Šodien pēdējā darba diena ir daudziem cilvēkiem, kas saņem pensiju, taču vēl ir pietiekami spēka pilni, lai strādātu.

Strādātu gan savam priekam, gan arī tāpēc, ka ir noderīgi. Un, protams, lai papildinātu savu ģimenes budžetu. Daudzi no viņiem labprāt arī turpinātu strādāt, ja vien valdība nebūtu lēmusi citādāk – pensionāri, kas izvēlēsies palikt darbā, turpmāk no pensijas saņems tikai 30 procentu. Daudziem izvēle aiziet no darba ir ļoti grūts lēmums.

“Strādāšu kā brīvprātīgais!”

Kordiriģentu Jēkabu Ozoliņu jaunā likuma norma skārusi tieši –  viņš atstājis darbu Liepājas 1. ģimnāzijā un atteicies no visām citām darba attiecībām, kas viņam bijušas, lai varētu saņemt pensiju. “Pēdējos gadus pirms pensionēšanās daudz strādāju un saņēmu labi, tāpēc man ir normāla pensija. Iznāk, ka, paliekot darbā, man valstij ir vēl jāpiemaksā kādi 150 lati, tāpēc skaidrs, ka izvēlējos palikt tikai pensionārs,” saka J. Ozoliņš. Viņš norāda, ka ar papildu darbiem nevar nopelnīt pensijai neko klāt, tāpēc turpmāk izvēlēsies darbiņus, kas patiks pašam, un strādās kā brīvprātīgais. “Skolotājiem pensionāriem jāizvēlas – iet prom vai strādāt vairākas slodzes, lai kaut ko nopelnītu. Augstskolās profesori arī nav jauni cilvēki, taču tagad iznāk, ka viņi vairs nevar strādāt ar studentiem. Bet kurš tad to darīs?” jautā J. Ozoliņš.

Viņš godīgi atzīst, ka neietu prom no darba, ja nebūtu piespiests, jo, ja jau ticis algots, tad tāpēc, ka ar saviem pienākumiem ticis galā. “Šāda situācija izglītībā, kultūrā un citās jomās, manuprāt, ir nenormāla. Ar mūsu valsti ir galīgā dimbā,” sarunas nobeigumā saka Dziesmu svētku virsdiriģents.

Cer uz Satversmes tiesu

Zobārstniecības poliklīnikas vadītāja Irēna Grundīze, līdzīgi kā daudzi citi ārsti, kam jau ir pensijas gadi, tomēr pelnītajā atpūtā vēl nedosies, bet turpinās strādāt. “Šoks – tāda bija mana pirmā reakcija, kad uzzināju, ka no 1. jūlija strādājošajiem pensionāriem maksās vairs tikai 30 procentu no pensijas,” atzīstas I. Grundīze. “Tad nu pirmais, ko darīju, rēķināju, kas man ir izdevīgāk – strādāt vai iet pensijā. Ja palikšu strādāt, no pensijas saņemšu nedaudz vairāk par 70 latiem. Tas faktiski nozīmē, ka atgriezīšos gandrīz vai tajā vietā, kur biju, kad sāku saņemt pensiju, – tolaik man tā bija 60 latu.”

Izšķirties par labu palikšanai darbā pagaidām dakterei palīdzējis tas, ka viņa ir ne tikai poliklīnikas vadītāja, bet arī praktiski strādā ortodontijā. “Man tā ir sirdslieta, un tomēr – tādējādi varu piepelnīt klāt un atļauties vēl neiet pensijā,” saka daktere, gan piebilstot, ka jūtas vēl pietiekami strādāt spējīga un domājusi, ka neies pensijā vēl vismaz šogad un, visticamāk, arī nākamgad vēl ne. “Bet tagad katru mēnesi strādāsim kā pēdējo,” viņa saka par sevi un saviem pensijas vecuma kolēģiem.

Pagaidām līdzīgu lēmumu – palikt strādāt – pieņēmuši vēl seši Zobārstniecības poliklīnikā strādājošie ārsti. “Ja viņi visi aizies, šo būdu varēs klapēt ciet!” I. Grundīze ir pavisam atklāta.

Toties no 1. jūlija poliklīnikā vairs nestrādās seši tehniskie darbinieki pensijas vecumā. “Žēl, jo viņi visi ir cilvēki, uz kuriem varēju paļauties jebkurā brīdī,” saka vadītāja. Viņa vēl cerot uz Satversmes tiesas saprātīgu lēmumu, kuras spēkos varētu būt lēmumu par tik krasu pensiju samazināšanu strādājošajiem pensionāriem atcelt. “Es nezinu, vai vispār vēl kaut kur citur pasaulē kādreiz ir noticis kas līdzīgs,” saka I. Grundīze.

Lai runā Ģenerālprokuratūra

Apsardzes darbiniekam Kornēlijam Kalvānam ir 50 gadu. Viņš ir nesen pensionējies policists – likums liedz ierindas policistiem turpināt dienestu pēc 50 gadu vecuma.

“Bezcerīga situācija. Sieva nestrādā, jo ir invalīde. Man ir 226 latu pensija. Ja turpināšu strādāt, tad ar pensiju man pietiks tikai, lai ielietu bākā degvielu un atbrauktu uz darbu. Domāju, no darba iešu prom. Valsts spiež aizbraukt no Latvijas vai arī iztikt ar nelegāliem līdzekļiem,” uzskata K. Kalvāns. “Es šo ierobežojumu uztveru kā aizliegumu strādāt, lai gan formāli tiek ierobežotas pensijas. Latvijā jau bija viens Satversmes tiesas spriedums, ka šāda pensionāru diskriminācija ir aizliegta. Savukārt Krimināllikumā ir noteikta atbildība par tiesas sprieduma nepildīšanu. Domāju, ka Ģenerālprokuratūrai, kas ir likumības uzraudzītāja valstī, vajadzētu izteikt par to savu viedokli. Arī pats esmu nolēmis pensijas ierobežojumu pārsūdzēt. Es vairs neredzu jēgu strādāt. Līdzko pensionārs mēģinās legalizēt savus ienākumus, tā viņam atņems pensiju. Valsts rada situāciju, ka nodokļi netiks maksāti.”

Kristīne Pastore,
Anda Pūce,
Nora Driķe,
“Kurzemes Vārds”

Jēkabs Ozoliņš pavisam godīgi atzīstas, ka neietu prom no darba, ja nebūtu piespiests to darīt. Žēl, viņš saka, no darba jāaiziet cilvēkiem, kas spēj tikt galā ar saviem pienākumiem.