Otrdiena, 1. decembris Emanuels, Arnolds
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Ierobežojumi kļuvuši par ikdienu. Eiropas valstis pieradušas pie jauniem noteikumiem

Kamēr valstis kopīgi cer uz drīzāku vakcīnas radīšanu pret Covid-19, tās turpina sekot saslimšanas radītājiem savā teritorijā un kaimiņos, lemjot par nepieciešamajiem drošības pasākumiem, lai slimības izplatību ierobežotu. Arī iedzīvotāji pret tiem izturas krietni samiernieciskāk nekā pavasarī, kad daudzviet ļaudis bija šokēti par visu, kas liegts. Sazinoties ar latviešiem dažādās Eiropas valstīs, skaidrojām, kādi ir ierobežojumi, kā cilvēki tos uztver un par ko uztraucas.

Ierobežojumi kļuvuši par ikdienu. Eiropas valstis pieradušas pie jauniem noteikumiem
Eiropas valstis pārliecinājušās, ka atvērtās robežas nozīmē arī lielākus inficēšanās riskus, taču ceļošana nav aizliegta un vienotu ierobežojumu nav, katrā valstī lokāli lemj par drošības pasākumiem. Lielākoties izvēlas sejas maskas publiskās vietās un sabiedriskajā transportā, distances ievērošanu un citus saudzīgus ierobežojumus. (Foto: pixabay.com)
22.10.2020 06:00

"Kurzemes Vārds"

Atslēgvārdi

Maskas atgādina par piesardzību

“Pirmdien sēdēju seminārā, kad pēkšņi “uzsprāga” florbola komandas whatsapp grupa. Nebija laika paskatīties, kas tur noticis, kāpēc tik daudz ziņu, tikai pusdienlaikā ielūkojos, un izrādījās, ka pēc ceturtdienas spēles viens no komandas biedriem sajuties slikti, veicis testu un izrādījies kovida pozitīvs.

Pametu semināru, devos pats uz analīzēm un paliku mājās pašizolēties, gaidot rezultātus. Saņēmu ziņu, ka esmu “negatīvs”, cik zinu, neviens no komandas biedriem vairs nav saslimis, bet mums visiem jāgaida, lai negatīvi ir divi testi,” tik tuvu ar jauno vīrusu Covid-19 saskāries Kopenhāgenas pievārtē dzīvojošais nīcenieks Andis Pudzēns. Pašizolācija nav slimība, tāpēc gan pieaugušajam tās ir neapmaksātas brīvdienas, gan bērniem neattaisnoti kavējumi skolā.

Andis skaidro, ka amatieru florbola komandai ir atļauti gan treniņi, gan sacensības notiek, arī skatītāji var nākt, jo viņu nav daudz, bet ierobežojums paredz, ka vienlaikus kopā nevar pulcēties vairāk par 50 cilvēkiem. Tiesa gan, jāņem vērā īpaši noteikumi katrā komūnā. Tā var lemt par stingrākiem ierobežojumiem, ja saslimstība konkrētajā reģionā ir lielāka.

Tāpat Dānijā ir atvērtas skolas. Konkrētas skolas vai atsevišķas klases slēdz uz divām nedēļām, ja konstatē saslimšanu, pārējie turpina darbu, protams. Tie, kam ir iespēja, strādā no mājām. Ļoti populāri ir pasūtīt produktus un nepieciešamās preces uz mājām, lai nav jādodas uz lielveikalu. “Vairs nav tā, ka redzi cilvēku ar piekrautiem ratiem ar pārtiku divām nedēļām, kā tas bija pavasarī, bet vispār pakalpojums, kas piedāvā pasūtīt preces attālināti un piebraukt saņemt jau sapakotas, gūst lielu popularitāti. Piegādātājiem darba daudz, tur meklē papildu darbiniekus,” Andis pastāsta.

Dānijā uz 6 miljoniem iedzīvotāju tagad dienā ir 400–500 saslimušo, kas nav augsts rādītājs. Ir jānēsā sejas maskas sabiedriskajā transportā un kafejnīcās.

“Varētu likties jocīga šāda prasība, bet maskai kafejnīcā jābūt, kamēr tu nesēdi pie galdiņa. Tas ir tāpēc, ka tur cilvēki lieto alkoholu, atpūšas, tāpēc šis noteikums ieviests, lai atgādinātu cilvēkiem par nepieciešamo piesardzību,” A. Pudzēns paskaidro.

