Šis raksts būs par to, ka jāprecas, ka oficiāli reģistrēta ģimene ir liels spēks.

Droši vien, pirmo teikumu izlasot, laulību noliedzēji liks avīzi malā un teiks: “Kam man tas!” Taču, ja viņi turpinās lasīt, varbūt kādu interesantu domu tomēr atradīs. Nevienu negrasāmies par varītēm pārliecināt vai pierunāt. Precēšanās tomēr ir viens no vissvarīgākajiem lēmumiem katra cilvēka dzīvē. Uzklausot dažādus ļaudis, gribējām noskaidrot, kas, viņuprāt, tomēr laulībā ir labs.

Kopā sešdesmit gadu

Kārlis Rūdolfs Kreicbergs savu līgavu Ilgu apprecējis pirms sešdesmit gadiem. Šā gada martā viņi atzīmēja Dimanta kāzas. Ko Kreicberga kungs saka par precēšanos un dzīvošanu laulībā?

“Cilvēks, kā sieviete, tā vīrietis, ir garīga, domājoša būtne un abiem viņiem jābūt ar sapratni par pienākumiem, sirdsapziņai, saprātam un Tēvzemes izjūtai. Ja cilvēki neprecētos, tad mēs visi dzīvotu kā dzīvnieku barā, kā pie Bābeles torņa, kur katrs var atļauties domāt un darīt, ko grib, ar otru nerēķinoties,” teica K. R. Kreicbergs. “Viegli nebūs tiem, kas no laulības gaida brīnumus. Brīnumu nav, jo ir vajadzīga liela vēlme saprasties un dzīvot ar abpusēju pienākuma izjūtu vienam pret otru un pret bērniem, jūtot pienākumu arī pret savu Tēvzemi. Ja Tēvzemi cilvēks neciena, tad tādus ļaudis es saucu par klonētajiem. Ģimene vajadzīga, lai pastāvētu tautas un valstis.  Mums ar sievu savos sešdesmit gados viss nebūt nav bijis tikai ideāli, bet zinām, ka ģimenē ir ļoti, ļoti liels spēks.”

Kopā būt

Inese ar Normundu iepazinušies pirms četriem gadiem. Pusgadu draudzējušies, tad sākuši dzīvot kopā. Abi tikko pārkāpuši divdesmit astoņu gadu slieksnim un nesen apprecējušies. Pirms laulībām radi un draugi jautājuši, vai tad precēties nolēmuši tādēļ, ka gaidāms bērniņš. Abiem nācies skaidrot, ka ne, ka ne jau tādēļ grib rīkot kāzas. Normunds: “Mēs ne jau pirmo gadu dzīvojām kopā, un zinu, ka Inese man ir vislabākā. Esam viens otru iepazinuši, zinām, ko no otra var gaidīt, un arī kopdzīvē esam mācījušies un pielāgojušies. Tas bija mans lēmums bildināt Inesi, bet tas nenotika spontāni. Bijām runājuši, kā būtu, ja mēs apprecētos, vai esam viens otram īstie.”

Viens no svarīgākajiem iemesliem, kas Inesei licis izšķirties par precēšanos, noteikti bijusi ne jau baltā kleita: “Mēs abi esam patstāvīgi cilvēki, abi pelnām, un es ne mirkli nejutos tā, ka apprecoties nonākšu vīra azotē – finansiālā vai kādā citā atkarībā. Viņš ir vīrietis ar atbildības izjūtu. Par viņu esmu pārliecināta, ka tieši viņš būs labākais tētis mūsu bērniem.”

Vai kaut kas mainījies abu attiecībās pēc kāzām? Jaunā sieva un vīrs teica, ka vienīgās pārmaiņas esot iekšējās izjūtās, proti, tāda kā lielāka piederības un atbildība vienam par otru. Un apziņa, ka abi tagad ir ģimene, nevis tikai pāris, kas dzīvo kopā. Vēl Inese un Normunds, daloties savās pārdomās, sacīja, ka būtu ļoti labi, ja tie pāri, kuri grasās precēties, vēl pirms kāzām spētu patiesi un atklāti viens ar otru izrunāties, dalīties šaubās un plānos. Vislabāk lēmumu par laulībām pieņemt tad, kad jau noliktas malā rozā iemīlēšanās brilles.

Ir precējušies, drīz laulāsies

Inga un Jānis Feldmaņi ir precējušies, nesen kļuvuši par draudzes locekļiem un šovasar salaulāsies savā baznīcā. Abi apgalvo, ka tā esot viņu izvēle, un nespēj iedomāties, ka varētu būt citādi. Inga: “Laulības, manuprāt, ir apliecinājums Dieva un cilvēku priekšā, ka es un mans vīrs esam uzņēmušies saistības. Ka mēs tiešām esam vīrs un sieva. Godīgi sakot, grūti saprast tos pārus, kas dzīvo neprecējušies, bet viens otru sauc par vīru un sievu. Jebkurš lēmums precēties jāuztver ļoti nopietni, jo tas tomēr ir solījums būt kopā līdz mūža beigām.”

Jānis piebilda, ka, viņaprāt, esot kopā, bet neprecoties nav nopietna attieksme vienam pret otru: “Dzīvot kā pārim, bet klusībā domāt: “Es esmu brīvs, nesaistīts, tātad, ja gribēšu, jebkurā brīdī varēšu doties prom, palidot…!” – tad kāpēc vispār būt ar to otru  kopā?!” Jānis esot jautājis saviem kolēģiem vīriešiem un arī tie teikuši, ka precēties vajag. Un nebūt nav tā, ka vīrieši negrib precēties.

Stipra ģimene – stiprs plecs

Liepājas Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja Dzintra Mirdza Reisa saka: “Tā ir, ka apprecoties cilvēki uzņemas atbildību. Kā viens par otru, tā par saviem bērniem. Esmu novērojusi ne vienreiz vien, ka laulību zālē jaunais pāris ienāk, jāsaka, tādā nedaudz vieglprātīgā noskaņojumā, bet prom dodas jau pavisam citādi. Nopietnāki, apzinoties savu jauno statusu. Tik ļoti gribētos, lai katrs pāris spētu nodzīvot garu un saskanīgu mūžu, palīdzot, atbalstot, kad sievai vai vīram, vai bērniem tas nepieciešams. Būt precētiem, būt ģimenei – tā ir iešana blakus un abiem vienā virzienā. Tā ir uzticama, stipra pleca sajūta abiem. Kā vīrietim, tā sievietei. Tikai no stiprām ģimenēm var veidoties stipra tauta, kas spēj pārvarēt krīzes. Kur citur mums smelt spēku, ja ne savā ģimenē? Tā tomēr ir pamatu pamats visam.”

Liepājas Dzimtsarakstu nodaļā salaulāti pāri

2006.g.         2007.g.      2008.g.      2009.g. 6 mēnešos
784               754             610             160

Šās nedēļas kāzu statistika

– Piektdien Liepājas Dzimtsarakstu nodaļā salaulāja trīs pārus, viens pāris svinēja Dimanta kāzas.
– Sestdien jāvārdu viens otram teica septiņi pāri, viens pāris atzīmēja Zelta kāzas.

Daiga Lutere,
“Kurzemes Vārds”

Liepājas Dzimtsarakstu nodaļas inspektore Sandra Reisa rāda 1938. gada laulību reģistru grāmatu. Tajā oficiāli fiksēts daudzu simtu toreizējo liepājnieku laulību fakts.