liepajniekiem.lv
Viņa aicina pašvaldības, medicīnas, veselības un sociālās aprūpes iestādes vairāk izvērst informatīvi izglītojošus pasākumus, lai palīdzētu iedzīvotājos mazināt aizspriedumus un bailes, mudināt regulāri un savlaicīgi doties pie ģimenes ārsta uz profilaktiskām pārbaudēm, kā arī aktīvāk izmantot valsts apmaksātos vēža skrīningus.
Novērtē ieguldījumu
“Onkoalianses” pārstāvji pastāsta, ka vēl pirms diviem gadiem dati rādīja, ka, kaut arī augstākā vēža saslimstība Latvijā uz iedzīvotāju skaitu bija Kurzemē, tomēr nozīmīgajā rādītājā vēža ārstēšanā jeb piecu gadu dzīvildzē (izdzīvotībā), proti, cik no pacientiem pēc diagnozes uzstādīšanas nodzīvo vismaz piecus gadus, no Kurzemes pašvaldībām labākie rezultāti bija bijušajam Skrundas novadam (58,1%), Liepājai (54,9%) un arī bijušajam Nīcas novadam (53,8%).
Rādītāju lejasgalā bija bijušie Rucavas, Priekules, Dundagas novadi, kuros vidēji piecu gadu izdzīvotība bijusi 27% gadījumu.
“Audzēju slimības uzvarēšanā galvenais ir veselības profilaktiskās pārbaudes, ātra atklāšana. Vēzis vairs jau nav tikai “mirstamā slimība”, bet pārgājis uz hroniskas slimības apzīmējumu,” saka O. Valciņa.
Maija beigās Liepāju – Reģionālo slimnīcu un nupat atvērto sociālās aprūpes centru un paliatīvās aprūpes klīniku “Rūre” – un Dienvidkurzemes novada pašvaldību apmeklēja “Onkoalianses” komanda.
Šī bija viena no pirmajām vizītēm pašvaldībās, ko biedrības pārstāvji turpinās, lai tādējādi veicinātu pašvaldību iesaisti, skaidrotu to lomu onkoloģisko pacientu aprūpē un informēšanā.
“”Onkoaliansē” katram, kurš tajā iesaistījies vai to darīs, ir sava diagnoze, un mēs ar onkoloģiju nepelnām naudu. Mēs strādājam ar mērķi, lai veiktu uzlabojumus pacientu onkoloģiskajā aprūpē, un mūsu prioritāte ir pierādījumos balstīta pacientu aizstāvība,” skaidro O. Valciņa.
“Mēs gribam redzēt uz vietas, kas ir izdarīts un kas vēl jāpaveic. Pašvaldības, ja runājam par onkoloģiskajiem pacientiem, varētu darīt daudz vairāk. Dienvidkurzemes novads un Liepāja ir tās, kuras dara daudz vairāk nekā citas pašvaldības Latvijā,” uzsver biedrības vadītāja.
Kā tikt pie ārsta?
“Būtiski atbalsta sistēmā ir saprast, ka vēzis, onkoloģija ir finansiāli toksiska diagnoze. Cilvēkam nav naudas braukt uz dārgiem izmeklējumiem un var būt, ka nav naudas autobusam, citādi pašam fiziski nav iespējas nokļūt Rīgā vai citur uz izmeklējumiem, procedūrām.
Jautājums – vai pašvaldība palīdz? Piemēram, Dienvidkurzemes novadā uzzinājām, ka nešķiro šeit cilvēkus, lai nodrošinātu transportu uz ārstniecības iestādi, – cilvēks var būt gan maznodrošināts, gan darbspējīgs, gan ar invaliditāti. Tikai jāpiesakās Sociālajā dienestā pēc atbalsta. Un tiešām tas ir milzīgi daudz!” pauž “Onkoalianses” vadītāja.
“Tik jautājums – vai šie cilvēki, kuriem tas nepieciešams, to zina!?” iestarpina fonda “Rozā vilciens”, kas atbalsta sievietes ar krūts vēža diagnozi, vadītāja Zinta Uskale. Pašvaldībā atbildēts – nav garantijas, ka zina visi, taču par šādu iespēju jāzina ģimenes ārstu praksēs un ikvienam speciālistam veselības aprūpē un sociālajiem darbiniekiem.