Veikalos un citās sabiedriskās vietās maskas nav jāvalkā, bet jāievēro distance, kas ir svarīgākā. Nīcenieks norāda, ka dāņi ir ļoti likumpaklausīgi un noteikumus neapspriež, bet ievēro.

Policija ieradās dzimšanas dienā

Vācijā katrā federālajā zemē ieviesti atšķirīgi piesardzības pasākumi atkarībā no saslimušo skaita, stāsta Kristīne Gulbe. Viņa dzīvo Hamburgā, un Šlēzvigā-Holšeinā ir relatīvi maz gadījumu, tāpēc spēkā ir tikai bāzes noteikumi. Maskas jālieto sabiedriskajā transportā un veikalos (izņemot bērnus līdz 6 gadu vecumam). “Pie mums skolās maskas jāvelk, izejot gaiteņos, bet nav jālieto klasē. Citos apgabalos maskas jālieto visu laiku, pat sporta stundā,” stāsta bijusī liepājniece.

Iekštelpās nenotiek nekādi kultūras pasākumi. Sportot atļauts, taču līdz 60 personām. “Mūsu vietējā sporta savienība joprojām nav atvērusi halli, tā ka visi sporto ārā. Apgabalos, kur ir kritiskāka situācija, rekomendē izvairīties no kontaktsporta,” saka Kristīne. Apgabalos, kur liela saslimstība, ir komandantstunda no pulksten 22, pulcēties gan ārā, gan iekšā atļauts 10 personām (izņēmums ir kāzas un jubilejas – 25).

Kristīne dzirdot, ka daudzi kunkst un pukst, tomēr ierobežojumus ievēro, jo par pārkāpumiem var sodīt. “Pavasarī dārzā svinējām dzimšanas dienu, policija ieradās pārbaudīt, vai attālumi tiek ievēroti,” stāsta sieviete.

Viņai visvairāk žēl veco cilvēku: “Daudziem dzīve sagriezusies otrādi. Agrāk  kaimiņos dzīvojošie pensionāri pieskatīja mazbērnus, tagad sēž vieni, mazbērni nenāk ciemos, jo riskanti, tad nu viņi tādi pavisam saskābuši.”

K. Gulbe ir finansiste uzņēmumā “Senvion”, kas ražo vēja ģeneratorus. “Kopš marta esmu bijusi birojā kādas četras reizes. Ja tiešām ir kritisks iemesls rīkot sanāksmi klātienē, tad tā ir jāpiesaka iepriekš. Šobrīd ir vēlreiz pieteikts bez nepieciešamības uz biroju neiet. Līdz šim tur drīkstēja atrasties 25% darbinieku, bet no nākamās nedēļas – 10%,” viņa pastāsta.

Karantīnā jau trīs reizes

Baiba Dēķena dzīvo Austrijas pilsētā Insbrukā, kur strādā pasākumu organizēšanas jomā kultūras centrā. “Patiesībā mums iet visai traki. Mani draugi un kolēģi daudzi jau ir slimi. Sabiedrības bailes pat laikam mazinās, jo iestājusies apziņa, ka, visticamāk, liela daļa no sabiedrības tomēr saslims, lai kādus piesardzības pasākumus arī veiktu,” par situāciju stāsta Baiba. “20. oktobrī Insbrukā vien bija 200 jauni saslimšanas gadījumi. Turklāt aizvakar atklājās, ka manai draudzenei arī ir kovids, tā ka man atliek turēt īkšķus.”

Baiba novērojusi, ka ierobežojumus patiesībā cilvēki ievēro labi. “Mums jau ilgāku laiku ir šādi ierobežojumi – maskas veikalos, bāros, restorānos, sabiedriskajā transportā.

Kultūras pasākumi līdz 250 cilvēkiem vēl ir atļauti, bet ar norādītām sēdvietām un ar metra distanci no katra krēsla. Pasākumi ar stāvvietām nav atļauti vispār.

Tā kā situācija pasliktinās ļoti strauji, no pagājušās piektdienas ir spēkā jauni ierobežojumi no pašvaldības puses, ar šo piektdienu papildu noteikumi būs arī no valsts puses. Privātos sarīkojumos drīkst tikties līdz sešiem cilvēkiem, nav atļauts kultūras pasākumos pārdot dzērienus. Restorāni un bāri jau kādu laiku ir atvērti tikai līdz desmitiem vakarā, un šobrīd katram viesim jābūt arī reģistrētam.

