Kad trešdien Ziemupes jūrmalas kempingā iebrauca divas “ugunsdzēsēju mašīnas”, biedrības ”Ziemupīte” cilvēki pārbijās ne pa jokam. Vai paralēli vispārējai panikai par piesārņojumu jūrā ir noticis vēl kaut kas, ko nezinām?

Tomēr par laimi nē. Tie bija viesi no Nīderlandes, un šie ugunsdzēsēju auto viņiem kalpo kā oriģināli kemperi.

Vakar viņi devās prom, bet nekur tālu netika. Nenormālā “vešas dēle” uz Akmeņraga ceļa un Nīderlandes šofera pieredzes trūkums lidot pār to (jo viņš nezina, kas ir Ziemupes ceļš!) noveda līdz tam, ka auto bija iekratījies grāvī. No pavisam bēdīgas situācijas viņu glāba grāvī augošais bērzs, uz to tad arī mašīna atstutējās un nepārvēlās uz jumta.

Pieminēšanas vērts fakts – tā sver 7,5 tonnas.

Kad līdz kempinga saimniekiem atceļoja bilde ar mašīnu grāvī, viņi atpazina savus viesus un brauca skatīt, vai var ko palīdzēt. Situācija bija sliktāka nekā sākumā šķita.

Arī velkot auto laukā no grāvja, tam joprojām bija risks apgāzies.

Viņa kolēģis ar tādu pašu transportu bija gatavs vilkt, bet vajadzēja kādu, kas pievelk “otru galu”. Sazvanīta Vērgales pagasta pārvaldniece

Vita Cielava, kura noorganizēja talkā kooperatīvās sabiedrības “Vērgale -1” traktoristus. Aldis Ūšis un Jānis Ozols līdzēja domāt, funktierēja, kā vēl var kāds palīdzēt, mēģināja vilkt, bet nekas neizdevās, tikai vēl notrūka divriteņu uzkabe mašīnas aizmugurē.

Nu vairs pat īsti nebija kur piestiprināties.

Zvanīja visiem pēc kārtas, kuriem varētu būt pietiekami stipri transporti – evakuatoriem, traktoristiem utt.

Savukārt viesu bērni ar mammām gāja turpat blakus pie Gata Brēdiķa bērnu laukumā spēlēties un tika pacienāti ar cepumiem un kafiju. Ziemupes māju viesmīlība – tā šeit ir pati par sevi saprotama lieta.

Bet tad viss saslēdzās – garām brauca traktors, kurš piekrita ar savu 19 tonnas smago agregātu vilkt, sazvanītais Andris Gulbis arī neatteica palīdzību.

Visi vīri pētīja, rēķināja, sprieda, kā labāk, salika striķus un troses un sāka vilkt.. Un ..uh.. viss izdevās!

Milzīgs paldies no Nīderlandes viesiem – visiem, visiem, kas līdzēja domāt, brauca, mēģināja palīdzēt, zvanīja, ieteica, līdzpārdzīvoja un arī veltīja šim visam savu laiku un darbu.

Kā viņi, gandrīz apraudoties, sacīja – tik daudz izpalīdzīgu cilvēku vienā dienā viņi līdz šim vēl nebija satikuši, un Latviju viņi atcerēsies ar siltumu.

Pateicoties ļoti veiksmīgai apstākļu sakritībai, viņiem šis būs piedzīvojuma stāsts, nevis bēdu ieleja, vērtē ziemupnieki.