No vakardienas ģimenes ārsti, kuri 3. jūlijā uzsāka streiku, pāriet uz tā sauktu lēno streiku – tiks pieņemti ne vairāk kā 20 pacienti dienā, kā arī netiks veikta pieaugušo profilakse. “Strādāsim. Ko citu? Cik varējām, tik darījām, tagad streikosim lēnākā, maigākā formā,” nopūšoties saka ģimenes ārsts Roberts Barons. Taču lauku ģimenes ārsti protestu ir pārtraukuši.

Šāda streika forma kalpošot kā uzmanības piesaistīšana, jo reāli ģimenes ārstu darbu tā nemainīs. Ģimenes ārste Solveiga Ašmane pastāsta: “Tagad ir vasara, dienā par 20 pacientiem vairāk jau arī nemaz nav.” Tomēr padoties pavisam ģimenes ārsti vēl nav gatavi, jo nemitīgi vēlas vērst uzmanību uz nozarē samilzušajām problēmām. “Šis streiks būs ilgstošs,” norāda S. Ašmane. Ģimenes ārsti veselības nozares problēmu aktualizēšanu uzskata par savu pienākumu, jo, kā uzskata ārste Dzidra Trumpika, ģimenes ārsti sastāda lielu daļu no visiem mediķiem kopumā, tāpēc viņu streiks izraisa lielāku rezonansi. “Finansējums ir nepieciešams visai medicīnas nozarei kopumā. “Ja streikotu, piemēram, ķirurgi, efekta nebūtu, jo viņu ir maz,” ārste uzskata.

Kaut arī Veselības ministrija divu streika nedēļu laikā ģimenes ārstiem piedāvājusi vairākus kompromisus, tos pārstāvošā asociācija visus līdz šim ir noraidījusi. “Dzīve mūs, ģimenes ārstus, ir iemācījusi skatīties uz lietām reāli. Solījumiem vairs neticam. Mutiski mums solīja atrisināt trīs no četriem galvenajiem streika jautājumiem, bet rakstiski – ne. Mūs interesē tas, ko valdība dara, nevis sola,” saka R. Barons.

Sašutumu ģimenes ārstiem izraisījis piedāvājums noteikt piemaksu par atsevišķu kvalitātes kritēriju izpildi. “Mēs savu darbu darām, tāpēc visādus papildu kritērijus mums uzlikt ir pilnīgi neloģiski,” uzskata S. Ašmane. Arī R. Barons tos neuzskata par pareiziem: “Mums piedāvā 150 eiro mēnesī pielikt, ja izpildīsim kvalitātes kritērijus. Vairākus gadus tie netiek pildīti, jo tie nav reāli sasniedzami. Tos ārstus, kas pagājušajā gadā Latvijā izpildījuši visus kvalitātes kritērijus, var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Bet kādā veidā viņi to izdarījuši, es tiešām nezinu. Tas ir tāds pats piedāvājums, kā solīt 150 eiro cilvēkam, kurš ar kājām aizies līdz Mēnesim,” pastāsta R. Barons. Par piemēru viņš min vienu no kvalitātes kritērijiem, par kuru neizpildi ģimenes ārstiem tiek pārmests – manipulāciju veikšanu. “Ir tādi eksprestesti, kurus var veikt uz vietas. Ar tiem nosaka hemoglobīnu, holesterīnu, cukura līmeni. Man viena šāda manipulācija izmaksā vienu eiro. Valsts no tā apmaksā piecdesmit centus. Tātad sanāk, ka man no savas kabatas ir jāpiemaksā puse par to, ka es daru savu darbu. Tāpēc jau arī ģimenes ārsti neveic šīs manipulācijas.”

Panākumi streikam, pēc ģimenes ārstu domām, vēl neesot. “Valdība mūsos neieklausās, nekādi rezultāti nav sasniegti,” secina S. Ašmane. Pacienti gan vēl joprojām esot saprotoši un streiku atbalstot arī šobrīd. “Gandrīz visi atbalsta. Viens no maniem pacientiem gan nevēlējās to saprast, bet pārējie izprot, kāpēc to darām,” novērojis R. Barons.

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 19.jūlija numurā.

#kvards-20170719-01#