Bet, ja cilvēkam no novada jātiek uz izmeklējumiem Rīgā vai Liepājā, skaidrs ir tas, ka vairākas reizes nedēļā pašvaldībai ir maršruts pa ārstniecības iestādēm,” papildina O. Valciņa.
“Tas arī pozitīvi, ka nešķiro pēc sociālā statusa. Ko nozīmē, ja šādas palīdzības nav? Cilvēks ar diagnozi prasa palīdzību ģimenes locekļiem, tuviniekiem, draugiem, kuri zaudē savu laiku, bet pacients zaudē finansiāli. Jāņem vērā, ka cilvēks ar diagnozi, visticamāk, nespēj ilgstoši nosēdēt satiksmes autobusā, bet viņš nevar pateikt pie Saldus – man vajag izkāpt, jo man ir slikti, neviens negaidīs,” pašvaldības atbalsta nozīmīgumu pacienta aprūpē šajā jomā izceļ O. Valciņa.
“Pēc ķīmijterapijas cilvēks ir galīgi nekāds, tādēļ pašvaldības atbalsts arī ir nozīmīgs – pagaidīs un aizvedīs mājās,” papildina vīriešu veselības kustības “Movember Latvija” pārstāvis Edgars Āboliņš.
Vajag personisku attieksmi
“Daudzas citas pašvaldības Latvijā varētu pamācīties no šī piemēra,” saka Z. Uskale. “Onkoalianses” pārstāvji uzslavē arī Dienvidkurzemes novada pašvaldības spēju saglabāt plašu 12 ambulanču un feldšerpunktu tīklu, kas ir viens no pamatelementiem tiešajā veselības aprūpē un parāda rūpes par lauku iedzīvotāju veselības aprūpes pieejamību.
“Liepājas slimnīcā novērojām pozitīvu atšķirību no citām veselības aprūpes iestādēm onkoloģisko pacientu informēšanā un aprūpē. Te ir personiska attieksme, nav konveijera,” piebilst O. Valciņa.
Ko nozīmē, ka nav konveijera sajūtas? Liepājā nav tik daudz jālaužas cauri birokrātijai un dakteru kabinetiem, lai tiktu pie pakalpojuma, secinājuši onkoloģisko pacientu atbalsta biedrību pārstāvji.
“Mūs fantastiski pārsteidza arī jaunatvērtā paliatīvās aprūpes klīnika un sociālās aprūpes centrs – Latvijas mērogā Liepājā tas ir unikāls sasniegums! Tas ir nozīmīgs solis onkoloģijas aprūpē, jo, kad tu pirmais uzzini diagnozi, primāri tu domā par zālēm, bet visi ir padomājuši – ja es miršu, vai varēšu to izdarīt ar cieņu. Šī jaunā klīnika dod tādu cerību,” teic “Onkoalianses” vadītāja.
“Priecē, ka paliatīvo un sociālo aprūpi īsteno mediķi. Un medicīna ir atbilstoša 21. gadsimtam. Šī vieta dod perspektīvu skatījumu nākotnē,” piebilst biedrības “Vita” vadītāja Irina Januma.
“Kur ir nācies pabūt iepriekš un ieraugot, kāds ir šis centrs, daudzviet situācija ir kā diena pret nakti,” norāda E. Āboliņš. “Ja ir aprūpes centrs ar medicīnisko nodrošinājumu, tas nozīmē, ka ir atbildes uz visiem jautājumiem, kas tobrīd aktuāli pie manas diagnozes. Tad ne man kā pacientam ir stress, ne maniem radiniekiem, ja zinu, ka ir tāda atbalsta vieta,” viņš turpina.
“Bija pēdējais laiks ko tādu izveidot,” piemetina Z. Uskale.
“Uzskatām arī, ka pašvaldībās ir jāpaplašina sociālie pakalpojumi, piemēram, psiholoģiskais atbalsts, ergoterapija,” pauž O. Valciņa.
