– Saprotu, ka pasākumu organizēšana tev drīzāk ir kā hobijs, nevis profesija?

– Jau pamatskolas laikā man patika organizēt klases vakarus. Arī draugu lokā es parasti esmu tā, kas uzņemas iniciatīvu. Laikam ejot, es sapratu, ka man ir jāpamēģina organizēt arī kāds lielāks pasākums.

Priekules “Ikara svētkos” man tāda iespēja tika dota. Pasākumu organizēšana mani šobrīd interesē visvairāk, un tagad jau es redzu arī rezultātus.

– Kā tu, būdama skaistumkopšanas speciāliste, vispār nonāci līdz auto pasākumu rīkošanai?

– Mans draugs Roberts Vītols ir auto entuziasts, režisors un vizuālā satura veidotājs. Viņš jau no bērnu dienām interesējas par mašīnām, un mani viņš vienkārši pavilka līdzi. Ir jau tā, ka tu pielāgojies otra dzīves ritmam. Roberts tiek aicināts uz dažādiem auto pasākumiem, tad jābrauc uz vienu, tad atkal uz nākamo. Tā es palēnām iegāju tajā ritmā.

Sākumā vēl tā ne visai – teicu viņam, ka man bail no ātruma, liku braukt prātīgi. Viņš saka, ka es viņu kā Hiacinte mēģinu piebremzēt (smejas). Bet man jau vairāk tieši organizēšana, pats process patīk.

Pamats ir Roberts, kuram kā atpazīstamai personai ir savi fani un atbalstītāji, un tad es vienkārši ņemu un daru – rīkoju pasākumu ap viņu.

Vispār tas tā interesanti izvērties. Es bieži atskatos, piemēram, uz savas mammas dzīves gājumu, kur arī bijušas visādas izvēles, kas radījušas pārmaiņas. Tad es arī domāju par to, kāda izvērtīsies mana dzīve. Pēdējos trīs gados mana dzīve ir krasi mainījusies, bet pārmaiņas ir uz labu, es jūtu, ka šis ir man.

Darbadienās, kad strādāju savu pamatdarbu skaistumkopšanā, es tur sēžu un domāju, ka man to nemaz negribas. Tu ej tāpēc, ka jāiet, tas notiek gandrīz ar mokām. Ar plānošanu un organizēšanu ir citādāk – tur es esmu iedegusies, rezultātu dēļ esmu gatava darīt visu. Es tur jūtu pilnīgi citādāku enerģiju.

– Pastāsti, kā bija rīkot tik lielu pasākumu pirmo reizi! Kā veicās?

– Tas bija tāds nervus kutinošs pasākums, jo es biju vienīgā, kas zināja plānu un darāmo. Plāns pirms tam jau bija gatavs, tajā es rēķinājos ar kādiem 500 cilvēkiem labākajā gadījumā. Beigās sabrauca ap kādiem trim tūkstošiem, ar tādu skaitu es nepavisam nebiju rēķinājusies.

Es ieraudzīju pūli, mašīnas… Tas bija traki, bet tādā pozitīvā ziņā. Tajā brīdī, protams, bija stress, jo nezināju, kur visus salikt.

Sanāca jau tiešām grandiozs pasākums. Cilvēki pēc tam rakstīja ļoti labas atsauksmes, teica, ka iemainījuši pat “Prāta vētras” koncertu pret mūsu pasākumu un nemaz nenožēlo.

Mums jāsaka liels paldies arī Priekules pilsētai un pārvaldniekam Andrim Razmam, kuri mums nāca pretim, gribēja sadarboties un palīdzēja iekārtot lidlauku pasākumam.

– Gandarījums ir liels?

– Jā, visi jau slavēja. Teica, ka viss forši un gaidīs nākamo pasākumu. Šis man pašai bija liels pārbaudījums, jo tas nav tas pats, kas savā draugu lokā organizēt Jaungada ballīti. Šis bija kas daudz iespaidīgāks un gribēju redzēt, vai to spēšu paveikt.

Tāda maza, smalka meitenīte – vai tad varēs to visu pacelt? Bet izdevās un atsauksmes bija labas, cilvēki gaida nākamo gadu, es saprotu, ka ir jau jāiet tālāk. Tagad redzam, ka tam ir potenciāls, tāpēc mums arī nākotnē ir lieli plāni attiecībā uz šāda veida sacensībām.

