Atbrauc mani studiju biedri un saka – tev te gandrīz kā tecā, tik
daudz iekārtu, izrādot katlumāju, saka Roberts Rimkus. Savās mājās Vērgales “Saulkrastos”
viņš ierīkojis kombinēto apkuri. Malkas apkures katlu papildina zemes siltumsūknis,
katlumājā atrodas arī siltuma akumulācijas tvertnes un boilers.

“Māja bija sasalusi”

Zemes siltumsūkni
Roberts ierīkojis pirms gadiem sešiem, septiņiem. “Kādreiz mēs te visi lielākoties
kurinājām ar šķidro kurināmo – kurtuvju degvielu. Toreiz militāristi pieveda
klāt dīzeļdegvielu,” viņš atceras. Kad padomju laiki beigušies, šķidrais
kurināmais palicis ļoti dārgs, un vajadzējis sākt kurināt ar malku. Tas iznācis
dārgi un nav devis brīvību. Ziemā kaut uz trim dienām nekur nav varēts
aizbraukt, tad “māja bija sasalusi”. Barga sala apstākļos uz
kurinātavu vajag iet pat divas reizes diennaktī – vakarā, ejot gulēt, un no
rīta atkal pāris stundas.

Kad izstādēs “Māja”
Rīgā parādījušies pirmie siltumsūkņi, tie tūliņ piesaistījuši Roberta uzmanību.
“Aizbraucu pie vairākiem, kam siltumsūkņi jau bija uzstādīti, izrunājos
par plusiem un mīnusiem. Paliku pie firmas “Nibe”. Tāpēc, ka zviedru,
tas kvalitātes garants,” stāsta “Saulkrastu” saimnieks.

Tobrīd zemes
siltumsūknis gan bijis dārgs prieks. Ja visu uzticēja firmai, izmaksas
tuvinājušās septiņiem tūkstošiem latu. Taču Roberts visas pazemes komunikācijas
izbūvējis saviem spēkiem, piesaistot vietējo tehniku un dēlus. “Sarežģīti
tas nebija, jautājumu biju izpētījis līdz sīkumam. Sieva saka – tu esi
perfekcionists. Jebkuru jautājumu, ko taisos risināt un darīt, simt reižu
apdomāju,” apgalvo saimnieks un tehnoloģiju izskaidro vienkāršiem vārdiem:
“Zemē ir kontūras – attiecīgam jaudas aparātam attiecīgi metri,
polietilēna caurule, kurā cirkulē nesasalstošs šķidrums, kas zemes siltumu
atnes uz manu katlumāju.” Viņa 10 kilovatu jaudas siltumsūknim bijis nepieciešams
puskilometrs pazemes komunikāciju – uz katru kilovatu pa 50 metriem. Jo
teritorija ir mitrāka, jo zemes siltuma atdeve lielāka.

Pazemes
komunikācijas atrodas zem sasalšanas dziļuma – aptuveni metru zem zemes. Dziļāk
cauruli arī nemaz nedrīkstot ierakt. Tad pirmajā gadā atdeve ir ļoti laba, bet
turpmāk vairs ne, jo saule zemi nespēj tik dziļi sasildīt, lai temperatūra
sasniegtu cauruli, un lietderības koeficients krītas.

Agregāts arī
uzrāda, kāda temperatūra nāk no zemes. Rudeņos – plus 15 grādu. Siltumsūknis
zemei temperatūru atņem, un tā dziest. Šoziem martā, kad vēl bija lielie sali,
no zemes nākuši tikai plus divi, trīs grādi.

Izdevīgāk kombinēt

Pats agregāts tai
laikā maksājis trīs tūkstošus latu. Montāžu arī uzticējis Rīgas speciālistiem,
kas par darbu prasījuši vēl aptuveni 500 latu. Lai arī izmaksas nav mazas,
ieguvums ir dzīves ērtums, jo siltums tiek nodrošināts visu diennakti, vērtē
Roberts. “Ja uzticas šim agregātam, var aizbraukt uz nedēļu vai pat
mēnesi.”

Tomēr, jau
uzstādot zemes siltumsūkni, saimniekam bijis skaidrs, ka tas nebūs pamatapkures
veids. Tā kā pašam ir mežs un malka līdz ar to prasa vien tik izmaksu, cik
sagatavošana, siltumsūkņa darbināšana iznāk dārgāka. “Katrs no valsts
tīkla patērētais kilovats atkarībā no zemes temperatūras un temperatūras, kādu
es gribu iekšpusē, man iedod trīs līdz četras kilovatstundas siltumenerģijas.
Tātad koeficients ir trīs līdz četri,” tehniskās nianses skaidro Roberts.

“Es
praktizēju tā – man šovakar slinkums, neiešu ar malciņu iekurināt. Iespiežu
pogu. Braucu kaut kur projām, iespiežu pogu, viss notiek. Citudien atkal kurinu
ar malciņu līdz desmitiem, vienpadsmitiem. Eju gulēt, iespiežu pogu, visu nakti
ir silts,” savus paradumus atklāj saimnieks. Kādreiz izmantojis elektrisko
boileru, siltam ūdenim katru mēnesi tērējis, mazākais, 20 latu. Tagad ūdeni
silda zemes siltumsūknis, un izmaksas ir tikai seši, septiņi lati mēnesī.

