Ko teiktu partijas “Latvijas attīstībai” kandidāts Ģirts Reinbergs, nav zināms – uz “Kurzemes Vārda” rīkoto priekšvēlēšanu diskusiju viņš neieradās.

– No kāda savas partijas solījuma jūs atteiktos, ja pēc ievēlēšanas izrādītos, ka valstij tam nav naudas?

L. Rjazanova: Mūsu programmā nav tādu solījumu, no kuriem vajadzētu atteikties. Mūsu programma vērsta uz ekonomisko attīstību, un naudas būtu jāpietiek visām vajadzībām.

A. Butāns: Ļoti gribētu, lai “airBaltic” atjauno reisus uz Liepāju. Vienlaikus saprotu, ka pieprasījums droši vien nav tik liels, lai nodrošinātu peļņu, un valstij šādi lidojumi būtu jāsubsidē.

Līdz ar to es teiktu, ka, ja valsts to var atļauties, tad tas ir jādara, bet, ja nevar atļauties, tad no tā var atteikties.

– Nosauciet vienu no ikdienas izdevumiem – par pārtiku, mājokli, elektrību, zāles vai transportu –, kuru jūsu politika cilvēkiem padarīs lētāku?

A. Butāns: Šobrīd svarīgākais ir, lai rēķini nekļūtu vēl dārgāki. Šajā kontekstā, manuprāt, svarīgi ir neīstenot pārmērīgas “zaļā kursa” prasības, kas, kā iepriekšējā valdība bija plānojusi, sadārdzinātu degvielas litra cenu par līdz pat 12 centiem. Manuprāt, tas ir primāri, jo

degviela ir visas valsts ekonomikas asinsrite un tās sadārdzināšanās var audzēt inflāciju.

Pieļauju, ka varētu pieaugt atbalsts elektrības rēķinu apmaksai, taču ne visiem, bet gan mērķēts atbalsts daudzbērnu ģimenēm, senioriem un tamlīdzīgi.

L. Rjazanova: Grūti atbildēt. Rēķini tiešām ir lieli, un nevajadzētu, lai tie vēl pieaugtu, jo minimālā alga ir zema un iedzīvotāju ienākumi ir nelieli. Vienkāršiem iedzīvotājiem ir ļoti grūti izdzīvot.

Vajag skatīties uz iekšējām rezervēm, lai iestāžu sniegtie pakalpojumi nesadārdzinātos.

– Kādā aizsardzības spējā Latvijai nākamajos četros gados būtu jāiegulda visvairāk?

A. Butāns: Pretdronu sistēmā noteikti. Ar to es nedomāju tikai šo sistēmu izvietošanu Latvijas–Krievijas robežas tuvumā, bet gan iespējas nodrošināties pret sabotāžām, dažādām diversijām.

Līdz ar to šādai aizsardzībai jābūt mūsu kritiskās infrastruktūras objektos – gan energoapgādes objektos, gan, Liepājas gadījumā, ostā.

Šeit jābūt monitoringam, lai varētu reaģēt, ja kāds piektās kolonnas zaļais cilvēciņš izdomātu ar dronu kaut ko veikt, līdzīgi kā nupat redzējām Eiropas lidostās un citur.

Mums Liepājā un Kurzemē kopumā ir daudz kritiskās infrastruktūras objektu, kuros būtu jāizvieto pretdronu sistēmas.

L. Rjazanova: Mums ir cits skatījums, jo drošība ir tajā, cik droši iedzīvotājs jūtas valstī.

Mums, pirmkārt, jānodrošina pieejama veselības aprūpe, lai izglītība būtu labā līmenī, un arī tam vajag līdzekļus.

Mūsu vērtība ir ģimenes ar bērniem, tad arī tur jāiegulda, lai demogrāfijas rādītāji uzlabotos.

A. Butāns: Jūs sakāt – izglītība, bet cik tad droši cilvēki jūtas skolā, ja virs tās lido drons?

L. Rjazanova: Nav tie droni, tie tā nelido.

A. Butāns: Tie nebija droni Latvijā?

L. Rjazanova: No kurienes tie droni ir? Pēc tam atklājās, no kurienes tie ir.

A. Butāns: No kurienes tie ir?

L. Rjazanova: Drošība, pirmkārt, ir iedzīvotāju veselība, sociālā apdrošināšana, laba izglītība.

Šogad, piemēram, vairāk nekā 800 skolēnu nenokārtoja kādu no pamatskolas eksāmeniem. Tas nav pieļaujams, un tad vajag tur ieguldīt naudu.

