Glābšana ir jāatstāj profesionāļu ziņā, taču tas, ko spējam mēs katrs, ir izvērtēt savas spējas noturēties virs ūdens, kā arī mācīties peldēt, vest uz treniņiem savus bērnus un iejaukties, kad redzam cilvēkus neievērojam elementāru drošību.

Pašvērtējums neatbilst realitātei

“Es gandrīz noslīku mazā baseiniņā,” stāsta Gints (vārds mainīts), kurš neprot peldēt. Kompānija sagaidīja jauno gadu kādā pirtī Liepājā, bet neviens nepamanīja, ka viens no svinētājiem slīkst.

Vīrietis atzīmē, ka ūdens bijis labi ja 30 centimetrus pāri galvai, tomēr viņš apjucis. “Es grimu, nesapratu, uz kuru pusi ir augša.

Baseina dibenā jau padevos un samierinājos,”

Gints atklāj.

Tad parādījusies apņemšanās – kā es tā visiem sabojāšu jauno gadu?! Vīrietis sācis ķepuroties uz augšu un izkļuvis no ūdens.

Nevienam no biedriem nebija ienācis prātā, ka blakus kāds cīnās par savu dzīvību.

Šogad pēc Latvijas Peldēšanas federācijas (LPF) pasūtījuma veikti divi neatkarīgi pētījumi.

Pirmajā noskaidrotas atbildes uz jautājumiem par bērnu peldētapmācības apguves iespējām izglītības iestādēs, subjektīvu peldētprasmes un drošas uzvedības pie ūdens novērtējumu.

Otrajā noskaidrots pieaugušo peldēšanas prasmju līmenis un paradumi, baudot ūdens priekus, kā arī sabiedrības viedoklis par nozīmīgākajiem riskiem, kas var ietekmēt drošību uz ūdens.

Iepriekš pētījums par pieaugušo peldētprasmi veikts 2018. gadā, par bērniem – 2019. gadā.

LPF secina, ka būtiski pieaudzis to iedzīvotāju skaits, kas nokļuvuši dzīvībai potenciāli bīstamās situācijās uz ūdens (no 24% uz 30%).

Diemžēl aug arī to skaits, kas nav apguvuši slīcēju glābšanas prasmes, bet ir gatavi doties ūdenī glābt savus tuvākos cilvēkus,

kā arī jebkuru nelaimē nonākušo (attiecīgi – no 30% uz 34% un no 21% uz 23%).

Vienlaikus tikai retais ir gatavs citiem aizrādīt par dzīvībai bīstamu rīcību ūdens tuvumā – alkohola lietošanu, bērnu nepieskatīšanu, vizināšanos ar peldlīdzekļiem bez glābšanas vestēm.

Tikai 5% Latvijas iedzīvotāju savas peldēšanas prasmes raksturo kā ļoti labas, bet vēl 32% tās raksturo kā labas.

Attiecībā pret iepriekšējo periodu izmaiņas ir nebūtiskas. Samazinājies to iedzīvotāju skaits, kuri neprot peldēt – 2018. gadā tādu bija 17%, bet šobrīd rādītājs ir sarucis līdz 13%.

Lai arī pieaug interese iemācīties peldēt, aptaujā sniegtais pašvērtējums ir skatāms kritiski, uzsver LPF.

Jo – ko īsti nozīmē apgalvojums “es peldu labi”?

No citu Eiropas valstu pieredzes pārņemtajai definīcijai atbilstošas prasmes piemīt vien 19% aptaujāto.

Teju trešdaļa respondentu norāda, ka peld tikai nelielus gabalus un savā stilā (“vardītē”, “sunītī”), vēl 10% atzīst, ka spēj nopeldēt mazāk par 100 m, bet 2% norādījuši, ka peld tikai ar palīgierīcēm.

Summāri tie ir 44% iedzīvotāju, kuru prasmes neatbilst pat viszemākajiem kritērijiem, līdz ar to krīzes situācijās uz ūdens viņu spējas adekvāti reaģēt un parūpēties par savu drošību ir tuvu nullei.