Sabiedrībā vispār šobrīd ir bailes, ka būs otrs lock down,” stāsta Austrijā dzīvojošā latviete. “Kultūras pasākumus organizējam atbilstoši likumam un to arī darīsim, kamēr mūs galīgi noslēgs un teiks, ka viss – jāiet mājās! Sabiedrībai kultūra tomēr ir vajadzīga! Daļa strādā no mājām, daļa ofisā atkarībā no veselības. Dažiem kolēģiem koronavīruss jau ir bijis. Karantīnā sava darba dēļ esmu bijusi jau trīs reizes,” piebilst Baiba.

“Normālā darba režīmā mums gandrīz katru dienu bija pasākums, tagad mazāk, jo līdzorganizatori daudz atceļ plānoto, tā ka principā palicis vien tas, ko organizēju viena pati. Mums gan ir vieglāk, jo esam biedrība, mūs finansē valsts un pašvaldība – nav tik ļoti stresaini kā biznesā.

Cenšas saskatīt pozitīvo

Lielbritānijas pilsētā Redingā dzīvo vairāk nekā 200 000 iedzīvotāju. Te mītošā liepājniece Daiga Liepiņa-Matharu, kura strādā par studentu viesnīcas menedžeri, stāsta, ka no pagājušās nedēļas Anglijā ieviesta jauna kārtība, to saucot par trīsfāžu sistēmu. “Izvērtējot saslimušo skaitu, pilsētas un citas apdzīvotas vietas Anglijā sadalītas trīs grupās, proti, vidējā, augstā un ļoti augstā.

Man ir paveicies – dzīvoju pilsētā, kura novērtēta kā “vidējā”. Tas nozīmē, ka ierobežojumi nav tik strikti. Redingā ir aizliegts pulcēties vairāk par sešiem cilvēkiem, ja tie nav no vienas mājsaimniecības. Tāpat sabiedriskās vietās jālieto sejas maskas un jāievēro savstarpēja distancēšanās. Velsa, Skotija un Anglija ar Covid-19 cīnās katra atsevišķi. Tātad arī noteikumi un ierobežojumi  ir atšķirīgi,” skaidro D. Liepiņa-Matharu. 

Daiga atceras kādu situāciju veikalā, kur pārdevējs palūdzis apmeklētājam uzvilkt masku, taču viņš neesot pakļāvies.

“Vīrietis sacēla pamatīgu traci, atbrauca policija un viņu arestēja. Sodi ir bargi, cik zinu, tad tās ir 1000 mārciņas, bet, ja pārkāpums izdarīts atkārtoti, jāmaksā dubultā.”

Covid-19 sekas atstājušas ievērojamu ietekmi uz ekonomiku. “Redingai apkārt esošajās mazajās pilsētiņās to var pamanīt īpaši – slēgti veikaliņi. Daudzu cilvēku uzņēmējdarbība iznīcināta, jo nav izdevies adaptēties krīzes situācijai. Visvairāk cietusi tūrisma nozare, viesnīcas, kafejnīcas. Atsevišķas vietas ir slēgtas, un patiesībā nav izdevīgi tās atvērt, jo nebūs iespējams darbiniekiem samaksāt algas.

Tādēļ lieti noder dīkstāves pabalsts. Manuprāt, Anglijas valdība tādā veidā ir palīdzējusi izdzīvot ļoti daudziem cilvēkiem. Personīgi gan nezinu nevienu, kam Covid-19 dēļ nācies zaudēt darbu, taču dzirdēts, ka kopējais skaitlis Lielbritānijā jau pārsniedz 75 000 cilvēku.”

Bijusī liepājniece seko līdzi arī Latvijā notiekošajam un secinājusi, ka cilvēki pret vīrusu izturas bezatbildīgāk nekā Anglijā.

“Varbūt pusaudži, jaunieši šeit ir mazliet tādi kā protestētāji pret noteikumiem, taču pārējā sabiedrība ir ļoti atbildīga.”

“Mani ar vīru un četrgadīgo bērnu Covid-19 ir maz ietekmējis. Abi strādājam tādās biznesa sfērās, kur darbs neapstājas. Visā šajā jāspēj saskatīt pozitīvo – bija vairāk laika mājās darāmajiem darbiem, ģimenes savstarpējo attiecību stiprināšanai. Cilvēks šādos apstākļos kļūst vairāk kreatīvs.”