Aizsardzībai finansējumu palielināt nevajag, jo uzskatu, ka tur ir pietiekami līdzekļu.

Tagad redzam Igaunijas piemēru, kur 70 miljonus izdalīja, bet, kur tā nauda ir, – nav zināms.

A. Butāns: Esošos 5% no IKP aizsardzībai jūs atbalstāt? Jūsu politiskais spēks balsoja pret to.

L. Rjazanova: Ļoti labi. Es arī balsotu pret, jo uzskatu, ka primārais ir veselības aprūpes, sociālais un izglītības nodrošinājums.

– Ko darīsiet, lai cilvēkam nebūtu jāizvēlas starp ilgu rindu valsts medicīnā un dārgu privātu vizīti?

L. Rjazanova: Es, protams, neesmu speciāliste šajā jomā, bet man nav saprotams: ja iedzīvotāju skaits it kā samazinās un pēc statistikas redzu, ka ārstu skaits saglabājies tajā pašā līmenī, kāpēc medicīniskie pakalpojumi nav pieejami? Man liekas, ka Veselības ministrijai jātiek galā ar saviem pienākumiem.

Tas, ka pakalpojumi nav pieejami, ir skaidrs, jo man pašai arī ir pieredze.

Pirmkārt, zobārstniecība bērniem pēc valsts programmas nav pieejama, arī dažādi izmeklējumi nav pieejami. Ja visu laiku runā, ka slimības lapu ir par daudz, tad, lai cilvēki neslimotu ilgstoši, vajag nodrošināt savlaicīgu aprūpi.

Man liekas, ka gaidīšanas laiks pie speciālista vai uz izmeklējumu var būt maksimāli divas nedēļas.

A. Butāns: Mainīsim pašreizējo kvotu sistēmu veselības nozarē.

Mūsuprāt, naudai ir jāseko pacientam.

Šobrīd piešķirtās pakalpojumu kvotas reģionu slimnīcās parasti beidzas jau ap gada vidu. Rezultātā bieži vien ārsti vairs nav motivēti un ieinteresēti strādāt šajās slimnīcās, un pacienti ir spiesti braukt uz Rīgu. Par to nav sajūsmā ne pacienti, kuriem jāmēro ceļš, ne arī rīdzinieki, kuriem tad ir vēl lielākas rindas.

Līdz ar to primāri jāpiešķir finansējums reģionālajām medicīnas iestādēm, jo tad ārsts dosies pakaļ tai kvotai. Viņš brauks uz reģionālo slimnīcu saņemt savu atalgojumu, un tad pacients arī tiek pie ārsta. Tātad kvota ir kā satikšanās vieta, kur ārsts satiekas ar pacientu.

Šobrīd pārāk daudz kvotu ir koncentrētas Rīgā, un, mūsuprāt, tās jāpārdala uz reģioniem. Tas mazinās rindas. Tās gan joprojām būs, īpaši pie atsevišķiem speciālistiem, kur ir ārstu deficīts.

Mums arī medicīnas nozare signalizē, ka liela daļa ārstu ir pensijas vecumā. Speciālistu mums iztrūkst. Reģionālās kvotas ļaus problēmu nevis atrisināt, bet mazināt.

L. Rjazanova: Vēlos izteikt repliku par to, ka mums ir maz ārstu. Mums ir jaunieši, kuri gatavi kļūt par ārstiem, bet mācīties par ārstu ir dārgi.

Zinu gadījumus, kad studentes, kas pabeigušas mūsu medicīnas izglītības iestādi, nevarēja samaksāt, lai turpinātu mācības Latvijā, un aizbrauca uz citu valsti. Viņas tur izmācās, veido ģimenes un tur arī paliek. Šādi mūsu jaunieši ar zināšanām aizplūst uz citām valstīm.

Vajag studentiem dot iespēju, nezinu, piešķirt kādu finansējumu, kas pēc tam nav jāatmaksā, jo summas ir lielas. Un vai viņi spēs pēc tam visu mūžu strādāt, lai atmaksātu studiju kredītu? Tā specialitāte ir vajadzīga mūsu valstij.

A. Butāns: Gribu piebilst divas lietas. Ja runā, piemēram, par ģimenes ārstiem, tad ir pašvaldības, kas iesaistās šā jautājuma risināšanā: laikus uzrunā jaunos speciālistus, pielāgo viņiem telpas, piešķir stipendijas un citādi motivē, lai piesaistītu ģimenes ārstus.

