“Es atceros laikus, kad makšķerēja no tramvaja tilta – līkumos makšķernieki stāvēja sāns pie sāna. 60. gados, kad vēl bija vecais koka tiltiņš, tad jau arī tur ķēra. Tas bija pretī tur, kur tagad “Neste”,” stāsta Fricis Beķeris.

Viņš ir 78 gadus vecs, tā ka zina, kas kad ir bijis.

Šobrīd kanālā ķeras raudas, brekši un plaķīši jeb mazie plauži,

viņš saka.

Makšķernieka maisiņā zivis nav lielas – tās atdos citam, kurš tās savēršot rindā, uz balkona izkaltēšot, un pēc tam būšot, ko piekost aliņam. Par lomu neko pretī neprasīs.

“Mēs esam pensionāri, svaigā gaisā atpūšamies,” līdz ar Frici smej Aivars Muižnieks, kas ir trīs gadus jaunāks par savu kolēģi.

Viņu makšķerēšanas sezona ilgst no 1. maija līdz oktobra beigām. Ziemā ne, tad esot par aukstu.

Uz jautājumu, vai zivju kļuvis mazāk, Fricis atbild, ka tā vis nav. Kā bija kādreiz, tā tagad, tiesa, 60. gados bijis vairāk zušu.

Stinšu arī vairs nav. “Tās beidzās tāpēc, ka četrus gadus pēc kārtas rok kanālu, jo vajag taisīt biznesu. Un taisni zivju ceļā, kur stinte nāk uz nārstu.

Liepājā sarīkoja trīs vai četrus stinšu svētkus, bet tad pārtrauca – tāpēc, ka zivju nav.

Ja būtu kaut nedaudz papētīts kanāls, uzklausīti speciālisti, kas saprot par ūdeņiem, tad viss būtu kārtībā,” uzskata Ivars Eglītis.

Fricis papildina, ka pārmaiņas kanālā saistītas arī ar kuģošanas vajadzībām: “Lai varētu ienākt lielie kuģi, bija jārok grunts, jāpadziļina vietās, kur agrāk auga zāle, pa gadiem sakrājušies dubļi un zivij bija, ko ēst. Tagad uztaisīja pliku plienu – ko tad tā zivs te ēdīs?”

Stinte ir migrējoša – peld iekšā un ārā, taču problēma esot tā, ka tai neļauj iznārstot, turpina Ivars.

“Un kas bija pagājušajā rudenī?

Bārtā makšķerēt nedrīkst, tāpēc ka sargājam lasi, bet Nīcā raka Bārtu – nelaida lasi, nelaida vimbu iekšā uz nārstu,”

viņam rūp ne tikai zivis kanālā.

Makšķernieki apspriež arī situāciju Liepājas ezerā, kur notiek zivju izpēte un visu gadu atrodas jūras murdi. Ivars tos nodēvē par zinātniskajiem tīkliem, kas, pēc viņa domām, neļauj zivīm nokļūt līdz nārsta vietām.

Vēl viņš pastāsta: “Pie copes namiņa ezera krastā uztaisīja glītu piestātni, bet tā ir piemērota tūristiem un māmiņām ar bērnu ratiņiem. Tur ir fantastiska vieta, kurā varētu rīkot Eiropas līmeņa makšķerēšanas sacensības, piesaistīt cilvēkus Liepājai, bet makšķernieks tur netiek klāt.

Zem ūdens ir trīs metru betona mala, tā ka – ne makšķerēt, ne pieiet.

Tur aizaug ar niedrēm un sakrājas mēsli. Un Nīcā fantastiskajā Bārtas upē – kāda vella pēc salika akmeņus? Tā ir vēl viena vieta, kur varētu rīkot liela mēroga sacensības, bet tagad sataisīts tā, ka klāt netiek.”

Trīs makšķerniekiem cope kanālā nav tikai zivis un svaigs gaiss. Tā ir arī sarunas, bet – uz tām jāierosina. Citādi ap vīriem valda klusums.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.