteidzīgi dodas gājēji, ietinoties šallēs un ziemas jakās, baudot brīdi, kad ikdienas steiga atkāpjas.

Ezera tuvumā gaiss šķiet dzidrāks, asāks, piepildīts ar ziemai raksturīgo svaigumu, kas liek ieelpot dziļāk. Pat soliņi un laternas sniega segā izskatās citādi – kā klusi liecinieki ziemas mieram.