Pētījumā ir novērojams tā sauktais Danninga–Krīgera efekts: cilvēki, kuriem trūkst zināšanu vai prasmju noteiktā jomā, nespēj objektīvi novērtēt savu kompetences līmeni.

Ja trūkst izpratnes par to, cik maz patiesībā viņi zina par drošību uz ūdens un pie tā, tas noved pie pārvērtētas pašpārliecinātības un riskantām darbībām, kuras pārsniedz reālās prasmes un spējas.

Izglābt ir sarežģīti

Slīkšana notiek klusi – to nebeidz atgādināt biedrības “Peldēt droši” dibinātāji un atbalstītāji.

Organizācija ir apņēmusies mazināt noslīkušo skumjo statistiku, tāpēc visā valstī rīko brīvprātīgo uzraugu pie ūdens apmācības un skaidro drošas uzvedības pie ūdens pamatprincipus.

Viena nodarbība Liepājā jau notikusi.

Tās dalībniecei Artai sākumā šķita, ka divsimt metru ir nepievarama distance. “Izrādījās, ka varu. Kā tautā saka, pa sunisko, varu noturēties uz ūdens,” viņa priecājas.

Pārbaudījusi jau līdz šim iegūtās zināšanas, kā arī sapratusi, ka nevajag kaunēties sabiedrībā aizrādīt par drošību pie ūdens.

Pamēģinot “glābt” 20 kilogramus smagu manekenu, Arta sapratusi, cik tas sarežģīti.

“Metot uz riņķi supu, ļoti nobijos, jo aizrijos ar ūdeni. Manekens bija ļoti smags! Ja būtu jāglābj cilvēks, noteikti izvērtētu savas prasmes un attālumu,” viņa saka.

“Peldēt neprotu,” atzīst Guntis. Ar palīglīdzekļiem pāris metru varot nopeldēt. “Obligāti ir jābūt glābšanas vestei,” viņš izvērtējis.

“Paplunčāties eju Liepājas pludmales drošajā zonā boju robežās.”

Vīrietis gribētu iemācīties peldēt, cītīgi sekojot līdzi bezmaksas piedāvājumiem projektos, bet pagaidām neesot izdevies.

Dažādi pētījumi un publikācijas apliecina, ka augstāks iedzīvotāju peldētprasmes līmenis veicina drošāku atpūtu pie ūdens un būtiski samazina noslīkšanas riskus.

To pierāda arī Skandināvijas valstu un Slovēnijas pieredze, kurām, ilgtermiņā rūpējoties par bērnu un jauniešu peldētapmācību skolu programmās, ir izdevies panākt, ka noslīkšanu skaits samazinās vairākkārtīgi un šobrīd svārstās no 1 līdz 1,3 gadījumiem uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju, kamēr Latvijā tas ir līdz pat piecām reizēm augstāks.

Arī Lietuvā un Igaunijā politikas īstenotāji mērķtiecīgi strādā, lai nodrošinātu bērnu peldētprasmju apguvi skolā.

Latvijā veiktais pētījums atklāj, ka peldētapmācības pieejamība izglītības iestādēs ir samazinājusies par 6% un šobrīd sasniedz vien 23% respondentu.

Visbiežāk bērni mācās peldēt 2. klasē.

Tikai 37% bērnu pamatskolas vecumā peldēšanas prasmes vērtējamas kā labas vai ļoti labas. Katrs piektais bērns neprot peldēt vai peld ļoti slikti.

Ievērojami labāka peldētprasme ir tiem, kuri to apgūst skolās, – 49% bērnu vecāku norāda, ka viņu bērni peld labi vai ļoti labi.

Tikmēr starp bērniem, kam nav pieejama peldētapmācība skolās, laba vai ļoti laba peldētprasme ir vien trešdaļai. 25% bērnu, kuriem skolās nav peldētapmācības, neprot peldēt vai peld ļoti slikti.

