Šis gads ar visām nebūšanām un kara šausmām man laupījis jebkādu prieku svinēt. Arī dāvanu sagādāšana, ko agrāk patiesi izbaudīju, nu kļuvusi par apgrūtinājumu.

Jāsaka gan, ka šajās sajūtās neesmu vientuļa. “Mēs ar ģimeni sarunājām, ka šogad svētkos iztiksim bez dāvanām. Atbrīvosim cits citu no šīm mokām!” tviterī raksta kāda sieviete. Līdzīgu apņemšanos pauž arī citi, klāstot, ka dāvanu vietā šoreiz izlēmuši ziedot Ukrainai.

Pieļauju, ka arī man tuvie cilvēki nebūtu sarūgtināti, uzzinot, ka dāvanu nebūs, to vietā nauda ziedota kādam labam mērķim. Taču tad visiem kopīgi jāvienojas, kam palīdzēt, lai nesāktos ķildas, piemēram,

tu ziedoji naudu militāram aprīkojumam, bet es gribēju glābt sunīšus un kaķīšus!

Mana ģimene labdarībai ziedo ik pa laikam, negaidot Ziemassvētkus. Tāpat arī zinu, ka koncerts “Eņģeļi pār Latviju” kārtējo reizi saraudinās mammu un labdarības akcijas zvanu centrs saņems nevienu vien zvanu no viņas tālruņa.

Mēs ģimenē no apdāvināšanas tradīcijas neatteiksimies, jo tā nekad nav izpalikusi. Lai arī cik grūti reizēm vecākiem klājies, savām trīs meitām dāvanas viņi sarūpēja vienmēr.

Pērn gan iedibinājām jaunu kārtību – katrs sarūpē dāvanu diviem cilvēkiem, ko izraugāmies izlozes veidā. Es gan nezinu, kur un kā lozes tiek vilktas, jo jau otro gadu man paziņo – tev jāpērk dāvanas tam un tam.

Šoreiz jāapdāvina abas māsas, kas ir šķietami viegls uzdevums, jo viņas jau izpaudušas savas vēlmes. Taču tas nebūt nav tik vienkārši, kā cerēju, – jaunākā māsa īsziņā pavēsta “gribu šo”, bet jau nākamajā dienā – “ai, nē, to es pati nopirkšu, man vajag ko citu. Ko, tu jau nopirki? Nu, labi, tad gaidīšu Ziemassvētkus!”. Tikmēr otra māsa izklāsta veselu loģistikas ķēdi:

“Mūsu jaunākā pie savas kosmetoloģes pasūtīs sejas krēmu, tad viņa no Rīgas to atsūtīs tev, tu viņai pārskaitīsi naudu, un tad krēmu uzdāvini man.”

“Un kāda jēga, ja, atverot dāvanu, izpaliek pārsteiguma mirklis?” es jautāju. “Nu, bet nebūs arī vilšanās, jo katrs saņems to, ko gribējis,” man tiek izskaidrots.

Savādi, man gan neviens rūķis nepajautāja, ko vēlos dāvanā. Vismaz man ir garantēts pārsteigums vai arī… vilšanās.

Lielais iepirkšanās drudzis nupat tikai sācies, bet es jau jūtu, ka prāts atsakās tam pakļauties. To apliecina pēdējais pirkums internetā – izraugos preci, apmaksāju, saņemu apstiprinājumu un tikai pēc tam uzzinu, ka to piegādās nevis uz pakomātu Liepājā, bet citā Latvijas vietā.

Par laimi, tirgotājs bija acīgs, sazinājās ar mani un pajautāja: jūs tiešām vēlaties sūtījumu izņemt Ādažos? Teicu, ka nē, taču tagad domāju – varbūt tomēr vajadzēja visu atstāt, kā ir, un māsai paziņot: lūk, tev dāvana, ko gribēji, un te arī pārsteigums – brauc tai pakaļ uz Ādažiem!

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.