“Latvijā cilvēkiem ir ļoti daudz mītu par to, kā var iegūt HIV. Šī slimība nav tikai narkomāniem, gejiem vai nabadzīgiem ļaudīm. Mūsdienās HIV pacienti brauc ar “Lexus” un lieto jaunāko “iPhone”,” stāsta organizācijas “Papardes zieds” veselības veicināšanas konsultante Inese Klote. Viņa arī pārsteidz ar Eiropas statistikas datiem – Latvija ir pirmajā vietā no jauna reģistrēto vīrusa inficēto ziņā. “Iemesls ir tāds, ka cilvēki domā, ka HIV uz viņiem vispār nekādā veidā neattiecas, tāpēc nepārbaudās,” skaidro speciāliste.

Likās, ka aplipinās uzšķaudot

Šim apgalvojumam piekrīt arī Ēriks, bijušais liepājnieks, kas tagad dzīvo un strādā Madonā. Viņš “Kurzemes Vārdam” uzticēja savu stāstu par inficēšanos, par bailēm, atzīšanos un slimības pieņemšanu. “Man nebija ienācis prātā pat aizdomāties par kaut kādu HIV. Kad par to uzzināju, nevēlējos pieņemt diagnozi, iestājās pilnīgs šoks gada garumā. Nebija viegli saņemties, lai izstāstītu ģimenei. Vidējā māsa sākotnēji mani atgrūda. Viņai likās, ka aplipināšu viņu tiekoties un runājoties. Tagad laikam kaut ko palasījusi, saprot, ka tas nav iespējams, tā nav gripa, ko šķaudot var izplatīt. Es jau apzinos, ka mana reakcija toreiz bija muļķīga, jo, ja laikus sāk lietot zāles, var dzīvot vairāk vai mazāk normālu dzīvi, taču ir jāsaprot, kāds iestājas šoks, ja par to neesi nekad pat aizdomājies,” stāsta vīrietis.

Ēriks par diagnozi uzzināja, kad gribēja ziedot asinis. “Pirms kādiem septiņiem gadiem devos kārtējo reizi uz donoru centru. Līgumā donoriem rakstīts, ka pēc 10 dienām var piezvanīt, lai uzzinātu asins rezultātus. Es, apzinīgs būdams, piezvanīju. Man palūdza atbraukt uz donoru centru vēl pēc 10 dienām. Bija nemierīgi ap sirdi, sapratu, ka tā nav ierasta procedūra. Kad ierados, man teica, ka steidzami jādodas uz infektoloģijas centru. Aizbraucu. Tur man pateica, ka atklāts HIV. Man? Nevarēju tam noticēt. Neviens neko lāga arī nepaskaidroja, kas tas ir, kā tas ietekmēs manu dzīvi. Teica tikai, ka jālieto izrakstītās zāles, un sāka man gudrā valodā kaut ko klārēt par vīrusa noslodzi. Bet es neko neuztvēru. Man gribējās nozust, nomirt un aizmirsties. Šādos centros reāli pietrūkst izskaidrojošas informācijas un psihologa klātbūtnes, jo tev vienā minūtē dzīvē viss mainās,” viņš atceras.

“Ja es asiņoju, bēdziet!”

Vīrietis pastāsta, ka bija sevi norakstījis, nebrauca pie ārstiem un nelietoja zāles, jo domāja, ka nav jēgas. Vienīgi uzticējis savu stāstu kādam labam draugam. Viņš nav ļāvis padoties un piespiedis doties uz infektoloģijas centru, kur uzsākts ārstēšanās kurss. Kad sācis dzert zāles, kuras mazina vīrusa aktivitāti, parādījušās nepatīkamas blaknes – slikta dūšā, ģībšana, reiboņi. “Tā jau nevar pat normāli pastrādāt. Atkal metu visu pie malas un pārtraucu lietot medikamentus. Labāk jau nepalika.” Tad atkal, uzticamu draugu sarāts un aizvests pie dakteres, viņš saņēmis jaunas zāles. Šīs esot bez blakus parādībām, un varot normāli strādāt un dzīvot.

“Es tikai ar šīm zālēm sapratu, ka HIV nav sinonīms vārdam nāve. Esmu pieņēmis savu diagnozi, regulāri lietoju zāles, un viss ir it kā kārtībā. Protams, dzīves kvalitāte ir sabojāta, netiekos ne ar vienu ārpus draudzības robežām, bet, runājot par pārējo, gan sev neko neliedzu – dzīvoju tāpat kā līdz šim,” optimisma pilns ir madonietis. Viņš arī atklāj, ka mēģina sevi pasargāt no citām slimībām, jo tās HIV vīrusa nēsātājiem var būt liktenīgas. “Decembrī saslimu ar gripu. Pārbijos ne pa jokam. Bija smagas komplikācijas, nogulēju mēnesi, bet, paldies Dievam, viss ir kārtībā,” atviegloti nopūšas Ēriks. Viņš gan stāsta, ka neesot labuma bez ļaunuma – lietojot spēcīgās zāles, aknas esot sliktā stāvoklī. “Bet tā jau ir – visu nevar gribēt. Ar to jārēķinās, ka, lietojot tik spēcīgus medikamentus, tie kaut kādā veidā iespaidos organismu.”

Ērika kolēģi viņu raksturo kā kolektīva kurbuli, kas vienmēr ir aktīvs, jautrs, visus aizstāv. “Man nav problēmu apkārtējiem atklāt savu diagnozi. Dzīvoju pēc godīguma principa – ja cilvēks ar mani kontaktējas, viņam ir jāzina mana diagnoze. Tāpēc visiem esmu pateicis – bučoties un dzert mēs kopā varam, bet, ja redzat, ka man kaut kur ir asinis, bēdziet un sauciet ātros. Es negribu nevienam nodarīt ļaunu savas diagnozes dēļ, tāpēc izturos pret to atbildīgi,” atklāts ir vīrietis.