Katra komūna lemj pati

Liepājniece Diāna Kupše jau daudzus gadus dzīvo Norvēģijā un strādā par skolotāju Olesunnas un Sulas komūnu skolās. Viņa stāsta, ka daudz ierobežojumu viņas dzīvesvietā nav, jo katra komūna tos pieņem atkarībā no kovidvīrusa izplatības un Olesunnā situācija šobrīd ir realtīvi laba.

“Ikdienas dzīvē ierobežojumus nejūtu. Mums nav lielas saslimstības. Tie gadījumi, kas uzpeld, no komūnas puses tiek izsekoti, cilvēkus ieliek karantīnā, arī tos, kam bijis kontakts. Sejas maskas mums nav jālieto. Sabiedriskajās vietās jāievēro viena metra distance un ir dezinfekcijas līdzekļi. Skolēni iet uz skolu, tur distance nav jāievēro. Bet skolas ir gatavas jebkurā brīdī pāriet uz tālmācību, ja tas būs nepieciešams,” viņa pastāsta.

Noteikumi mainoties ļoti ātri, tāpēc jāseko līdzi, kas reģionā ir aktuāls. Šobrīd Norvēģijā lielākie ierobežojumi ir Oslo apkārtnē, arī Bergenā ir liela Covid-19 izplatība. Oslo ir jālieto maskas sabiedriskajā transportā, ir pulcēšanās ierobežojumi.

Diānai šķiet, ka tagad cilvēki ir vairāk atslābuši, nekā tas bija pandēmijas sākumā. Īpaši jaunieši.

Notiek ballītes, svinības. Kafejnīcu apmeklējumi vairs nav tik piesardzīgi kā pavasarī. Tomēr par to, ka vīruss ir izdomāts, ka tāds neeksistē, viņa dzirdējusi tikai no latviski runājošajiem.

“Ir skaidrs, ka tas eksistē un ir bīstams. Norvēģijā no kovida miruši 278 cilvēki, bet tai pašā laikā no valdības puses var redzēt, ka tā cenšas ekonomiskos un sabiedriskos procesus piesardzības dēļ nekavēt. Piemēram, nav jādodas karantīnā, ja tu atbrauc strādāt no ārzemēm un darba devējs tev var sagādāt drošus apstākļus, piemēram, ka cilvēks strādā viens,” D. Kupše pastāsta.

Norvēģiem tuvu ir Zviedrija, ar kuru pastāv gandrīz vai sāncensība – kura stratēģija cīņā ar Covid-19 ir pareizāka. “Zviedrus saslimušo un mirušo skaita ziņā norvēģi negrib nonākt, tāpēc tas ir papildu stimuls ievērot piesardzību,” saka Diāna.

Lielākās izmaiņas norvēģu paradumos ir saistītas ar ceļošanas ierobežojumiem, jo daudziem ir īpašumi ārzemēs un viņi bija pieraduši pārziemot siltajās zemēs.

Tagad valdība neiesaka izbraukt uz ārzemēm nedrošās situācijas dēļ. “Skolēnu brīvlaikā Norvēģijā parasti ir patukši, bet tagad visi ceļo pa dzimto zemi. Norvēģi paši saka, ka līdz ar kovidu viņu dzīvē ienākušas arī daudzas labas izmaiņas, ko cilvēki labprāt paturēs arī tad, kad dzīve ieies ierastajās sliedēs,” piebilst liepājniece.

Vismaz vairs nav jābučojas

Francijā, 50 kilometru no Spānijas robežas, dzīvoklī ar skatu uz Pireneju kalniem dzīvo kādreizējā liepājniece Nikola Lakševica. Viņa atzīst – ar informāciju par Covid-19 tā aprasts, ka vairs par šo slimību viņas 6000 iedzīvotāju mazpilsētiņā Artī (Artix) neviens īsti neuztraucoties, kā tas bija pavasarī, kad divus mēnešus darbojās tikai veikali, bet, lai izietu ārā ar savu suni, saimniecei pašai bija jāizraksta sev zīme, cikos viņa iziet – pastaigu drīkstēja tikai divreiz dienā līdz pusotrai stundai un ne tālāk par kilometru no mājām.

“Katru nedēļu kaut kas mainās, nevar visam izsekot līdzi. Cilvēki vairs neiespringst, informācija par vīrusu apnikusi,” saka Nikola.

Astoņas Francijas lielās pilsētas, kurās Covid-19 augstās saslimstības dēļ izsludināta komandantstunda, no Artī ir tālu, tāpat kā uztraukumi par infekciju.