Interesanti, ka labākas peldētprasmes ir gan bērniem, gan pieaugušajiem, kuri tās apguvuši speciālās nodarbībās.

Cilvēki, kuriem turēties uz ūdens ierādījuši vecāki vai kuri peldēšanu apguvuši pašmācībā, savas spējas novērtē krietni zemāk.

Starts kaut trīs gadu vecumā

Liepājā un Dienvidkurzemē pašvaldību atbalsts otrklasnieku peldētapmācībai ir nodrošināts.

Programmu īsteno visās Liepājas pašvaldības skolās 2. klasē, nodarbības notiek LOC baseinā un Rietumkrasta vidusskolas baseinā, pastāsta Izglītības pārvaldes pārstāve Renāte Meļķe.

“Peldētapmācība notiek mācību procesa laikā.

To organizē Sporta pārvalde sadarbībā ar katru skolu, kurā ir 2. klases skolēni,” viņa norāda.

LPF pētījumā noskaidrots, ka atbalsts bērnu peldētapmācībai sarucis 2021. gadā izveidotajos jaunajos novados.

“Šis bija pirmais mācību gads, kad skolēni no visām novada mācību iestādēm apmeklēja Liepājā baseinu,” pauž Dienvidkurzemes novada Izglītības pārvaldes vadītājas vietniece Līga Lasmane.

“Brauca vai nu 2. vai 3. klase, katrā skolā izlēma, kurā klasē nodrošināt peldētprasmju apguvi. Nevaru teikt, ka pēc apvienošanās lielajā novadā kaut kas būtu pasliktinājies.

Ir uzlabojies, jo mudinājām skolas rast savā budžetā ekonomiju un atvēlēt naudiņu peldēšanai.

Arī no novada tālākajiem punktiem bērni brauca un peldēja. Jaunajā mācību gadā brauks peldēt jau citi bērni,” viņa pastāsta.

Apmācību noteikti vajadzētu attīstīt, nepietiek tikai ar 2. klasēm, uzsver “Peldēt droši” eksperts Toms Jēkabsons, bet tas ir valstisks finanšu jautājums.

Ir bērni, kuri iemācās peldēt, bet ir arī tie, kuri visu gadu mēģina pierast pie ūdens un pirmo reizi iekāpj baseinā tad, kad jau beidzas mācību semestris. Tāpēc ir nepieciešams apmācību turpināt.

“Gribēšana bērniem ir, arī skolotājiem nu jau ir vēlme vest bērnus uz baseinu. Vecāki saprot, ka tas ir nepieciešams, treneri ir gatavi strādāt.

Bumbiņa ir pašvaldības pusē, ja tā vēlas un spēj nodrošināt peldēšanas nodarbības arī citām klasēm,”

norāda treneris.

Arvien vairāk vecāku saprot, ka bērns peldēšanas stundās nav apguvis visu nepieciešamo, un interesējas par turpmākiem treniņiem, ievērojusi trenere Inga Krivcova.

Daudzi nāk kopā ar atvasēm jau no divu trīs gadiņu vecuma, kas ir īstais vecums, kad vieglāk iemācīties peldēt.

“Paprasām, vai māk peldēt. Jā, māku. Ieliec baseinā – turēties varbūt māk, bet vairāk neko,”

daudzu uz treniņiem atnākušo bērnu prasmes vērtē I. Krivcova.

“Kad atnāk 2. klases bērni, uzreiz redzams, kurš no mazotnes ir mācījies peldēt un kurš kaut ko apguvis pašmācības ceļā.”

Arī mācoties pie trenera, bērni mēdz iegūt maldīgu pašpārliecību, novērojis T. Jēkabsons. “Peldēt droši” mēģina mainīt nostiprinājušos uzskatu, ka mācēt peldēt nozīmē klasisko tehniku.

