Tiem, kam nav savu slidu, tās var iznomāt “BB Wakepark”.

“Es pirmo reizi kopš bērnības uzkāpu uz slidām, neesmu slidojusi no pusaudža gadiem,” atzīstas Zenta. Sajūtas esot tikpat superīgas, kā pirmo reizi uz slidām.

“Pirmais aplītis bailīgs, otrais jau bija drošāks. Meita ļoti gribēja, un tad sarunājām – ja viņa slido, tad mēs visi,” viņa pastāsta.

Ģimene priecājas, ka Beberliņos var slidot katru ziemu, ja vien ir sals, un tad vedot šurp bērnus.

Sen nav slidojuši arī jaunieši Elvis un Marens. Abi uzskata, ka ziemas laikā šis ir tas, kas vajadzīgs.

“Ledus hallē beidzamajā laikā diemžēl ledus kvalitāte palikusi ļoti slikta,”

saka Elvis. Turklāt telpās neesot tas, labāk dabā, svaigā gaisā un ar jaunām slidām pa notīrītu virsmu.

Slidu nomātājam Arvim darba netrūkst jo negaidīti daudz cilvēku.

“Nedomājām, ka jau būs uzsalis pietiekami drošs ledus.

Nomērījām – 15 centimetri!” viņš pastāsta.

Tad nu steigušies visu līdz brīvdienām sagatavot. Sestdienā bijuši ap simt apmeklētājiem, varbūt pat vairāk.

“Centīsimies vēl pirmdien – otrdien kaut ko saglābt, bet tālāk jau laiks rādīs. Gan jau vēl būs ziema un sals,” viņš cer.

Gar ūdenskrātuvi pa iebraukto sliedīti slēpo Aivars un Aija. Slīdot labi, tikai jāgrib slēpot, pauž Aivars. Lūk, nav neviena cita slēpotāja. Uz Berberliņiem pāris atbraucot reti, vairāk dodas uz Zirgu salu, kur ierīkota trase.

“Ko mūsu vecumā daudz vairs pieslēpos, olimpisko rekordu nebūs. Nebūs pat 39. vieta kā biatlonā,”

smejas vīrietis.

Abi esot visu mūžu uz slēpēm. Aivaram tās saglabātas no no 70. gadiem. Uz Alpiem nebraucam, bet uz Ventspils “Lemberga hūti” vai uz Milzkalni.

“Milzkalnē braucam ar kalnu slēpēm. Kad sēdi uz pacēlāja, tad tik laba sajūta – mierīgi vēro visu apkārt,” priecājas Aija.

“Es gribētu zināt, kā tiem tur cilvēkiem iet,” rādīdams uz roņu peldi āliņģī, saka Aivars. Pavaicāsim! “Tie, kas paši to nedara, tāpat nesapratīs,” nosmejas vairākas ziemas peldētājas.

“Te ir plus divi grādi,”

biedrības “VeloRonis” priekšniece Inga apskatās, ko rāda ūdens termometrs.

“Es jau tikai pirmo gadu,” bikli saka aizputnieks Vaclavs. Sācis, jo vēlējies veselīgu dzīvesveidu. Sācis ar aukstu dušu, tad aprīlī gājis jūrā.

“Nāca rudens, nolēmu, ka turpināšu. Nezinu, kā būs tad, kad būs mīnus 20, bet pagaidām ir labi. Braucam reizi nedēļā,” viņš pastāsta.

Kāpēc kundzi neņem līdzi āliņģī? “Man tam ir jānobriest,” nosmejas Dzintra, “esmu siltummīle.”

Beberliņos šodien vēl arī pārmaiņas mākslas jomā. Par to, ka uz ūdens virsmas vairs nav redzams Brīvības statujas tēls lotosa pozā, nav jāsatraucas.

Autors Egons Peršēvics to personīgi aizvedis prom, jo skulptūru nopircis kāds latviešu pāris, kurš pašlaik dzīvo Spānijā, bet gatavojas Latvijā celt māju, un tad “Brīvību Brīvībai” uzstādīšot pie tās.

Lai Beberliņi nepaliktu tukšā, Egons apsver iespēju nākamvasar te ielaist “Karostas nāriņu”.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.