Tomēr Pireneju-Atlantikas departamenta prefekts šonedēļ paziņojis, ka uz 15 dienām slēdz sporta zāļu un baseinu ģērbtuves. Vingrot var, ja nelieto ģērbtuves. Bārus reģionā slēdz pulksten 22, nedrīkst spēlēt skaļu mūziku. Jau labu laiku noteikts: ja bijis kontakts ar Covid-19 inficēto, pašizolācijā jādodas uz nedēļu.

Ikviens valkā sejas masku sabiedriskajās vietās. Arī uz ielas, ja nav iespējams ieturēt viena metra distanci. To neviens neiedomājas apšaubīt. “Ar to sadzīvo. Pierod pie visa. Vienīgi Baijonnā, pilsētā pie Atlantijas okeāna, vasarā bija gadījums, kad jaunieši nospārdīja līdz nāvei autobusa šoferi, kurš aizrādīja, ka jālieto maskas.”

Nikola nejūtas ierobežota. Veselības dēļ pašlaik nestrādā. Kopā ar seniorēm vingro – tas atļauts, ja telpā iespējami četri kvadrātmetri vienam cilvēkam. Viņas dēls Marks studē universitātē Po, pašlaik studijas notiek daļēji attālināti. Distancēšanās latvieti pat atvieglina tādā ziņā, ka vairs nav satiekoties jābučojas ar paziņām, kā francūži paraduši. Šajā reģionā ierasts sveiciens – pa skūpstam uz katra vaiga. Pat tirgū. Pulcējoties viesībās vai jebkur citur, vienkop nedrīkst uzturēties vairāk par sešiem cilvēkiem.

Pirmajā Covid-19 nedēļā katram iedzīvotājam pašvaldība piegādājusi divas mazgājamās sejas maskas. Vēlāk mērija piesūtīja katram deviņas maskas, 50 reižu mazgājamas.

Pavasarī Francijā vienreiz lietojama sejas maska maksājusi eiro, tagad varot nopirkt desmit maskas par nedaudz vairāk nekā trīs eiro.

Roberts Zīle, Eiropas Parlamenta deputāts: Viens no iedarbīgākajiem līdzekļiem – pašizolācija

Šonedēļ mums ir pirmā Eiropas Parlamenta plenārsesija īpašā statusā. Ja pēdējā pusgada laikā sesijas notika Briselē, kur uz vietas bija labi ja ap simts no vairāk nekā 700 deputātiem, tad šoreiz ir attālinātā sēde, kas tehniski tiek vadīta no Beļģijas galvaspilsētas. Balsojumu ir ļoti daudz, no pirmdienas līdz piektdienai norit dažādas sanāksmes. Tā ka darbs notiek.

Kas attiecas uz sadzīvi, Beļģija šobrīd ir viena no pandēmijas vissmagāk skartajām valstīm Eiropā. Ir ziņas, ka rudens pusē arī vairāk nekā 40 dažādu tautību Eiropas Parlamenta darbinieku, gan deputāti, gan palīgi, inficējušies ar Covid-19. Bija arī parlamenta iekšējo noteikumu pārkāpumi – cilvēki nāca uz darbu, lai gan viņiem bija saslimšanas simptomi.

Runāju ar saviem palīgiem, kuri Briselē atrodas kopā ar bērniem. Līdzīgi kā Latvijā, šī valsts orientējas uz to, lai bērni, īpaši mazie, tomēr apmeklētu skolu, taču no 12 gadu vecuma jālieto sejas maskas. Saslimušo skaita pieaugums Beļģijā ir ļoti liels, lielā mērā tāpēc, ka, šķērsojot Vācijas robežu, katram jāveic Covid-19 tests. Tie, kuri šķērso valsts robežu, aizņem testēšanas jaudas, līdz ar to arī cilvēkiem, kuriem ir saslimšanas simptomi, uz testēšanu kāds laiks jāgaida.

Nesen Eiropas lietu ministri tikšanās laikā sprieda par kopējām Eiropas Komisijas vadlīnijām jeb ieteikumiem, kā neapturēt pārrobežu kustību Eiropas Savienībā, proti, ka pašizolāciju vajadzētu aizvietot ar testēšanu. Par laimi, tas neizgāja cauri, un saprāts uzvarēja.

Manuprāt, viens no ES trūkumiem ir tas, ka Eiropa rīkojās pretēji Austrumāzijas un Klusā okeāna valstīm – Jaunzēlandei, Singapūrai, Honkongai, arī Vjetnamai, kas ar koronavīrusa izplatību veiksmīgi tika galā, nosakot stingrus pašizolācijas jeb pārvietošanās ierobežojumus.

