Viņš ir apliecinājums tam – lai arī stipri cietis no vienaudžiem, ļaunu neatmaksā ar ļaunu, bet iedvesmo, ka sarežģītos dzīves mirkļos, sākotnēji nepārvaramu grūtību brīdī, tomēr viss vēl risināms un vēršams par labu.

Daniels atceras – tobrīd, kad saņēmis zvanu par priecīgo notikumu, braucis autobusā. Saviļņojums bijis tik liels, ka izkāpis nepareizajā pieturvietā.

”Sākumā neticēju, esmu dzirdējis par visādiem krāpniekiem. Taču, parunājot vairāk, sapratu, ka tas tomēr nav joks. Man tajā brīdī bija šoks,” viņš atminas.

Zvanījis savai mammai Solvitai Kinšai, jautājis, vai tā varētu būt. Taču arī viņa to vērtējusi kritiski. ”Mammai pēc tam piezvanīja no ”TV3” grupas. Sapratām, ka tas tomēr ir pa īstam.”

1. oktobrī bijusi filmēšana Liepājā, 8. novembrī –studijā. Par to, ka tas nav bijis tikai sapnis, Danielam mājās patlaban atgādina ”Latvijas lepnuma” simbols zelta ābele.

Uz skolu – pēc iespējas mazāk

Tie, kas sekoja līdzi apbalvošanas ceremonijai, varēja uzzināt Daniela dzīvesstāsta skaudro daļu, ko mūsdienās uz savas ādas izjūt ļoti daudzi jaunieši, – emocionālu un fizisku vardarbību no vienaudžiem.

”Bija ļoti traki,” viņš intervijā portālam liepajniekiem.lv neslēpj. ”Nebiju pirmais, ko apcēla, pirms manis bija vēl daži. Viņi to neizturēja, pārgāja uz citu skolu.

Es paliku, būtībā es pret to cīnījos. Uztvēru to tā – ja es aiziešu, viņi uzvarēs un turpinās to darīt.”

Daniels atceras, ka pāridarījumus krājis sevī, nevienam nav atklājies, bet vienā brīdī ”uzsprādzis” – viņam nav gribējies iet uz skolu, līdz ar to kavējis daudz stundu. ”Gāju tikai uz tām, kur bija pārbaudījumi vai tamlīdzīgi. Es vēlējos pēc iespējas mazāk pavadīt laiku ar klasesbiedriem,” viņš atceras.

Vai nemēģināja ar kādu pieaugušo skolā par to runāt? ”Tolaik skolā bija tikai sociālais pedagogs. Taču viņam nebija tādas varas, kas mainītu notiekošo. Pasauca parunāties mani, pasauca pāridarītājus, bet no tā nekas nemainījās. Izejot ārā no kabineta, viss turpinās.”

Reiz Daniels piedzīvojis arī fizisku uzbrukumu no vienaudžiem. ”Incidents bija pirms sporta stundas ar jauniešiem no paralēlklases. Viss sākās ģērbtuvēs.

Tas bija kā filmās – pārējie stāvēja mums apkārt un skatījās, filmēja, bļāva. Beidzās tā, ka man izdevās ieslēgties tualetē un piezvanīju kādam no skolas.”

Tā bijusi asākā epizode, ko piedzīvojis. Atgriezties pēc tam skolā bijis ļoti grūti, bet lēnām atkal iejuties. ”Taču mobings turpinājās, tādā ziņā nekas nemainījās.”

Daniels nav pārliecināts, vai tieši viņš panācis to, ka tagad skolā strādā pilnas slodzes psihologi, kā bija teikts, piesakot nomināciju.

”Jā, ar laiku skolā parādījās vairāk darbinieku, kas ar jauniešiem un tieši ar šādām situācijām sāka strādāt. Tagad skolā ir atbalsta komanda, kādas iepriekš nebija. Bet es skolā atklāti par šo problēmu runāju, jo mani tas ļoti skāra. Es darbojos līdzpārvaldē, kur mēs bieži apspriedām mobinga lietas.”

Jāstiprina ticība sev

Liepājas Raiņa 6. vidusskolas direktora vietniece mācību darbā Viola Narbuta Danielu raksturo kā ļoti sirsnīgu cilvēku, tajās reizēs, kad viņš bijis skolā, saskarsmē bijis kulturāls, pieklājīgs.

”Nosēdināt klasē ar varu nevienu nav iespējams. Nenoliedzu, ka bērnu, kam jāpalīdz, ir tiešām daudz, un tie, kas kaut drusciņ pasper soli mūsu virzienā un ļaujas, tiem varam palīdzēt vairāk. Bet viņš mums atdevās ļoti maz,” atceras V. Narbuta, tādējādi apstiprinot Daniela iepriekš teikto, ka nevienam nav atklājies, piedzīvoto krājis sevī.

”Ielīst otra ādā mēs nevaram, līdz ar to – zināt, kā viņš jūtas. Noteikti ir jāstiprina pašpārliecinātība, ticība sev.