– Tad iznāk tā, ka tieši sava drauga pamudināta, tu tagad vadi auto pasākumus?

– Ja es nebūtu satikusi Robertu, tad es varbūt nemaz nebūtu sapratusi, ka organizēšana ir tas, kas man patīk. Man citādāk tāda iespēja varbūt nebūtu parādījusies. Redzēju, cik ļoti viņš ir iededzies un kā viņš iet un dara.

Vēl arī tas, ka iestājos Liepājas Universitātē. Sākumā es baidījos no pārmaiņām un domāju, ka tad atliks mazāk laika darbam, bet Roberts mani ļoti motivēja. Teica, ka pārmaiņas ir tikai uz labu, un tā nu es aizgāju. Tad man piedāvāja rīkot šo pasākumu. Tā viss ir palēnām gājis uz priekšu.

Pašai man pārliecības nebija, to man deva Roberts.

– Tad jau “Kultūras vadības” studijas Liepājas Universitātē tev ir ļoti atbilstošas.

– Es zināju, ka vairs negribu skaistumkopšanu. Gribēju darīt pavisam kaut ko citu. Cilvēks jau parasti jūt, ja kaut kas nav kārtībā. Es sāku just, ka vairs negribu iet uz darbu, tāpēc sāku meklēt to, kas mani interesē. Izgāju cauri universitātes piedāvājumam, pieteicos un esmu apmierināta, jo, kad tur aizgāju, tad viss nostājās savās vietās.

Man patīk organizēt, plānot, atstrādāt visādus sīkumus. Tā ir tā daļa pirms pasākuma, kad viss jāsaliek pa plauktiņiem. Tur es varu plānot, darīt, skriet, sazināties, tur ir cilvēki, emocijas – tas man patīk un uztur dzīvu.

Sēdēšana uz vietas un rutīna mani nogurdina, bet, plānojot pasākumu, visu laiku nākas sastapties ar kaut ko jaunu. Tas ir tas, ko man vajag.

– Robertam kā influencerim un jūtūberim ir visādas traki interesantas idejas. Arī tajās viņš tevi velk līdzi?

– Kad mēs iepazināmies, viņš tikko sāka filmēt materiālus savam “Labo perekupu” kanālam, bet to dara viņš pats kopā ar saviem džekiem. Tā ir viņu darīšana un laika pavadīšana. Es viņam braucu līdzi uz visiem pasākumiem, bet savā starpā viņiem tur ir sava ķīmija. Es varbūt varu pamest kādu ideju, bet nekā citādi tur neiesaistos.

– Viņiem tur ir pašiem sava komūna.

– Jā, jā. Viņi jau tur visi ir džeki, kas ar mašīnām darbojas. Tā kā es no auto neko daudz nesaprotu, tad tur iekšā nemaz nejaucos.

– Kā dalībniece pati nekad neesi izmēģinājusi spēkus kādās sacīkstēs?

– Ai, nē, nē! Tas nav man. Ātrāk pabraukt man patīk tikai dažreiz. Ziemā Roberts iedod man ar savu subāru pabraukt un padriftot pa sniegu, bet tas ir citādāk, jo tur nav citu dalībnieku un mašīna ļaujas sānslīdei. Pa asfaltu vasarā gan ne, jo tad man ir bail.

Esmu redzējusi, kā viņi tur trasē trako, es pilnīgi aiztaisu acis, neskatos, bet pat tad man metas zosāda. Galvenais, lai es tur nesēžu iekšā. Es esmu bailīga, jo tas ir ātrums un tehnika var pievilt.

– Interesanti iznāk – sarīkoji riepu kūpināšanas sacīkstes, lai gan mašīnas vispār nav tava aizraušanās.

– Auto nav tas, kas mani tajā visā aizrauj, tā ir tieši mana kā organizatores loma. Es esmu aizmugure, kas visu koriģē. Roberts ir auto entuziasts, bet man pašai nav tā, ka alkstu braukt ar auto vai ka man patiktu autosports.

Es varu saorganizēt, visu salikt pa plauktiņiem, bet, kad ir visas tās skaņas un dūmi, es saraujos.

