Tā spiesti no valsts puses kā tagad, zvejnieki Latvijā nav bijuši nevienos laikos, noskurinās viņu sievas. Tomēr viņi turpina strādāt.

Tikai sievām tagad lielākais satraukums nav vairs, veroties vētrainā jūrā, bet uzmundrinot vīrus, krastā lietas kārtojot.

“Tā lielā menca jūrā ir!”

Būt par zvejnieka sievu – tas ir liktenis, tas ir iedzimts. Silvija Ziemele to pasaka pavisam vienkārši, bez kādas uzspēles. Vīram gan tēvs, gan vectēvs, gan vēl tālāki priekšteči bijuši Jūrmalciema zvejnieki, un arī Silvijas dzimtas vīrieši vienmēr gājuši jūrā. Dēls Jānis tagad nopietni nodarbojas ar zvejniecību, arī vīrs pa reizei izbraucot jūrā. Viņa pati gan ne.

Tomēr tagad tā vis vairs nav, kā varētu šķist – ka, iebraucot Jūrmalciemā, vai katrai sastaptajai sievai dzīve ar zvejniekiem sasaistīta. Sirmās jūrmalciemnieces atvēcinās, ka tie laiki jau tālu aiz muguras palikuši. Bet tās, kuras apprecējušas no Jūrmalciema nākušos zvejniekvīrus pašā spēku briedumā, te jau vairs ikdienā nedzīvojot. Tā Silvijas vedeklai, no Aizputes nākušai, interese jau esot gan – palīdzot vīram, kad, piemēram, stintes ar tīkliem zvejojamas. Un tomēr tas vairs neesot tā, kā senāk. Arī Zvejnieku svētki kādreiz daudz skaistāki bijuši, tur gan esot ko atcerēties! Kā šiem svētkiem piestāvējis pūtēju orķestris, kas zvejnieku dziesmas spēlējis – katrai laivai un katram zvejniekam savu!

Un tomēr zvejniecība ir vienīgais, kas Jūrmalciemam atliek, ir pārliecināta Silvija. “Kādreiz jau te vieni zvejnieki vien dzīvoja, jo zemīte tik liesa, ka izaudzēt nekā daudz nevar, kaut arī katram ir savs mazs pleķītis kāpu stūrītī.” Bet kā ar to būs uz priekšu? “To gan grūti pateikt. Jo tā kā tagad mūs apspiež, tā nevienos laikos nav bijis,” ieskanas sirdīgāka nots. Pat padomju laikā, kad jūrmalu vaktējuši robežsargi, bijis vieglāk.

Kādreiz no jūras varēja ņemt, cik tik varēja nozvejot, bet tagad visu nosaka limiti. “Vīri tagad nevar pat paskatīties, vai tā zivs ir vai nav, jo, redz, aizliegumi. Vai tad viņi brīvi var zvejot?!” Piemēram, bušu zvejas ierobežojumi – kam tie, ja šo zivju tik daudz, ka, pat gar krastu bradājot, kādai var uzkāpt? Silvija nepaļaujas uz dažādām izpētēm, kas veiktas, lai noskaidrotu zivju skaitu jūrā. To tā nevar pateikt, vienreiz tīklu ieliekot, viņa saka, tur laiks ir vajadzīgs. Bet tas, kas būtu jāņem vērā, ir veco zvejnieku pieredze un dzīves laikā sakrātā gudrība. To jaunie, kas kabinetos pieņem lēmumus, neuzklausa, viņi nezina, kāda ir īstā zvejnieka dzīve, nopūšas Silvija. Viņa tic, ka lielā menca jūrā ir un ka to varētu vest krastā, ja vien vīriem ļautu.

“Daudzus kuģus taču tagad sagrieza, lai Eiropas kompensācijas dabūtu, i maz jau palikuši, tad viņiem taču varētu brīvāk ļaut jūrā iet!”

