“Jūs iedomājieties, es izvedu suni laukā, bet viņš kauc un nenāk atpakaļ, jo nevar pačurāt – ūdens ir tik augstu, ka suns nevar pietupties,” par gadu gadiem regulāri piedzīvotiem plūdiem stāsta Vija Skujiņa.

Viņa dzīvo pašā ezermalā, Amatas ielā 8. Vijas dzīvesbiedrs Pēteris Ločmanis rāda – pēdējo reizi ūdens bija līdz ārdurvju kāpņu augšējam pakāpienam. “Sunim būda bija zem ūdens,” piebalso Vija un meklē fotogrāfijas. Esot sabildējusi un aizsūtījusi māsasmeitai, kas dzīvo ASV, lai papriecājas.

Māju, kurā Vija ar Pēteri dzīvo, pirms aptuveni 65 gadiem cēluši viņas vecāki. Arī toreiz bijuši plūdi, bet ūdens ātri aiztecējis. “Paldies Dievam, ka mūsu mājai ir augsti pamati,” saka Vija. Savulaik pāri ielai kaimiņos bija tāda maza mājiņa – tur cilvēkiem plūdu laikā gulta peldēja. Viņi māju pārdeva un nopirka dzīvokli. Tagad tā ir nojaukta un vietā uzcelta cita.

Pēteris pērn apmetis mājas pamatus, bet rudens plūdos atkal viss apmetums samaitāts. “Apdrošinātāji arī negrib maksāt,” viņš piktojas. Tas esot papildu risks un dārgi maksā. Bet Vija ir dusmīga uz pašvaldību. Šajā un arī apkārtējās ielās nav nekādu lietusūdens novadīšanas sistēmu. Kā ūdens ieplūst vai nolīst lietus, tā tas tur paliek. Agrāk, kamēr pie ezera nebija izveidots uzbērums, tam bija, kur aiztecēt – tagad nekā. Dārzs stāv slapjš līdz jūnijam. “Es visu mūžu esmu strādājusi un maksājusi nodokļus,” viņa saka. “Tad kāpēc man ir jādzīvo sliktākos apstākļos nekā citiem pilsētas centrā?” Varētu tiesāties ar pašvaldību par īpašuma bojāšanu, viņa spriež, bet atmet ar roku – nav vērts!

Vija un Pēteris smejas, ka no plūdiem neesot pasargāti nevienā gadalaikā: tie ir pavasarī, kad kūst sniegs, tie ir vasarā, tikko vairāk uzlīst, un tie ir rudens stiprajos vējos, kad ezerā ceļas ūdens līmenis. Kā būs šogad, to neviens nevarot paredzēt, viņi saka. Katrā ziņā esot gatavi visam.

“Es ceru, ka istabā ūdens neieplūdīs,” saka pāris ielu tālāk uz pilsētas centra pusi dzīvojošais Uldis Lūks. Viņa mājiņai Pīļu ielā 24 pavasaros atkusnī ūdens apskalojot pamatus. Arī pagalms ūdenī un zemīte dārzā slapja vēl maijā. Ūdens ietekot arī pagrabā, bet istabā vēl neesot bijis. Arī Uldis neveicot nekādus priekšdarbus sniega kušanai. “Es ceru, ka nokusīs tā mierīgi, nevis uzreiz un strauji,” viņš saka. “Bet pagaidām man vēl ir prieks par šā gada ziemu.”

“Nē, nē, grīdceliņus mēs nerullējam, burkas no pagraba augšā nenesam un nekādi citādi plūdiem negatavojamies,” saka Jaunajā pasaulē, Abavas ielā 3, dzīvojošā Ligita Ļaudama. “Un diezin vai trakāk, kā mums te jau ir bijis, vairs var būt.” Un viņa paironizē: tagad, kad visu laiku mūs baida ar krīzi un visādām briesmām, kas no tās būs, man šķiet, mēs esam tik ļoti visam gatavi, ka mūs vairs ne ar ko nevar pārsteigt. Pat ar plūdiem ne.

Kristīne Pastore,
“Kurzemes Vārds” 

Plašāk par sniega kušanu un plūdiem Liepājā lasiet “Kurzemes Vārda” sestdienas numurā.

“Ūdens bija tik tālu – līdz augšējam pakāpienam,” rāda pie paša ezera, Amatas ielā 8, dzīvojošais Pēteris Ločmanis.