Nu man jau patīk uz mašīnām paskatīties, reizēm varbūt varu atļaut, lai kāds mani izvizina, bet ar mēru. Citreiz, kad Roberts piedāvā izvizināt pa trasi, es atsakos, jo es redzu, ka tur viss notiek ekstrēmā ātrumā. Es galvā izdomāju visus sliktākos scenārijus un ticu, ka tie var piepildīties.

– Vai ar tik pesimistisku domāšanu tev nav sarežģīti kaut ko sarīkot?

– Kad es sāku pasākumu plānot, tad sev iestāstu, ka viss būs forši, bet, jo tuvāk viss nāk, jo vairāk apdomāju visas iespējamās aizķeršanās. Es dodos gulēt, bet galva turpina strādāt un izdomāt visu ko. Tādā ziņā ir traki, bet – no otras puses skatoties – tas, ka esmu pesimistiska, ir labi, jo visi sliktākie scenāriji jau ir izdomāti, tad es tiem varu sagatavoties un attiecīgi rīkoties.

Ja es būtu iedomājusies, ka viss ies kā pa sviestu, bet tad pēkšņi kaut kas atgadītos, es vienkārši sastingtu un nezinātu, ko darīt.

– Stāstot tu ļoti bieži izmanto vārdu “mēs”, nevis “es”. Bez Roberta organizēšana nav iedomājama?

– Mēs ar Robertu darbojamies kopā. “Poorbaltics Burnout Challenge” pasākumam pamatus ielika viņš, es atkal tālāk savu darbu veidoju ap to. Viņš redzēja, ka man sanāk, un tad mēs sarunājām, ka tāds kombo arī paliksim.

Roberts man ir tāds, kurš var iet un runāt. Viņš man ir riktīgs šovmenis. Es atkal visu organizēšanu veicu aizmugurē, tas ir darbs, kuru cilvēki parasti neredz.

Man šķiet, ka mēs ar Robertu esam labs tandēms. Viņš ir tāds kā pamats, jo pats jau ilglaicīgi nodarbojies ar vizuālā satura veidošanu, filmējis visādus auto video, ap sevi izveidojis auto interesentu komūnu. Man atkal ir organizatores prasmes, tāpēc varu viņa ideju realizēt un uztaisīt pasākumu.

– Roberts ir atpazīstams, viņam ir daudz fanu. Nav tā, ka tu kā organizatore paliec ēnā?

– Nē, tā tas nav. Man viņam jāsaka paldies par iespēju. Organizatoram sākt vienam pašam kaut ko darīt? Visticamāk, ka tas nesanāktu.

Piemēram, ja es tagad viena censtos uztaisīt auto pasākumu, nezinu, vai kāds vispār atbrauktu. Robertam ir sava komūna un fani, tāpēc zinu, ka cilvēki atbrauks tieši viņa dēļ. Un tā nu es veidoju viņam apkārt kaut ko vēl lielāku. Man liekas, ka es tā jūtos pat drošāk.

– Lielākā daļa darba jau tomēr gūlās uz taviem pleciem, turklāt tā ir atbildība, kuru biji brīvprātīgi uzņēmusies.

– Man patiešām bija sajūta, ka viss gūlās tikai uz maniem pleciem. Viss sākās ar dalībnieku uzrunāšanu, kur nu vēl viss pārējais. Ir grūti, bet, ja viss beidzas pozitīvi, tas ir galvenais.

Kad rīkoju pasākumu, brīžiem šķita, ka vairs neko negribas, bet tad saņēmos, jo sapratu – ja esmu to uzņēmusies, citam to uzmest nevaru. Es to darīju viena, bet tagad zinu, ka nākamajā pasākumā man vajadzēs cilvēku, kas man visā plānošanas procesā būs blakus un varēs palīdzēt. Vajag vēl kādu, kurš visu pārzinātu.

– Vai Roberts novērtē tavu ieguldījumu?

– Patiesībā mēs par to īsti nemaz neesam runājuši. Paldies jau ir teicis, bet mēs vienkārši plūstam pa straumi, viss notiek tā, kā tam būtu jānotiek. Baigi neiespringstam par to. Tas jau šķiet pašsaprotami, ka mēs viens otram palīdzam un iesaistāmies. Es vienkārši daru to, kas man patīk.