Otra lieta – Jauno ārstu asociācija, ar kuru man ir bijis gods sastrādāties Saeimā, kā vienu no centrālajām problēmām jaunajiem mediķiem minējusi krievu valodas prasību. Viņiem ir aptaujas dati, nevis tikai atsevišķi viedokļi, un šie dati liecina, ka

pat eksāmenā operāciju zālē tiek pārbaudīta jauno mediķu spēja operācijas laikā sazināties krievu valodā. Eiropas Savienībā!

Arī tad, kad jaunie ārsti uzsāk darbu slimnīcā, viņiem prasa zināt krievu valodu, jo var taču ienākt krievu pacients. Neviens nedomā, kā tas ir, ja ienāks poļu vai ķīniešu pacients.

Ir izaugusi mūsdienīga jauno ārstu paaudze. Šeit studijas ir sākuši un pabeiguši arī daudzi Vācijas un citu valstu jaunieši, kuri iemācījušies latviešu valodu, bet viņi ir spiesti braukt prom. Šī problēma neprasa naudu, lai to atrisinātu.

L. Rjazanova: Nedaudz nesapratu. Tie jaunie ārsti, kuri izmācījušies Latvijā, brauc prom, jo viņiem šeit vajag runāt krieviski?

A. Butāns: Aicinu iepazīties ar Latvijas Jauno ārstu asociācijas datiem. Tie publicēti šīs organizācijas mājaslapā.

Asociācijas pārstāve Marta Celmiņa arī publiski skaidrojusi, ka tas ir viens no iemesliem, kas pēc augstskolas pabeigšanas apgrūtina iekļaušanos šeit un palikšanu Latvijā.

Bet problēma sākas jau pat pirms tam, kad jāiegūst kvalifikācija, – daudzos gados grūti iegūtā apmācība jāaizstāv, un tev jāspēj to darīt krievu valodā. Tas ir nepieņemami.

Speciāli grozījām gan Pacientu tiesību likumu, gan citus likumus, lai pacienti nevarētu pieprasīt ārstam runāt krievu valodā, bet tā ir reāla problēma jauno ārstu vidū.

Nesaku, ka tā ir vienīgā problēma. Arī finansējums ir vajadzīgs un budžeta vietas, bet par krievu valodas prasību jaunie ārsti signalizēja kā par pirmo un galveno problēmu.

– Kā panākt straujāku Latvijas ekonomikas izaugsmi, lai mēs spētu apsteigt Lietuvu un Igauniju?

A. Butāns: Vienas receptes nav. Manuprāt, ir divas galvenās lietas. Pirmkārt, nodokļu konkurētspēja.

Uzņēmēji, vienalga, vai tas ir vietējais komersants vai ārvalstu investors, savu patriotismu mēra “Excel” tabulās.

Tajās jāparāda, ka, izvietojot uzņēmumu kādā no Baltijas valstīm, Latvijā tas ir ja ne izdevīgāk nekā Igaunijā vai Lietuvā, tad vismaz ne sliktāk. Tas ir viens no jautājumiem, pie kura jāstrādā kopā ar LTRK un LDDK, lai veidotu šādu uzņēmējdarbības vidi.

Otra lieta, ko varētu minēt, būtu aizsardzības industrija. Mums ir bijušas vairākas indikācijas no lieliem ārvalstu – NATO valstu – uzņēmumiem, kas vēlētos šeit izvietot militārās ražotnes, bet Latvijas lielās birokrātijas un neskaidrās attieksmes dēļ iepriekšējā valdība pēdējo trīs gadu laikā šos investorus palaida garām, un šobrīd viņi veido ražotnes ar ļoti labi apmaksātām darbavietām Lietuvā vai Igaunijā.

Ceru, ka šīs kļūdas būsim labojuši. Šobrīd top militārā ražotne Jēkabpilī. Tā ir industrija, kurā līdzekļi būs lieli vēl vairākus gadus.

NA jau izveidoja Lielo investīciju fondu, kas būtu jāpaplašina. Pateicoties tam, šobrīd reģionos jau atvērtas vairāk nekā 20 ražotnes, kas dod kapitālu.

Bieži vien vietējais uzņēmums nevar paplašināt savu ražotni, un nereti dzirdam, ka Latvijas sabiedrībā iemīļotus uzņēmumus pārdod. Attīstībai, izrāvienam un nākamajam līmenim trūkst finansējuma, bet bankas finansējums, iespējams, uzņēmumam nav konkurētspējīgs vai paceļams.

