Tiekoties ar sanākušajiem klausītājiem, kas vēlāk pārtapa ēdājos, pavārs stāstīja par senajiem ēdieniem un to, ka katrai tautai ir sava vēsturiskā garšas atmiņa.

Latvieši sevi nevar iedomāties bez rudzu maizes, kūpinātas gaļas, skābiem kāpostiem, laba alus

un vēl virknes īstu, tīru, garšīgu un sātīgu produktu.

Tā tas joprojām, lai arī pēc Mārtiņa teiktā “tagad jau katrā pilsētā uz galvenās ielas galvenie ir suši, kebabi, picas, čebureki utt.”

Sākumā viesi tika cienāti ar pašbrūvētu kvasu un uzkodu maizītēm. To gatavošanā izmantoja rudzu maizi, mazliet rīvētu mārrutku un skābā krējuma, kā arī marinētas, krāsnī ceptas reņģes.

Pa virsu pavārs uzlika čupiņu sarkano ikru, smaidot savā stilā piebilstot, ka sanācēji par kaut ko taču ir arī maksājuši.

Vēlāk visi devās uz krogus telpu, kur varēja nobaudīt tikko no krāsns izņemtu māla podiņu saturu ar dažādām saknēm, kūpinātu vistu u.c.

Visbeidzot galdā cēla foreli, kas bija cepta uz sāls un arī kārtīgi ar sāli apbērta, – tā, kā gatavoja sensenos laikos.

Uzrunātie ēdāji slavēja visu, ko vien pavārs lika galdā. Komentāri skanēja šādi: “Garšīgi!”. “Varen smeķīgi!”. “Laba gan tā zivs!”.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.