Viņš redz, ka man tas patīk, tāpēc ļauj man organizēt. Nav jau arī tā, ka es tikai viņam palīdzu. Mēs viens otram līdzam. Ir lietas, kur palīdzību prasu viņam, piemēram, reklāma. Citkārt viņš prasa palīdzību man.

– Kā tu vispār jūties tik vīrišķīgā vidē?

– Man pat nav tādas baigās vīriešu vides vai atmosfēras sajūtas. Šo pasākumu es organizēju praktiski viena pati, bet arī vispārīgi man starp vīriešiem nav nekādas savādas sajūtas. Man pat liekas, ka tur ir foršāk, jo skaistumkopšanā es strādāju sieviešu kolektīvā, kur vienmēr vairāk ir visādas intrigas.

Ar vīriešiem tādā ziņā ir vieglāk – vienkārši jāsaka, kas darāms. Es tur jūtos ērtāk, viņi man ļauj darīt to, kas man jādara, un viss ir kārtībā.

– Tāda organizēšana pieprasa pamatīgu stresa noturību. Kā tu ar to tiec galā?

– Tajā dienā bija grūti. Es visiem teicu, lai neuzdod man liekus jautājumus un nekaitina.

Kad tu jau tā skrien, nav iespējams veltīt uzmanību nekam citam. Vakarā pēc pasākuma es vienkārši iekritu gultā un negribēju ne ar vienu runāt. Bija traki.

Pēc tam, kad viss bija beidzies, es apsēdos un pat nevarēju saprast sajūtas. Kad tik ilgu laiku viss ir plānots un darīts, bet tad vienā dienā viss beidzas, šķiet, ka spēki ir izsmelti, tāda izdegšanas sajūta.

– Sacīji, ka tev nepatīk atrasties publikas priekšā, bet organizatoram jau nemaz nav tādas iespējas – palikt ēnā.

– Pārsvarā jau es visu laiku esmu skrējienā, atrodos “aizkulisēs”. Pēc šī pasākuma beigām runāja Roberts – pateicās visiem un pasauca arī mani priekšā. Man bija jāuzkāpj uz pjedestāla un jāsaka kaut kas, bet man vispār ļoti nepatīk tā sajūta, kad visi skatieni vērsti uz mani – tad sākas panika.

Es neesmu tā, kas var uzkāpt uz skatuves, paņemt mikrofonu un runāt, tad man ir melna bilde – es neko nevaru pateikt. Es neesmu publikas cilvēks, man drīzāk patīk atrasties aizmugurē. Es varu skriet un darboties bez visu pārējo skatieniem, tāpēc pasākumu vadītāja, kurai jāuzstājas publikas priekšā, es pavisam noteikti nevarētu būt.

– Ieminējies par vēl kādu potenciālu auto pasākumu. Varbūt plānā jau ir kas konkrēts, ar ko vari padalīties?

– Plānā jau mums, pirmkārt, atkal ir Priekule, jo mums iepatikusies vieta – vecais lidlauks. Es domāju, ka mēs varētu mēģināt taisīt jau divu dienu pasākumu – pirmajā dienā visi varētu jau lēnā garā sabraukt, vakaram mēs pieaicinātu kādus mūziķus un nākamajā dienā varētu laicīgi sākt pasākumu.

– Kas ir tas, ko vēl gribi paspēt izdarīt?

– Atpūsties! Ar Robertu plānojam aizbraukt uz Valmieru, Cēsīm. Jau pagājušajā gadā tur bijām, mums Cēsis ļoti patika. Gribam tikt tālāk prom no šī gala, jo tepat tuvumā kāds vienmēr var izraut no atpūtas, bet tagad ļoti vajag kaut kur prom.

Es jau Robertam teicu, ka visa vasara pagājusi, bet nav bijis nevienas brīvdienas un laika atpūtai. Gribas neko nedarīt un celties, cikos vēlos, nevis kā uz darbu. Tādu mieru vajag.

VIZĪTKARTE

Zane Džeriņa

• Dzimusi 1997. gada 21. aprīlī Priekulē
• Kopš 2013. gada dzīvo Liepājā
• Beigusi Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolu
• Studē Kultūras vadību Liepājas Universitātē
• Nodarbošanās: skaistumkopšanas speciāliste
• Hobiji: pasākumu organizēšana un gleznošana

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.