Tad valsts nāk ar šo programmu, sakot: ja tu tik un tik procentus eksportēsi, maksāsi virs vidējās algas, mēs tev dosim finansējumu ar labākiem nosacījumiem. Un, ja tu izpildi šos kritērijus par eksportu un labām algām, nepaverdzini imigrantus, tad 30% no finansējuma vari neatdot. Tas ilgtermiņā caur nodokļiem tāpat atnāk atpakaļ.

L. Rjazanova: Pirmkārt, esmu pret to, lai pie mums attīstītos militārā ražošana. Jo, ja ražojam militāro produkciju, tad to pēc tam vajag arī pielietot.

Ne tikai es, bet arī mūsu partija ir pret karu.

Ir citas ražošanas nozares, kurās cilvēkiem strādāt.

A. Butāns: Tad jūs esat pret arī Liepājas uzņēmējiem, kuri to jau šobrīd dara?

L. Rjazanova: Nē, es esmu par to, lai Latvijā attīstītos normālas ražošanas nozares.

Pēdējo astoņu gadu laikā, ņemot vērā visu šo situāciju, piemēram, kravu pārvadājumi ostā samazinājušies divas reizes, dzelzceļa pārvadājumi – piecas reizes. Mēs varējām pelnīt naudu tranzītā. Tagad lasām, ka “airBaltic” nākamgad samazinās reisu skaitu. Tas ir slikti mūsu ekonomikai.

Mēs pārdodam ražotnes. Piemēram, Liepājā ir liels uzņēmums “Lauma Fabrics”, ar kuru kopā strādāja vairāk nekā 120 šūšanas uzņēmumu, bet šodien, dati gan nav precīzi, palikuši tikai aptuveni 30 šo uzņēmumu. Pārējie ir slēgti.

Kur tie cilvēki tagad ir, kur viņi strādā? Daļa izbrauc no valsts, un zinu tādus piemērus, kad sievietes aizbraukušas strādāt uz Vāciju un Spāniju, jo te, Liepājā, nevarēja atrast darbu.

Mums tomēr ir jāsadarbojas ar Krieviju un Baltkrieviju, jo tikai tā varēsim eksportēt savu produkciju.

Un vēl Latvijā, īpaši Liepājā, varam attīstīt tūrisma nozari un rehabilitācijas pakalpojumus. Tam nepieciešams attīstīt rehabilitācijas centrus. Mums nav sanatoriju, taču tās vajadzētu celt, lai cilvēki brauktu pie mums atpūsties un uzlabot veselību.

Taču šeit atkal mēs atduramies pret to, ka nav speciālistu, kuri varētu sniegt šos pakalpojumus.

– Kas jums ir svarīgāks – darbaspēka trūkuma mazināšana vai stingrāka imigrācijas kontrole?

A. Butāns: Imigrācijas kontrole un ierobežošana šobrīd noteikti ir svarīgāka. Rūpēs par darbaspēku jāatceras, ka mums Latvijā šobrīd vairāk nekā 30 tūkstoši jauniešu nestrādā un nemācās.

Tās ir mūsu pašu darbarokas, līdz ar to jāveicina viņu iesaiste darba tirgū.

NA nav pretenziju pret augsti kvalificēta darbaspēka piesaisti no Eiropas valstīm. Taču attiecībā uz darbaspēku no Austrumu valstīm, no zemēm, kur ir sveša reliģija un kultūra, atšķirīga izpratne par higiēnu un kuru iedzīvotāji šeit var veidot kaut kādas agresīvas kopienas, NA ir kategoriski pret.

Mums vairāk būtu jādomā, kā piesaistīt strādājošos no mazāk riskantām valstīm, kur varbūt kristietība ir galvenā reliģija. Nevis no turienes, kur cilvēki ir pieraduši staigāt ar nažiem un kur mūsu pārliecības ir svešas.

L. Rjazanova: Tiešām uzskatu, ka jāskatās uz vietējā darbaspēka rezervēm. Esmu runājusi ar cilvēkiem vecumā 50+, kuri nevar atrast darbu. Tajā pašā laikā darba devēji sūdzas, ka nav darbinieku.

Kā tas var būt, ka tūkstošiem jauniešu nestrādā un nemācās? Kur viņi ir?

Par darbaspēku no citām valstīm es, piemēram, no dažiem uzņēmējiem esmu dzirdējusi labas atsauksmes. Taču imigrāciju ierobežot noteikti vajag, lai mūsu iedzīvotājiem būtu darbs. Lai jaunieši paliktu un strādātu Latvijā.

