Viņa atklāj, ka bažas gan pārņem domājot, kāda būs satikšanās pēc tik ilga laika: “Vai spēsim nodrošināt, ka mazie, emociju pārņemti, nepārkāpj epidemioloģiskos drošības noteikumus?”

Taču arī pati skolotāja ir nogurusi no attālinātām mācībām. “Tā ir dubultslodze. Mums, pedagogiem, trūkst mācību materiālu šāda veida mācībām. Šo to internetā atrast var, tomēr lielākoties pati veidoju uzdevumu lapas,” par trūkumiem stāsta A. Vārdiņa.

Viņa piekrīt tam, ka, ja šāda situācija pasaulē turpināsies vēl kādu laiku, tad nepieciešams izveidot pedagogiem kādu platformu, kur smelties idejas un materiālus.

“Toties bērni tagad ir kļuvuši digitāli ļoti gudri! Ja pašā sākumā mazajiem bija grūtāk saprast, kā izmantot dažādas funkcijas interneta platformās, kurās strādājam, tad tagad jau problēmu nav – visu viņi māk,” ar saviem 4. klases audzēkņiem lepojas skolotāja.

“Sazvanāmies ļoti bieži. Viņiem dažreiz vajag vismaz parunāt ar mani viens pret vienu, tad daudzas lietas paliek skaidrākas un saprotamākas,” stāsta skolotāja, paužot cerību, ka mācības klātienē atsāksies pēc iespējas drīzāk.

Tomēr viņa arī raizējas: “Nav tā, ka nebaidos par drošību. No vienas puses, gribas satikt mazos, gribas mācības klātienē, taču baidos, ka kāds var saslimst.”

Savukārt mazais trešklasnieks Kurts Milzers-Zvaigznekalns no J. Čakstes 10. vidusskolas ir priecīgs, ka attālināto mācību laikā var ilgāk pagulēt. Tomēr arī puika atzīst, ka apgūt mācību vielu ir grūtāk, ja blakus nav skolotāja, tāpat viņš ir noilgojies pēc draugiem.

“Grūtākais ir mācīties pašam, bez skolotājas palīdzības. Ja atsāksies mācības klātienē, man būs vieglāk,” ir pārliecināts Kurts.

Viņš gan piebilst, ka nav drošs, vai varētu visu dienu mācīties sejas maskā. Par to nobažījusies ir arī viņa mamma Linda Zvaigznekalne, tomēr viņa atzīst, ka attālinātās mācības arī nav vieglas: “Grūtākais ir disciplīnas ievērošana un laika plānošana, kā arī izpildes termiņu kontrole. Mācību atsākšanās klātienē atvieglotu ikdienu pie nosacījuma, ja bērni varēs paši pārvietoties ar sabiedrisko transportu.”

Mamma nesaskata lielu jēgu jau šajā mācību gadā atsākt mācības klātienē:

“Šobrīd dzīve ir saplānota atbilstoši attālinātajām mācībām. Ceru, ka skolotāji, atsākot mācības skolā, būs tikpat radoši, kā ir šobrīd.”

Arī J. Čakstes 10. vidusskolas 6.a klases audzēkne Sabīne Treilība nemaz uz skolu nesteidzas, jo savi plusi esot arī attālinātām mācībām: “Es pati varu plānot savu laiku, un tas man patīk, taču jāatzīst, ka mācību vielu attālināti apgūt gan ir sarežģītāk.”

Atzīmes tomēr neesot mainījušās, arī emocionāli lielu trūkumu pēc skolas meitene neizjūt, bet, ja būs jāmācās klātienē, viņa to darīs labprāt. “Es vienīgi nedaudz uztraucos, vai varēšu visu dienu nosēdēt aizsargmaskā,” piebilst Sabīne.