Silvija atceras, ka viņai pašai interese par zvejniecības lietām bijusi jau kopš bērnības un skolas gadiem. Mammas brālis iemācījis gan ūdu kabināšanu, gan citas gudrības, kas labi noderējušas, ejot zvejniekiem palīgā. Darba bijis daudz kā zvejniekiem, tā krastā sagaidītājiem, jo viss jau rokām bijis darāms, tīklus augšā ar zirgiem veda. “Tagad jau viss mehanizēts, bet toreiz, ak, pavisam citādāk strādājām, interesantāki tie laiki bija…”

Kādreiz bieži vien sirds trīcējusi, kad vīri jūrā un pūš lielie vēji. “Tagad jau nekas – ieiet uz dažām stundām tīklus paskatīties, lieki neriskē. Arī laika ziņas cītīgi klausās. Bet agrāk, kad vīri gāja uz nakti un sacēlās vētra, tad baigi sametās,” kad šonedēļ uznāca vējš un negaiss, tad visas tā laika izjūtas bijušas atpakaļ. Bet Dieviņš viņas ģimeni sargājis, jūra pie sevis nevienu nav paņēmusi.

Arī citur savs grūtums

Dzidra Kadeģe Jūrmalciemā ieprecējusies. Kad jaunā feldšere, pati ar saknēm Latgalē un Vidzemē, pēc Rīgas skolas atsūtīta uz Kurzemi atstrādāt tolaik obligātos darba gadus, te satikusi savu zvejnieku Arvīdu. Tad nu bijis jāiemācās arī visas zvejnieku sievu gudrības. Desmit gadu savā profesijā nostrādājusi, viņa pavisam  pārgājusi palīgos vīram, sākusi strādāt kūpinātavā.

Dzidra nedomā vis, ka dzīve ar zvejnieku bijusi īpaši grūta, krastā gaidot laivu atpakaļ. Arī citās profesijās tāpat savs grūtums un risks.

Un tagad jau vairs nekāda lielā zveja neesot, vīrs vakarā izmet tīklus, no rīta savāc, sieva, ja vajag, palīdz tos izlasīt. “Nu jau jāsaka – priekš pannas vien,” Dzidra nosmejas. Dēlam Oskaram gan pašam sava firma Liepājā un viņš strādā nopietni.

Zvejnieksievām darbu vairs nav

Pāvilostniece Īra Vīgante par zvejnieka sievu kļuva tikai pēc tam, kad vīrs Jānis, kolhoza laikiem beidzoties, zaudēja šofera vietu. Vajadzēja meklēt kaut ko vietā, un cik tālu tad Pāvilostā meklēsi, ja jūra tepat. Vīrs bijis viens no tiem mazajiem zvejniekiem, kuri savu laivu uz Pāvilostas ostu atdzinuši no Gotlandes. Latviskojis tās vārdu un tagad dodas zvejā ar “Ērgli”.

“Kādreiz jau gāja labi, bet nu paliek aizvien grūtāk,” arī Īra, tāpat kā Jūrmalciema sievas, piemin daudzos aizliegumus un stingros noteikumus. “Bet vīrs ir optimists, un es turos līdzi.”

Just līdzi un gaidīt mājās – tos Īra nosauc par pašiem galvenajiem zvejnieka sievas pienākumiem. Jo pārdzīvojumu jau netrūkst, gan tad, kad negaidīti uznāk stiprs vējš, gan tad, kad nedienas ar loma pārdošanu.

Dina Belta,
“Kurzemes Vārds” 

Tie, kas kabinetos pieņem lēmumus, jau nemaz nezina, kāda tā īstā zvejnieku dzīve ir, nopūšas viņu sievas, dzīvojot līdzi vīru nedienām.

Dzidra Kadeģe, no iekšzemes Jūrmalciemā ieprecējusies, pie jūras pieradusi ātri un viegli un nevar vairs iedomāties savu dzīvi citur.