Mums ir prieks par Danielu, par to, ka viens labs bērns nav pazudis, viņš mācās tālāk, jo viņam bijis ļoti grūts un ērkšķains ceļš, lai pabeigtu skolu.”

”Bieži vien pietika, ka ne tā uz viņu paskatījās, un galvā jau likās, ka tūlīt kaut kas būs, un muka prom,” Daniela mamma S. Kinša piekrīt, ka dēls ir jūtīgs.

No mazās skolas pārejot uz lielo skolu, problēmas arī sākušās. ”Apkārt bija vecāki bērni, nebija vairs kā mazajās klasēs, kad arī klases audzinātāja vairāk varēja pieskatīt un redzēt, kas notiek.”

Mamma spriež, ka saglabāt sevī labestību, ticību citiem cilvēkiem un nenoiet no ceļa Danielam palīdzējuši viņa labie draugi, kas bijuši viņa pusē, pašapziņu cēla arī darbošanās teātra studijā ”Karlsona bagāža” pie Maritas Lūriņas-Stelmakeres Bērnu un jaunatnes centrā.

Savukārt sociālās aprūpes un paliatīvās aprūpes centrā ”Rūre” viņš jūtas vajadzīgs. ”Es pati darbojos labdarības organizācijā, un arī tur viņš man ir daudz līdzējis,” stāsta mamma, kura, protams, ar dēlu lepojas.

”Kurš rakstīja pieteikumu, man nav ne jausmas. Saka, ka brālis, bet man neliekas, ka viņš varētu tā uzrakstīt.

Saprotu, ka pieteikumu izvērtē, un tam jau jābūt tā, lai rodas iespaids. Var jau būt, ka uznāca iedvesma un tagad to pats slēpj, neatzīstas.”

Ka dēls saņems balvu – bijis liels pārsteigums. ”Es arī tobrīd nezināju, par ko tieši pieteikts. Man jau liekas, ka ir ļoti daudz tādu jauniešu, kas dara labas lietas, tikai bieži apkārtējie to nepamana, nesaskata.”

Velk palīdzēt cilvēkiem

Strādāt ”Rūrē” Daniels sāka šovasar, nenojaušot, cik ļoti tur iepatiksies. ”Gan klienti, gan kolēģi ir ļoti forši. Vienmēr var sastrādāties, atrast kopēju valodu,” stāsta jaunietis.

”Es sevi sauktu par daudzfunkcionālu darbinieku. Daru visu, ko vajag. Ja kāds darbinieks saslimis, eju viņa vietā. Profils diezgan plašs. Sākumā seniorus vedu laukā, paspēlējam spēles, parunājam, lai viņi nejustos vientuļi. Bet tagad daru vēl papildus visu, kas nepieciešams.”

Daniels nav vienīgais jaunietis, kurš te strādā. Ir vēl viena meitene, kurai 17 gadi. Abus aprūpes centra vadītāja vietnieks Armands Ploriņš slavē:

”Viņi nebaidās no darba. Ja šajā vecumā cilvēks ir gatavs darīt, pilnvērtīgi strādāt, tad tas ir tiešām pārsteidzoši.”

Daniels spējot viegli atrast valodu ar klientiem. Viņam piemītot empātija, iejūtība, komunikabilitāte – tiek uzteiktas tās pašas rakstura īpašības, ko minējuši arī citi.

A. Ploriņš apzinās: ”Mēs nepretendējam uz to, ka viņi paliks pie mums strādāt mūžīgi. Protams, mums būs žēl, kad abi jaunieši aizies, bet mēs būsim priecīgi, ka viņi parādīsies kaut kur kā gudri ārsti vai kas cits, bet ar zināšanām bagāžā, ko varam sniegt.”

Nākotnes plāni Danielam vēl ir neskaidri. ”Pat īsti nezinu. Kādreiz gribēju mācīties jurisprudenci, bet, kopš strādāju ”Rūrē”, vairāk velk palīdzēt cilvēkiem. Domāju, iespējams, par ārsta palīgu vai ārstu, vai psiholoģiju. Man ļoti patīk uzklausīt cilvēkus. Man arī darbā daudz laika paiet uzklausot, papļāpājot ar cilvēkiem.”

Vizītkarte

Haralds Daniels Vecbaštiks

• Dzimis 2006. gada 14. septembrī.
• Balvas ”Latvijas lepnums” ieguvējs.
• Mācījies Ezerkrasta sākumskolā, Liepājas Raiņa 6. vidusskolā, patlaban – Dienvidkurzemes 2. vidusskolā (tālmācībā).
• Ir dvīņubrālis Henrijs Kristers.
• Ilgus gadus darbojas BJC teātra studijā ”Karlsona bagāža”.
• Patīk jāt ar zirgiem, pastaigas, piedalīties diskusijās, mīl dzīvniekus.
• Strādā sociālās aprūpes un paliatīvās aprūpes centrā ”Rūre”.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.