E. Rinkēvičs savā uzrunā sacīja: “Es zinu, ka jūs ļoti daudz no manis sagaidāt, un varbūt liekat lielas cerības. Un ar katru reizi, kad es šo dzirdu, man paliek arvien vairāk bail, jo es ļoti labi zinu gan tās Satversmes pilnvaras, kas man ir, gan tās lietas, kas tiešām ir jārisina. Varu teikt, ka es maksimāli darīšu visu, ko varu tajās pilnvarās, ko man dod Satversme.

Varbūt jūs jau esat dzirdējuši vienu otru niknāku izteikumu. Es turpināšu skubināt valsts iestādes, bet mani sadzirdēs un lietas mainīsies tikai tad, kad būs arī ļoti stingrs jūsu atbalsts.

Centīsimies viens otru nepievilt, taču es arī uzreiz brīdinu, ka visas lietas laikam nevarēšu atrisināt, bet, ko es varēšu darīt, to es darīšu.”

Pirmā prezidentam jautājumu uzdeva strādājoša pensionāre, kura visu mūžu darbojusies izglītības sistēmā: “Prezidenta kungs, kad es izdzirdēju, ka jūs gatavojaties apmeklēt reģionus, mana pirmā doma, kas ienāca prātā, bija: kaut nu jūs neatbrauktu uz Liepāju, jo Liepāja mums šogad izrakta krustu šķērsu. Ja jūs atbrauktu nākamgad ap šo laiku, mums būtu patīkamāk uzņemt ciemiņus. Bet man ir cits jautājums.

Kas tad ir valsts prezidents – ciemiņš, kuram rāda tikai to saulaino pusi, jeb savējais, ar kuru var izrunāt pilnīgi visu? Kā jūs to jūtat, un, vērtējot iepriekšējās reģionālās vizītes, vai jums Latvija sagādāja kādu pārsteigumu, ko jūs iepriekš nezinājāt, vai apstiprināja jau zināmo?”

Prezidents pajokoja: “Kaut jūs nebrauktu uz Rīgu līdz nākamajam gadam, jo tā ir pārrakta vēl vairāk nekā Liepāja.”

Taču, atbildot uz liepājnieces jautājumu, viņš sacīja, ka “nav ieradies no Marsa”.

Līdz šim viņa reģionālās vizītes “neko dramatisku nav nesušas”, vien varbūt paspilgtinājušas vienu otru lietu, kas varbūt nebija tik uzkrītošas.

E. Rinkēvičs arī sacīja, ka, iespējams, visskarbāko un reālāko pieredzi viņam devis neplānotais brauciens uz Dobeles novadu uzreiz pēc vērtas. “Cilvēkiem bija daudz pamatotas kritikas elementu, daudzas lietas, kuras varbūt nerisinājās tik ātri un vēl skaudrāk atklāja to realitāti. Būsim godīgi,

prezidentu tomēr cenšas uzņemt kā ciemiņu, un tad prezidentam kaut kādā veidā jāmēģina kļūt par savējo.”

Viens no iemesliem, kāpēc viņš aicinājis iedzīvotājus uz tikšanos, ir tas, ka šāda veida sarunās tomēr lietas atklājas labāk, nekā tiekoties ar pašvaldību vadītājiem un deputātiem, skaidroja Valsts prezidents.

“Kad es kļūšu liela, tad es gribēšu kļūt par ārsti. Mans jautājums ir, vai es varēšu atrast darbu Liepājā, nevienu vārdu nezinot krieviski? Es dzīvoju Šveicē, un mans tētis tikai latviski māk,” prezidentam jautāja mazā Emma Skujevska.

E. Rinkēvičs novēlēja Emmai augt ātrāk, norādot, ka ārsti Liepājā ir ļoti vajadzīgi. Viņš pauda pārliecību, ka darbu viņa šeit noteikti varēs atrast, arī nezinot nevienu vārdu krieviski.

Savukārt Liepājas mērs Gunārs Ansiņš īpaši priecīgs kļuva, uzzinājis, ka Emma vēlas kļūt par zobārsti.

Kāda sieviete, kura sacīja, ka viņas vārds ir Maija un ka viņa strādājot medicīnas jomā, vērsās pie prezidenta, sakot, ka “man būs neērts jautājums”.

Viņa sāka citēt 3. Mozus grāmatas pantu, kas attiecināms uz homoseksuāliem vīriešiem, proti, ja vīrietis guļ ar vīrieti, tad “kā vienam, tā otram ir mirtin jāmirst, un lai viņu asinis paliek uz viņiem”.

Sanākušie uz to reaģēja skaļi – kāds aplaudēja, bet vairums ūjināja, paužot sašutumu un saucot: “Mājās! Mājās!”

“Mieru! Mieru!” iedzīvotājus kušināja E. Rinkēvičs. Sieviete uzdeva jautājumus saistībā ar Stambulas konvenciju, proti, kas prezidentam ir ģimene? Vai mainīsim Latvijas himnu? Kas ir vērtības mūsu valstī, un vai Dievs varēs svētīt Latviju, ja “mums tiešām būs tāda vadība”?

Prezidents uz jautājumiem reaģēja mierīgi: “Domāju, ka mēs esam demokrātiska sabiedrība, katram ir iespēja uzdot dažādus jautājumus un uz tiem saņemt arī atbildi. Teiksim tā, ne himnu mainīsim, ne arī mūsu valsts demokrātiskos pamatus. Cienīsim viens otra viedokli, respektēsim viens otru, dzīvosim mierā un draudzībā.” Šī atbilde zālē izsauca aplausu vētru un ovācijas.

Turpinājumā iedzīvotāji prezidentam uzdeva daudz jautājumu par dažādām tēmām: lielo birokrātiju valsts pārvaldē un pašvaldībās, ierēdņu “armiju”, ministriem, kas ceļo no viena krēsla uz otru, Saeimas deputātiem, kas “izstaigājuši gandrīz visas partijas”, kā arī vēlējās uzzināt E. Rinkēviča viedokli par tautas vēlētu prezidentu utt.

Labus vārdus prezidentam veltīja ne viens vien liepājnieks. Kāda seniore pauda prieku un lepnumu, ka savos 84 gados “pirmo reizi redz dzīvu prezidentu”. E. Rinkēvičs, aplausiem skanot, kundzei pasniedza roku.

Liepājniece Romija sacīja:

“Pēc Vairas Vīķes-Freibergas jūs beidzot esat īstais prezidents.”

Vienlaikus viņu uztraucot tas, ka mums vairs nebūs tik laba ārlietu ministra. Sieviete arī norādīja, ka vēlas, lai valdībā būtu tādi ministri, ar kuriem var lepoties, bet diemžēl visos līmeņos ierēdniecībā lielākoties strādājot neprofesionāli cilvēki.

“Jā, es nekautrēšos, pakratīsim ar pirkstu Liepājas SEZ,” viņa sacīja, jo šī pārvalde, viņasprāt, laika gaitā ir tik ļoti “pieblīdusi ar priekšniekiem un priekšnieku vietniekiem”, ka tur drīz pietrūkšot kabinetu.

Noslēgumā Romija izteica cerību, ka E. Rinkēviča degsme nepāries un ka viņš nenogurs. “Jā, un es ļoti atvainojos, jo zinu, ka tas ir nepieklājīgi, bet es jūs uzaicināju fesibukā draugos. Lūdzu apstipriniet!”

Šis lūgums sasmīdināja prezidentu, kurš sacīja, ka “to pēdējo laikam būs visvieglāk izpildīt”.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.