“Jāsaprot, ka onkoloģija nākotnē nemazināsies.
Vēzis, onkoloģija ir kļuvusi par hronisku slimību, šī tendence kļūst arvien izplatītāka, un arvien vairāk vajadzēs sociālos pakalpojumus un pašvaldības iesaistei būs liela nozīme,” viņa stāsta savu redzējumu.
“Ja pašvaldība iesaistīsies, tā jau ir ieguvēja – cilvēks, kuram palīdzēs, dzīvos, pelnīs nodokļus,” saka E. Āboliņš.
“Turklāt būtiski, ka nedrīkst šķirot onkoloģiskos pacientus – jārūpējas ir par visiem. Mēs, kas esam gājuši cauri tam visam, varam saskatīt trūkumus, akcentēt tos un domāt kopīgi, kā tos novērst,” teic O. Valciņa.
Trūkst kvalitatīvas informācijas
“Onkoloģijā un aprūpē vispār būtiski ir būt soli priekšā sabiedrības problēmām,” saka I. Januma. “Tādēļ par vēzi ir jārunā, jau sākot no skolām un beidzot ar visu sabiedrību informējošām lekcijām,” viņa pauž.
“Onkoalianses” pārstāvji skumji secina, ka liels trūkums ir veselības mācības neesamība skolās.
“21. gadsimtā, lai cik tas dīvaini būtu, deficīts pacientam ir informācija. Esam pārbagāti ar informāciju par vēzi, diagnostiku, ārstēšanu, bet vai tā ir droša un kvalitatīva?
Ja ieraugāt bukletu, bet nav atsauču uz avotu, – metiet miskastē! Ja nav izstrādes datuma – nevar zināt, uz kurām vadlīnijām balstīts. Ja ir viens sponsors – tiek bīdītas tā intereses, un rodas jautājums, vai informācija ir derīga. Piemēram, tiek reklamētas vienas zāles, bet tai pašā laikā diagnozei var būt četri medikamenti,” norāda O. Valciņa.
Biedrības bieži pašas saviem spēkiem un zināšanām izstrādā bukletus, ņemot informāciju no pasaules un Eiropas vadlīnijām.
“Onkoalianse” iecerējusi veselības aprūpes punktos nodrošināt informatīvas plāksne par valsts apmaksātajiem vēža skrīninga pasākumiem, veselības profilaktisko pārbaudi, vismaz reizi gadā ejot pie ģimenes ārsta.
“Informācijas pieejamība un komunikācija ir problēma,” piebilst Z. Uskale. “Cilvēki bieži nezina, ka ir ļoti daudz veidu, kā jārīkojas atkarībā no diagnozes un tā pakāpes,” saka “Onkoalianses” viens no dibinātājiem, onkoloģisko pacientu tuvinieku atbalsta biedrības pārstāvis Ēriks Mikelšteins.
“Vēl viena lieta, ko esam novērojuši, – sabiedrība sāk izglītoties par onkoloģijas un veselības aprūpes jomu,
bet, lai mēs paceltu šo jomu augstāk, izvirzot par prioritāti, pacienti joprojām baidās runāt par savu diagnozi, negrib to afišēt,” piebilst E. Āboliņš.
“Sabiedrībā joprojām par vēzi ir stereotipi, kas dziļi iesakņojušies. Cilvēki nebaidās tik daudz runāt par ādas vēzi, bet neērti, pat kauns par zarnu trakta, ginekoloģiskajiem un krūts vēzi. Tāpat – ja tev ir plaušu vēzis, tad tu noteikti smēķē. Ja ir melanoma – vai tad tu nezini, ka par daudz nedrīkst sauļoties?
Un tad vēl kāds dakteris “uzkāpj uz skatuves” un saka – pacienti ielaiž vēzi, atnāca par vēlu! Jā, bet var būt gadījumi, kad cilvēks ir gājis izmeklēties, bet izmeklējums var būt arī nekvalitatīvi nolasīts,” piebilst O. Valciņa.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