– Ko jautāsiet savam konkurentam?

L. Rjazanova: Jautājums ir par reemigrāciju. Jūsu programmā rakstīts, ka gribat, lai mūsu latvieši atgriežas. Es arī to gribētu. Varbūt jums ir zināms, kāpēc latvieši aizbraukuši un kas jādara, lai viņi brauktu atpakaļ mājās?

A. Butāns: Jā, joprojām aizbrauc pārāk daudz. Man par to sāp sirds. Vienlaikus PMLP dati rāda, ka pēdējos divos gados ir atgriezies rekordliels skaits. Tātad mums šobrīd ir lielas plūsmas abos virzienos – daudzi aizbrauc, bet daudzi arī atbrauc.

VARAM ir reemigrācijas koordinatori, kuri ir apkopojuši atgriešanās iemeslus. Divi galvenie iemesli ir tas, ka dzīves dārdzība Latvijā un ārzemēs sāk izlīdzināties. Otrs – reemigranti Latvijā jūtas drošāk.

Biju pārsteigts, jo man šķita, ka daudzi no dziļākas Eiropas šeit nebrauks, zinot, ka blakus ir agresorvalsts.

Bet izrādās, ka tas saistīts ar valsts iekšējo drošību uz ielas – daudzviet citu valstu pilsētās ir daudz migrantu, notiek duršanas, izvarošanas, līdz ar to cilvēki šeit, Latvijā, jūtas drošāk palaist bērnu uz ielas. Tā ir arī atbilde.

Mums jānodrošina, lai šeit būtu visdrošākā vieta, kur bērniem un sievietēm atrasties uz ielas, un lai dzīves dārdzība Latvijā būtu mazāka, lai iedzīvotāju darba alga nosegtu gan pienācīgu mājokli, gan ļautu uzturēt bērnus.

A. Butāna jautājums L. Rjazanovai: Aleksejs Rosļikovs ir minējis, ka latviešiem jākravā koferi, ir bijuši viņa rupjie žesti no Saeimas tribīnes, frāzes krieviski, kuras es tagad neatkārtošu. Vai piekrītat, ka Rosļikova kungam būtu latviešiem jāatvainojas par saviem žestiem un izteikumiem?

L. Rjazanova: Viņš nav vienīgais, kas rādījis dažādus žestus. Piemēram, Jānis Lagzdiņš no Tautas partijas pēc Zatlera ievēlēšanas parādīja rupju seksuāla rakstura žestu. Jānis Dombrava 18. novembra lāpu gājienā ir piefiksēts, rādot rupju un piedauzīgu žestu. Solvita Āboltiņa skaļi ūjināja pensionāru piketā.

Es daļēji redzēju to sēdi. Nezinu, kas notika zālē un ko tur viņam [Rosļikovam] kliedza pretī. Tāpēc es neko nevaru komentēt.

A. Butāns: Bet vai ir jāatvainojas par izteikumiem, ka latviešiem jākravā koferi, ko var interpretēt kā līdzību ar deportāciju uz Sibīriju?

L. Rjazanova: Viņš tā teica? Es to nedzirdēju. Tad jāprasa Rosļikovam. Tā ir viņa lieta, bet kāpēc pret Rosļikovu ir kaut kādas pretenzijas, bet pret tiem cilvēkiem, kurus es nosaucu, pretenziju nav?

Pieci ekspresjautājumi kandidātiem

Uzziņai

Trīs ceturtdienas pēc kārtas “Kurzemes Vārds” piedāvā priekšvēlēšanu diskusiju, katrā no tām piedalās pa trim Saeimas deputātu mūspuses kandidātiem, par kuriem vēlēšanās varēs balsot Kurzemē.

Uz sarunu laikraksts aicina deviņus politiskos spēkus, kuru reitings augustā saskaņā ar sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS aptauju bija visaugstākais. 

No 13. līdz 19. augustam veiktajā aptaujā devītniekā ierindojās politiskais spēks “Apvienotais saraksts”, kam seko “Suverēnā vara/Apvienība Jaunlatvieši”, “Progresīvie”, “Latvija pirmajā vietā”, Nacionālā apvienība, “Jaunā vienotība”, Zaļo un zemnieku savienība, “Stabilitātei!”, “Latvijas attīstībai”.

22Skatīt galeriju

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild laikraksts “Kurzemes Vārds”.