“Peldēšana nav tikai pārvietošanās pa ūdeni. Patiesībā mācēt peldēt nozīmē to, ka mēs apzināmies savas spējas, izprotam, kad ir droši un kad nav. Cilvēkam nav jābūt peldēšanas trenerim, lai iepazīstinātu ar pamatnoteikumiem savu spēju izvērtēšanai. Tad, kad bērns atnāk uz baseinu, trenerim ir daudz vieglāk, jo nav jāpavada laiks, stundām stāstot par drošību. To jau ir paveikuši vecāki, klases audzinātājs vai sporta skolotājs skolā,” viņš atzīmē.

Bērni jāmāca trīs gadus

Aivars Platonovs, LPF valdes priekšsēdētājs

Ir jākoncentrējas uz vienu vienīgu uzdevumu – nodrošināt peldētapmācību izglītības saturā. To jau vairākus gadus dara Lietuva un Igaunija un redz pirmos rezultātus.

Lielisks piemērs ir Slovēnija, kur pirms 30–40 gadiem noslīkušo skaits uz simt tūkstošiem iedzīvotāju bija tāds pats kā Latvijā, bet šobrīd ir vidēji 11 cilvēku gadā.

Diemžēl redzam, ka

skaidrot pieaugušiem cilvēkiem to, ka viņi, iespējams, nemāk peldēt un pārvērtē savas spējas, ir bezjēdzīgi.

Nevar izlabot to, kas ir apziņā.

Primāri ir jākoncentrējas uz bērniem un jauniešiem, kuri ir potenciāli pieaugušie ar potenciāli riskantu uzvedību pie ūdens.

Ja iemācām viņiem peldētprasmes un drošu atpūtu pie ūdens, tad varam sagaidīt, ka viņi būs atbildīgi pret savām atvasēm un līdzcilvēkiem.

Aptaujājot izglītības iestādes, redzam, ka patlaban pieejas ļoti atšķiras. Kāds mācību gadā nodrošina 8 stundas, cits 32, daudzviet peldēšanā apmāca tikai otrklasniekus.

Vēl jautājums, vai ir definēts, kas mācību gada beigās bērnam ir jāprot.

Mūsu nostādne – ar valsts atbalstu apmācība ir 108 akadēmiskās stundas jeb trīs mācību gadi ar noteiktiem sasniedzamajiem rezultātiem un monitoringu pēc katra gada.

Tad varam būt pārliecināti, ka bērns ir apguvis drošas peldēšanas prasmes – iekļūt un izkļūt no ūdens, pārvietoties, nirt, gulēt uz ūdens.

Tam nav nekāda sakara ar sporta peldēšanu, kam var tālāk pievērsties interešu izglītībā vai sporta skolā.

Ja uzskatām, ka vienā gadā var iemācīties peldēt, tad paši šaujam sev kājās.

Bērns daļēji kaut ko apgūst un ar pusapgūtajām iemaņām dodas atpūsties pie ūdens, jo vecāki domā – viņš taču mācījās peldēt, būs jau labi. To nevajadzētu pieļaut.

Pagājušajā gadā Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) iekļāva peldētapmācību starp prioritātēm, bet neatrada finansējumu un atteicās.

Cīnīsimies atkal, esam ciešā sadarbībā ar Saeimas sporta apakškomisiju, kura aicinās Finanšu ministriju risināt, lai finansējums beidzot būtu.

Esam vērsušies arī IZM, lai turpinātu mērķtiecīgi strādāt.

Ja arī rudenī piešķirs naudu, apmācība nevarēs sākties janvārī. Programma ir jāsagatavo, igauņiem tas prasīja divus gadus.

Ja ministrija labi strādās, 2025. gadā varētu palaist pilotprojektu un mēģināt to strauji attīstīt.

Uzziņai

Noslīkušie Latvijā

– Noslīkšana ir viens no biežākajiem ārējiem nāves cēloņiem iedzīvotājiem līdz 54 gadu vecumam.

– Ik gadu noslīkst vidēji 129 cilvēki, no kuriem 7 ir bērni.

– Vīrieši noslīkst 3,5 reizes biežāk nekā sievietes.