Ideju par trešo atmet

Taču abi apkures
katli nav vienīgie agregāti, kas atrodas “Saulkrastu” pagrabā. Tur
uzstādītas arī siltuma akumulācijas tvertnes, kuru tilpums ir viena tonna.
Tvertnes pieslēgtas kopējai apkures sistēmai. “Ar malku kurinot, uzsildu
arī to. Ja man istabā temperatūra ir jau divdesmit grādu, kurināšanu agrāk sāku
bremzēt. Tagad turpinu kurināt un uzsildu akumulācijas tvertni. Kad tā ir
uzsilusi, bet katliņš jau sen ir izdzisis, siltums turpina cirkulēt caur māju,
jo tā tonna atdod siltumu,” skaidro Roberts. Šādā gadījumā no rīta
radiatori vēl ir silti.

Pētījis jautājumu
arī par neliela vēja ģeneratora uzstādīšanu. Tomēr no ieceres atteicies. “Es
kā privātpersona enerģiju varu uzkrāt tikai akumulatoros. Tas nozīmē, ka man entos
kvadrātmetrus vajag sakraut ar akumulatoriem, lai sanāk 220 voltu. Pats
ģenerators, akumulatori, kuru kalpošanas laiks nav ilgs, iznāk pietiekami
dārgi,” secinājis saimnieks. Uz ģeneratoru vien paļauties nevar – ko darīt,
ja nedēļu no vietas vēja nav? Bet, ja pūš nedēļu, visu patērēt nav iespējams.

“Uzliekot
vēja ģeneratoru, var panākt, ka uzliek divpusējo skaitītāju un vada savu
enerģiju valsts tīklā. Man griežas rotors, elektrība nav vajadzīga, dodu valsts
tīklā iekšā. Un mēneša beigās norēķinās – es tev iedevu tik, tu man tik. Bet
nevaru tajā skaitā tikt iekšā, no kuriem “Latvenergo” uzpērk. Jebkurš
to nevar izdarīt,” pašreizējo kārtību par negodīgu uzskata Roberts.

Atmesta arī ideja
par saules kolektoru uzstādīšanu, lai sildītu akumulācijas tvertnes. Pie mājas
sienas dienvidu pusē jau izbūvēts pamats, tomēr tas stāv tukšs. “Dārgs
process, un atmaksāšanās laiks ir ilgs,” norāda Roberts. Parēķinājis, ka
viņa gadījumā pats vienkāršākais risinājums atmaksājas vismaz desmit gadu
laikā. “Man atbrauca studiju biedrs, viņam ir privātmāja. Padomju laika
prastais čuguna katliņš, čuguna radiatori, ar malciņu kurina. Uzaicinājis
speciālistu pakonsultēt par apkuri. Pirmais jautājums – cik tev gadu? Sešdesmit
pieci. Siltumnieks teicis – tavs apkures risinājums ir pavisam vienkāršs: aizej
uz veikalu, nopērc piecus elektriskos eļļas radiatoriņus un katrā istabā
noliec, tavā vecumā cits nekas neatmaksājas. Dzelžaina loģika. Viņa vecumā
ieguldīt naudu, kurai atmaksāšanās periods ir divdesmit gadu…”

Piensaimniekiem kolektors atmaksājas

Saules kolektoru
tomēr savā saimniecībā uz mājas jumta turpat netālu no “Saulkrastiem”
uzstādījis Ralfs Beķeris. Viņš to izmanto, lai iegūtu silto ūdeni, kas
nepieciešams galvenokārt 15 govju lielā ganāmpulka piena trauku mazgāšanai. “Kādreiz
mēs taupījām, bet tagad pat mašīnu varam mazgāt ar siltu ūdeni,” smej
saimnieks.

Saules kolektors
uzstādīts pirms trim gadiem, jo sildīt ūdeni ar elektrību šķitis pārāk dārgs
risinājums. “Kad atveda, pirmā doma bija – ko es esmu izdarījis,”
pasmaida Ralfs. “Tūkstoti trīssimt latu izsviedis.” Iekārtu
uzstādījuši saviem spēkiem. Vīrs saka – lauku cilvēkam tas nekas sarežģīts nav,
bet sieva Natālija Beķere apgalvo, ka viegli negāja.

Kolektors silda
250 litru boileru. “Tagad viens cilvēks var ieiet vannā, visi dušā
nomazgāties un vēl visas kannas izmazgāt,” priecājas Natālija. Pirms tam
pieticis, lai vienu reizi izmazgātu piena traukus, kam vajadzīgi simts litru
karstā ūdens, un varbūt vēl kāds ieietu dušā. Lai uzsildītu ūdeni, vajadzējis
papildus kurināt arī ar malku, kas karstās vasarās nav licies prāta darbs.
Siltais ūdens bijis tikai pirmajā stāvā vienā telpā, tagad – visur, kur vien
vajag. Tāpēc tagad saprotot, ka ir vinnētāji. Ja no rīta visu iztērē, vakarā
atkal ūdens temperatūra sasniegusi 70 grādu atzīmi. Nedaudz elektrības gan
patērējot, bet “tas vairs nav viens kilovats, bet trīsdesmit vatu”.
Cik liels ir ietaupījums naudas izteiksmē, neesot gan rēķinājuši.

Saulaino dienu
varētu būt vairāk, piekrīt piensaimnieki. Ja saules nav, boileru silda gan ar
malku, gan elektrību. Tomēr plusu esot vairāk nekā mīnusu. Apkurei ar saules
kolektoru gan būtu par maz, tam izmanto malkas apkures sistēmu.