Taču ne vienmēr ļaudis ir tik godīgi. Ērika partneris acīmredzot nebija līdz galam vaļsirdīgs. “Es negribu nemaz par to domāt. Pats esmu vainīgs, uzticējos, pat neiedomājos. Varbūt viņš nezināja… nezinu. Mēs vairs neesam tikušies,” pauž Ēriks. “Es gribētu, lai cilvēki nebaidās, lai nepieļauj manas kļūdas. Ja tā ir gadījies, tad vajag klausīt ārstus, lietot zāles un dzīve turpināsies, būs citādāk, bet viss turpināsies,” savu stāstu noslēdz Ēriks.

Zāles neizārstē, bet palīdz dzīvot

Pirmie HIV gadījumi tika aprakstīti jau 1978. gadā Ņujorkā, un 80. gadu sākumā ASV lielajās pilsētās patiešām inficētie bija lemti nāvei, tāpēc sākotnēji, izdzirdot par saslimšanu, cilvēkiem bija skaidrs, ka nav lielu izredžu izdzīvot. Taču jaunāko medikamentu izstrāde cīņai ar šo mūsdienu mēri ir ievērojami progresējusi. “Mūsdienās inficētais var jau minimalizēt vīrusu tādā līmenī, ka neaplaiž partneri,” apgalvo Inese Klote, piebilstot, ka tomēr tikai tad, ja ārstēšanās ir uzsākta laikus un zāles tiek dzertas regulāri. Katrā ziņā infektoloģijas centrā ārsti ar pacientu izrunā visu, ko viņš drīkst un ko nedrīkst, tas katram ir individuāli.

Speciāliste skaidro, ka HIV var konstatēt aptuveni divus mēnešus pēc inficēšanās. Ja cilvēks ir uzzinājis diagnozi, noteikti ar steigu jāsāk lietot zāles. “Šīs zāles neizārstē, bet mazina HIV ietekmi uz organismu. Jo ātrāk sāks lietot zāles, jo efektīvāk tās iedarbosies,” viņa papildina. Pēdējo stadiju, ko definē ar nosaukumu AIDS, gan nedz izārstēt, nedz apārstēt vairs nevar. “Tā ir mokoša nāve. Pēdējā stadija, no kuras nav izejas.”

Inese ar organizācijas “Papardes zieds” kolēģiem brauc uz Latvijas skolām, tiekas ar vidusskolēniem un sniedz pamatinformāciju par drošu seksu un izsargāšanos no infekcijām. “Ir skolas, kurās jaunieši ir labi informēti šajos jautājumos, bet ir skolas, kurās jaunie cilvēki vēl joprojām dzīvo mītos,” pastāsta organizācijas pārstāve.

Uzziņai

• HIV ir cilvēka imūndeficīta vīruss.
• Vīruss vairojas, iznīcinot tās asins šūnas, kas atbild par imunitāti, un izraisa pastiprinātu imūnsistēmas novājināšanos.
• Inficēšanās notiek, ja inficēta cilvēka asinis, izdalījumi no dzimumorgāniem (sperma, sekrēts, kas izdalās pirms ejakulācijas, maksts sekrēts) un mātes piens (zīdaiņiem), nonāk otra cilvēka organismā.
• Ar HIV nevar inficēties: sarokojoties, apskaujoties, skūpstoties, šķaudot vai klepojot; lietojot kopīgus sadzīves priekšmetus – telefonu, datoru, dvieli u.c.; apmeklējot ārstniecības iestādes; lietojot kopīgu uzturu un traukus; apmeklējot kopīgas tualetes, dušas, peldoties baseinā; braucot sabiedriskajā transportā; saskaroties ar sviedriem, asarām, siekalām, izdalījumiem no deguna, urīnu, izkārnījumiem, atvemtām masām, ja vien tie nesatur asinis; insektu un dzīvnieku (suņu, kaķu) kodumu vai skrāpējumu rezultātā.
• HIV infekcijas simptomi ir ēstgribas zudums; novājēšana; nogurums, darba spēju samazināšanās; drudzis, paaugstināta temperatūra; izteikta svīšana naktīs; ādas izmaiņas; hroniska caureja; uzņēmība pret infekcijas slimībām; palielināti limfmezgli. Šādi simptomi novērojami arī pie citām slimībām, tāpēc noteikti jākonsultējas ar ārstu, lai precizētu diagnozi.
• HIV infekcija tiek ārstēta ar zālēm, kas nomāc vīrusu vairošanos un stiprina imūno sistēmu, aizkavējot HIV infekcijas progresēšanu un AIDS stadijas iestāšanos, tomēr vīrusu pilnībā iznīcināt nevar. HIV ir hroniska infekcija, kuras gaitu iespējams kontrolēt.
• HIV infekcija, vienreiz iekļuvusi cilvēka organismā, saglabājas tur visu mūžu, tomēr savlaicīgi uzsākot ārstēšanu, ir iespējams būtiski aizkavēt infekcijas attīstību, turpināt dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.
• Latvijā asinis izmeklēšanai uz HIV var nodot jebkurā laboratorijā ar vai bez ārsta nosūtījuma. HIV eksprestestu bez maksas un anonīmi var veikt arī kādā no HIV profilakses punktiem. Ja tests uzrādījis pozitīvu HIV rezultātu, tad jāvēršas Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionārā “Latvijas Infektoloģijas centrs” (Rīgā, Linezera ielā 3), kur tiks veikta galīgā HIV infekcijas diagnozes apstiprināšana.

Avots: aids.lv