– Pēdējo desmit gadu laikā noslīkstot dzīvību zaudējuši 1087 cilvēki, tai skaitā – vairāk nekā 140 bērnu un jauniešu vecumā līdz 24 gadiem.

– Vecuma grupā līdz 14 gadiem noslīkšana ir 27% no visiem ārējiem nāves cēloņiem.

Avoti: Slimību profilakses un kontroles centrs, ziņojums ”Latvijas iedzīvotāju peldētprasme un paradumi, atpūšoties pie ūdens/ūdenī”

Noderīgi

Kas ir laba peldētprasme?

– Spēt nopeldēt bez apstājas vismaz 200 m distanci, tai skaitā 50 m uz muguras.

– Pēc tam izkāpjot no ūdens, spēt normāli elpot un sarunāties.

– Spēja gulēt uz muguras “zvaigznītē”, noturēties vertikālā stāvoklī ar galvu virs ūdens, lai atpūstos.

– Prasme nirt un nopeldēt zem ūdens vismaz 5 metrus.

– Prast peldēt apģērbā un ūdenī atbrīvoties no tā.

– Prast peldēt atklātā ūdenī.

– Novērtēt savas prasmes, apzināties riskus un izvairīties no tiem.

– Atpazīt slīkšanu un palīdzēt, neapdraudot sevi.

Avots: ”Peldēt droši”

Es domāju tā: Kā iemācījāties peldēt?

Anastasija Djakoņenko – strādā:

– Mani bērnībā iemācīja tante, kura ir peldēšanas trenere. Tas notika šeit, Liepājas jūrmalā. Vispirms mācījos peldēt “pa sunisko”, bet pēc tam jau tante parādīja, kā pareizi kustināt rokas un kājas un peldēt pa īstam. Man tas ir svarīgi, ka māku peldēt. Draugs to neprot, tāpēc tikai iebrien ūdenī, apsēžas, un viss. Es atkal peldu ar lielu prieku visādos veidos!

Jūlija Hvoiņicka – liepājniece:

– Tas notika, kad man bija apmēram pieci gadi un ciemojos pie māsas, kura dzīvoja Itālijā pie Adrijas jūras. Iemācījos ātri, jo tur ūdens patīkami silts, diezgan sāļš un noturēties peldot viegli. Tāpēc man ne sevišķi patīk Baltijas jūra, kas auksta un ne tik sāļa, droša. Ezeros, upēs vispār nepeldu, tikai jūrās.

Natālija Miguckaja – atpūtniece:

– Nemāku peldēt, un tas nozīmē, ka ūdenī neeju. Lai iemācītos, laikam nebija ne vēlēšanās, ne iespēju. Pieaugušiem kā bērns neprasīju, lai mani iemāca. Esmu atbraukusi uz Liepāju atpūsties, bet, ja te ir jūra, tā nav iemesls, lai es ietu peldēt. Izvēlos elpot svaigu gaisu. Cilvēkiem noteikti būtu jāprot peldēt, lai nenonāktu bīstamā riska zonā.

Anita Voldemāre – strādā ražošanā:

– Peldēt nemāku, ja nu tikai tā mazliet “pa sunisko”. Ūdens mani nevilina un īpaši nepatīk peldēties. Kādu reizi pabradāt – to varu. Bērnībā nebija tādas vietas pieejamas, kur iemācīties peldēt. Vai cilvēkam jāprot peldēt? Droši vien – jā. Un bērni jāmāca, kāpēc ne.

Nikolajs Jankevics – bijušais metalurgs:

– Bērnībā dzīvoju laukos, un blakus bija sekla upīte, ūdens līdz ceļiem. Tur iemācījos. Dažu reizi draugs atnāca līdzi. Vairāk jau plunčājos, nevis kārtīgi peldēju. Jūra mani ne īpaši saista, vairāk patīk iekšējie ūdeņi. Varu iztikt bez peldēšanas. Cilvēkiem vajadzētu mācēt peldēt, saprast, ko un kā uz ūdens darīt. Galvenais – nepeldēt reibumā.