Savukārt Eiropa visu laiku, arī tajās nozarēs, kur tas nav nepieciešams, mēģina uzturēt brīvo kustību, pēc iespējas vairāk aizvietojot pašizolāciju ar testiem.

Piemēram, mana kolēģe sacīja, ka viņa no Beļģijas varētu mēģināt doties uz Latviju. Vispirms tad viņai jāuztaisa Beļģijā tests, un, ja viss kārtībā, kolēģe pārvietotos uz Vāciju. Taču, kamēr viņa atlidotu uz Latviju, pastāv risks, ka ceļā varētu inficēties. Ja liels skaits cilvēku kustas pāri Eiropas Savienības robežām, paļaujoties uz to, ka viņi taisījuši testu, tad tas Covid-19 gadījumu izsekojamību padara neiespējamu.

Tas viss zināmā mērā parāda politisko vājumu grūtā brīdī. Arī ekonomikai, raugoties ilgtermiņā, tas nenāk par labu. Tajā brīdī, kad nosacīti tiek aizvērtas robežas, faktiski tās turot vaļā, bet ar nosacījumu par obligātu un stingri kontrolētu pašizolēšanos, zūd jēga kādam doties ārpus savas valsts. Tas, manuprāt, būtu viens no iedarbīgākajiem līdzekļiem, kas ļautu samazināt vīrusa izplatību Eiropā.

Pirmajā brīdī kaitējums ekonomikai būtu liels, tomēr tas vēlāk ļautu tai atsperties un atlabt ātrāk. Pierādījums tam ir jau minētā Austrumāzijas un Klusā okeāna valstu pieredze. Brīva personu kustība, protams, ir svarīgs elements, tomēr šobrīd to uz brīdi pārtraukt nebūtu nekas traģisks.

Vai Covid-19 dēļ ieviestie ierobežojumi Latvijā ir bargi?

Ksenija Siliņa, skolotāja:

– Domāju, ka salīdzinājumā ar citām vietām Eiropā pie mums ierobežojumi nav bargi. Ja reiz tie ir, tad ir iemesls. Manuprāt, mums jābūt likumpaklausīgākiem. Ja tā ir noteikts, tad tas ir jāpieņem, nevis visu laiku jāprotestē pret to. 

Gunta Miškina, pensionāre:

– Diezgan skarbi! Nav vairs nekādas tiešas komunikācijas, viss tagad ir tikai ar internetu, vairāk nekā nav. Tomēr gribas satikties ar cilvēkiem! Ne man spriest par ierobežojumiem, vai tie ir pareizi.

Ineta Dzelmane, šuj kostīmus Liepājas teātrim:

– Domāju, ka ne! Protams, kas attiecas uz kultūras iestādēm, kultūras pasākumiem, tur gan ierobežojumi ir pamatīgi. Teātrī to izjūt ļoti. Ir jau jāsamierinās, ka nevar būt pilnas zāles. Tas izskatās ļoti dīvaini. Kaut gan nu jau bija trešā pirmizrāde – nu jau ir pierasts. Bargāk neko nevajag. Nav jau tik traki.

Ralfs Jēkabsons, mācās, spēlē teātri un vada pasākumus:

– Es uzskatu, ka sejas maskas mūs neaizsargās. Distancēšanās gan, ja mēs visi to ievērotu. Sejas maskas strādā tikai tā, ka es nevaru saslimdināt citu. Tam ir diezgan liela nozīme, ņemot vērā situāciju valstī. Man liekas, noteikumi varētu būt drusku bargāki, bet ne kultūras jomā. Es labprāt ietu veikalā viens pats, zinot, ka citi ievēros no manis divu metru distanci. To maz kurš ievēro. Tirdzniecībā gan varētu būt bargāki noteikumi.

Marita Buša, Vecliepājas Primārās veselības aprūpes centra biroja administratore:

– Nē, nav bargi. Es strādāju medicīnā, pati visu dienu maskā nosēdēju, tagad gribu paelpot svaigu gaisu. Sportošanu gan varētu atļaut. It sevišķi tagad, skolas brīvlaikā, bērniem. Viņi tagad dīdās, viņiem nav kur sevi izlikt. Staigā bez sejas maskām, bez nekā.

Šobrīd aktuāli

Seko mums

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz