Ceturtdiena, 8. decembris Gunārs, Vladimirs, Gunis
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Ilzei Ernestsonei izaicinājumi būs vienmēr

Ilzei Ernestsonei kovida pandēmijas laikā dzīve būtiski mainījās, un viņa ir ļoti priecīga, ka tā. Viss noticis, pateicoties tikai pašas uzņēmībai un vēlmei apgūt jaunas lietas. Kad liepājniecei bija sava meikapa studija, viņa neskaitāmi daudzām dažāda vecuma liepājniecēm mācīja grima noslēpumus un grimēja dažādas Latvijas slavenības, mūziķus pirms kāpšanas uz skatuves. Tagad Ilze turpina apgūt mākslas pielietojumu koučingā un ikdienā konsultē savus klientus kā sertificēta personības trenere.

Ilzei Ernestsonei izaicinājumi būs vienmēr
Foto: Egons Zīverts
26.09.2022 00:04

liepajniekiem.lv

Pastāsti par savu izglītību!

– Pati pirmā ir mārketinga un reklāmas zinības. Tad desmit gadus vadīju savu uzņēmumu “Ilzes MakeUp studija”. Liepājas Universitātē ieguvu otru augstāko izglītību pedagoģijā.

Pērnvasar apguvu projektu vadību un šogad maijā saņēmu sertifikātu, kas apliecina, ka esmu apguvusi koučingam nepieciešamās zināšanas un prasmes.

Kāpēc šāda, no malas raugoties, atšķirīgas darbības nozares izvēle?

– Jāatkāpjas krietnu soli atpakaļ. Pēc 9. klases intensīvi domāju, par ko dzīvē kļūt, kur mācīties. Jau tad, pusaudzes vecumā, ļoti interesēja meikapa lietas un tas, kas saistās ar mani pašu. Piemēram, kā nomaskēt nejauku pumpu uz sejas! Jāatzīst, ka nobijos un neaizbraucu mācīties uz Rīgu, jo tolaik Latvijā tikai galvaspilsētā bija viena skola, kurā varēja apgūt stila un meikapa lietas.

Atteikšanos sekmēja vēl tas, ka neviens no apkārtējiem kaut ko tādu kā krāsošanās, meikapa zinības neuztvēra nopietni.

To taču nevar salīdzināt ar nopietnām studijām! Kad mācījos skolā, bija modē iet uz juristiem vai mācīties tūrisma un viesmīlības specialitātē. Arī es ļāvos spiedienam un tiku juristos, bet man kā radošam cilvēkam šīs studijas bija mocības. Izstājos, lai apgūtu reklāmas nozari.

Tavu tālāko dzīvi mainīja meitas piedzimšana.

– Kad pasaulē nāca Emīlija, kaut kas sakustējās un sāku apsvērt, vai tiešām darbs no pulksten 9 līdz 17 ir tas, ko gribu turpināt darīt visu atlikušo mūžu. Atbilde skanēja: nē.

Tā kā meikapa nozare joprojām patiesi interesēja, pieteicos tepat Liepājā uz kursiem “GA Studio” pie Gitas Krasņukas.

Ja pavisam godīgi, tad tur uzzinātais man nebija jauns. Daudz ko jau iepriekš biju apguvusi pašmācības ceļā, bet vajadzēja dokumentu.

Viss tik ļoti patika un iedvesmoja, ka pēc kursu beigšanas paliku strādāt studijā un turpināju mācīties.

Toreiz, 2010. gadā, tas bija kaut kas ekstra jauns, kad angļu valodā sāku mācīties pie datora attālināti, jo mani uzņēma Kanādas “FACE IT!” grima mākslas skolā. Tik ļoti alku par meikapa nozari uzzināt vairāk, plašāk, dziļāk – kā viss notiek citur pasaulē.

Pēc diviem gadiem piedzima Kārlis, un es vēlreiz sāku izvērtēt savu dzīvi. Kāpēc gan es nevarētu veidot pati savu meikapa studiju? Dēliņam bija tikai četri mēneši, kad noorganizēju meitenēm un sievietēm pirmos kursus. Vienkārši sakot – kā pareizi krāsoties.

Kāds pēc kursiem bija pieprasījums?

– Bija un ir liels. Mani pašu kursu vadīšana tik ļoti aizrāva un iedvesmoja! Tas bija milzīgs prieks – redzēt, kā sievietes mainās un pašas par to no sirds priecājas, nostiprinot pašapziņu. Ļoti iedvesmojoši!

Šajā laikā man bija iespēja grimēt tik dažādus uz Liepāju atbraukušus mūziķus, slavenības, sākot ar Raimondu Paulu. Viņi visi ir tik jauki cilvēki, lai arī gūtais popularitātes vai zvaigznes statuss dažbrīd lika domāt ko citu.

Piemēram, dziedātājas pirms iešanas uz skatuves tāpat satraucās par savu izskatu, vai tikai nevarēs redzēt to, kas pašai sevī nepatīk, utt.

Pagāja gadi desmit, un sāku just, ka kaut kas ar mani vairs nav labi. Piedzīvoju to, ko sauc par izdegšanu. Apjautu, ka aizvadīto gadu laikā man nav bijis neviena atvaļinājuma.

Šodien saprotu, ka tā nevajadzēja darīt, bet es to uztveru kā pieredzi, nevis kļūdu. Pie tam nepārtraukti, visu laiku dažādos kursos un meistarklasēs turpināju padziļināti apgūt meikapa zināšanas, jo man pašai ar sevi bija noruna, ka savos kursos katru reizi sievietēm jādod jaunas zināšanas. Sākās pandēmija.

– Kas notika ar tevi?

– Varu teikt, ka viss sakārtojās tā, it kā kāds būtu uzklausījis manas klusās lūgšanas un visu speciāli nolicis uz pauzes. Apdomā Ilze, ko tu īsti vēlies! Domāju, domāju un sapratu, ka ārkārtīgi interesantais, krāšņais un skaistais meikapa kursu laiks ir pagājis.

Tāpat kā daudzi citi, it īpaši sievietes, sapratu, ka pārāk maz laika es veltu sev pašai. Nonācu pie atziņas, ka kaut kas jāsāk mācīties no jauna, lai arī tiešām nebija viegli atteikties jeb nolikt pie malas visu ar meikapu saistīto, ko tik labi pārzināju.

Visu aizvadītā gada vasaru domāju un vērtēju, kāds tad varētu būt virziens, kas mani interesētu un kurā sevi pilnveidot.

Sāku ar mācībām, kuras pavisam noteikti iesaku izmantot visiem strādājošiem pieaugušajiem. Proti, Nodarbinātības projekti ar Eiropas Savienības fondu starpniecību par mazu naudiņu piedāvā iegūt ļoti labas zināšanas dažādās jomās, profesijās.

Es izvēlējos apgūt projektu vadību. Ļoti patika! Pēc tam, vērtējot un izsverot, nonācu pie atziņas, ka, vadot make up kursus un strādājot ar sievietēm, es neapzināti esmu izmantojusi vairākus koučinga paņēmienus. Tātad – tas ir manī iekšā, varētu būt interesanti to pamācīties. Atradu vairākus piedāvājumus, bet izvēlējos ”Meta-Coach” mācību centru. Deviņus mēnešus attālināti mācījos. Bija grūti, bet atkal ļoti aizrāvos.

Vai esi domājusi, kāpēc tev patīk mācīties?

– Tad es jūtos jauna! Un sajūta – ir tik daudz visa kā, ko gribētos vēl uzzināt.

Kāds bija sākums, ķeroties pie koučinga studijām?

– Tik daudz iepriekš nezināta. Nu tik mācīšos un varēšu! Tikko bija apgūtas pirmās metodes, kā es jau ķēros pie savas foršās kaimiņienes koučošanas. (Smaida). Nesen viņa atzina, ka ik pa brīdim atgriežoties pie mūsu pirmās sesijas, lai visu vēlreiz pārdomātu.

Studijas turpinājās, un ar katru reizi mācības palika aizvien nopietnākas, sarežģītākas un dziļākas… Vairāk nekā trešā daļa no studentiem, ar kuriem kopā sākām, pusē mācības pameta.

Tās nebija tikai teorijas studijas. Arī pati piedzīvoju lūzumu. Praktiski viss, ko mācījāmies, bija jāsaprot, jāizlaiž caur sevi. Brīžam šķita – prāts uzsprāgs.

Lūk, salīdzinājums. Parasti bērns, kurš aizvests uz nometni, apmēram tās pusē zvana un lūdzas: “Ved mani mājās, es te vairs nevaru izturēt!” Ja viņu nepažēlo un atstāj, tad beigās vecāki dzird: “Tā bija labākā nometne manā mūžā!” Ar mani notika līdzīgi.

Kad mācību beigās sākām apgūt radošuma tehnikas, piedzīvoju īstu sajūsmu. Nu padziļināti mācos abstraktās mākslas kompozīcijas pamatus un dažādas tehnikas, kas cilvēka radošumu ļauj izpaust ar netradicionālām metodēm.

Var likt kopā rakstīšanu, zīmēšanu, līmēšanu utt. no visdažādākajiem materiāliem, kādi mājās atrodami. Sevī jau atkal sajūtu vēlmi organizēt un liepājniecēm piedāvāt šādus radošus kursus. Vēl mazliet, un būs!

Kad sertifikāts bija saņemts, vai sajuties gudrāka?

– Biju mainījusies. Uzskati, priekšstati par dzīvi mainījās nevis krasi un dramatiski, bet mācīšanās apstiprināja ļoti būtisku lietu, – ar mani viss ir kārtībā. Drīkstu un varu domāt tā, kā domāju un uztveru dzīvi.

Ievēroju, ka paziņas, draugi dažreiz mani uzrunā: “Kā tu, Ilze, domā?” Es nezinu labāk, pareizāk, gudrāk. Patiesībā mūsu katra redzējums, uzskats ir tas pareizais.

Tas, ko sapratu jau pašā mācību sākumā, – es nevienam dzīvot nemācīšu. Koučings nav par to. Koučs patiesībā ir jautājumu uzdošanas eksperts. Caur jautājumiem cilvēks, klients pats nonāk pie pareizajām atbildēm.

Es guvu apstiprinājumu, ka nevajag cilvēkam aizrādīt, pārmest par viņa viedokli. Nedrīkst otram uzspiest savu viedokli un pieprasīt, lai otrs domā tieši tāpat kā tu. Tā sabiedrībā ir ārkārtīgi liela problēma. Šķiet, ka lielai daļai empātija vispār nepiemīt. Pieņemot, ka katrs cilvēks savu dzīves ceļu iet savās personīgajā kurpēs, nevis svešās, tad dzīvot vispār kļūst vieglāk, jo mazāk nevajadzīgu satraukumu.

Man un jebkuram citam ir tiesības bēdāties, dusmoties, priecāties, jeb – viss, kas ar cilvēku notiek, ir normāli. Nevis – man jābūt tādai un šitādai, un vispār ideālai, jo ko gan citi par mani padomās… Vai kāds pazīst kaut vienu ideālu cilvēku šajā pasaulē?

Manuprāt, influenceri nostiprina tikai to, ka sekotājiem, cilvēkiem bail būt viņiem pašiem. Galvenais – tikai seko un kopē. Esmu runājusi ar cilvēkiem, kuri runā kaut ko svešu, sagrābstītu, bet viņu pašu dvēselītes iekšā raud no izlikšanās. Daudziem tā ir ikdiena.

Pieminēji kaimiņieni, bet kā ar vīru?

– Dažas kuočinga metodes ar viņa ziņu izmēģinājām. Vīrs bija sajūsmā. Ļoti dziļi negāju, jo mums tomēr kopā jādzīvo! (Smejas). Viņa ieguvumi – jaunas atklāsmes, par kurām bez koučinga pat nebūtu aizdomājies.

Kā ar mums, cilvēkiem, notiek? No rīta celšanās, bērni uz skolu, darbs, vakarā mājās, un tas rutīnas ritenis veļas bez prieka. Nav laika, lai padomātu par sevi, savām vēlmēm un tās īstenotu. Tikai pienākumi.

Ar klientiem man patīk izmantot metaforiskās kartiņas, kas palīdz no zemapziņas izcelt patiesās lietas.

– Kam jānotiek, lai cilvēks pieņemtu lēmumu par konsultāciju pie personības trenera?

– Viena no lietām ir situācija, kad rodas šaubas par savu izvēli vai lēmumiem, kas jāpieņem. Piemēram, kaut ko dzīvē gribas mainīt. Bet varbūt labāk to tomēr nedarīt?

Es nestrādāju ar attiecību jautājumiem, jo tur, gribi, negribi, tiek iesaistīts arī trešais cilvēks, kurš mūsu sarunā nepiedalās, un tas, kurš meklē palīdzību, visbiežāk sevi nostāda upura, cietēja lomā, pats nemaz nemēģinot mainīties.

Tā kā koučings ir par darbību, tas neticami labi strādā, kad jārisina dažādi ar biznesu saistīti jautājumi, izvēles.

Diemžēl daudzi joprojām domā, ka koučings darbojas līdzīgi kā burvju nūjiņa, kad atliek tikai vēlēties, viss piepildās, dzīve tuvojas ideālai, bet tā viss nenotiek.

– Kāpēc?

– Lai notiktu maiņa uz labo pusi, pamatu pamats ir cilvēka paša vēlme kaut ko darīt savā labā.

Vēlreiz – koučings nav par mācīšanu dzīvot un padomu došana, bet gan par paša vēlmi savu dzīvi mainīt. Kad lēmums pieņemts, tad seko labi rezultāti.

Kā mums trūkst, ka visi nedzīvojam laimīgā harmonijā?

– Nāk prātā salīdzinājums par svara nomešanu. Sieviete visu laiku pukst un ir neapmierināta ar savu lieko svaru. Sūdzās, ka visādi mēģina, bet tievāka nepaliek utt. Pēc brīža ieiet veikalā un nopērk daudzas garšīgas ņammas, sev sakot: “Šovakar gan es pamielošos!”

Brīvajā brīdī mežā, Ilze zilajā cepurē. Foto: no I. Ernestsones personīgā arhīva

Teksti par svara nomešanu ir tikai runas, jo patiesībā viņai ir ļoti labi un problēmu nav. Taču ir tik forši pukstēt, sūdzēties, lai kāds pažēlo, jūt līdzi, iesaistās padomu došanā. Tikai tad, kad rodas patiesa vēlme kaut ko mainīt, cilvēks ir gatavs reālai darbībai, pārmaiņām. Te, protams, nav runa par medicīniskām, mentālām problēmām.

Ko labu tu vari teikt par savām vājībām?

– Pats svarīgākais – tās jāpieņem un jāatzīst. Mana vājība – smaržas. Esmu sentimentāla, un smaržas man atgādina par dažādiem notikumiem un piedzīvojumiem manā dzīvē. Jā, tāda esmu, tas mani padara par mani.

Mūsu katra vājības mūs atšķir no citiem. Tās nevajag noliegt, ja vien netiek darīts pāri citiem cilvēkiem. Noskatoties kaut ko no citiem, no autoritātēm un tieši to pašu ieviešot savā dzīvē, cilvēki tik un tā paliek nelaimīgi, jo patiesībā netiek darīts tas, kas pašam personīgi labs un vajadzīgs.

Kas šajā dzīvē tevī raisa izbrīnu?

– Ja atklāti, tad milzīgu izbrīnu neraisa nekas. Dzīve vienkārši tāda ir: raiba, krāsaina, laba, slikta, neparedzama utt.

Nevienam cilvēkam dzīve nav kā pa taisnu, gaišu tuneli, kur klāt netiek ne bēdas un pārdzīvojumi, ne slimības, zaudējumi un viss cits sliktais.

Kā labajam, tā sliktajam jābūt, lai mēs kaut ko iemācītos, apgūtu, piedzīvotu. Nekas nav ne simtprocentīgi labs, ne slikts. Kā varu pārmest otram, ka viņš ir slikts, ja nezinu, kā līdz tam aiziets, kāds bijis viņa ceļš?

Vai zini, kā iegūt veselīgu pašapziņu?

– Šis jautājums man bijis aktuāls kopš pusaudžu vecuma un, kopš studijā sāku strādāt ar sievietēm. Lai cik tas izklausītos neticami, nu jau pirms gadiem man pašai ļoti palīdzēja krāsošanās jeb prasmes uzlikt meikapu. Arī citām gribēju dot šīs zināšanas, lai sievietes saprastu: es esmu skaista un forša!

Ticiet vai nē, bet, skatoties spogulī un priecājoties par savu attēlu, mainās dziļāki līmeņi. Vēl joprojām, kad man gadās bēdīgās dienas, sev saku: “Ilze! Tagad uzkrāsojies un pafočējies!” Palīdz vienmēr.

Runājot par katra personīgo pašapziņu, būtu vērts izpētīt, kur tā pazudusi. Katrs bērniņš piedzimst kā pilnība un pārliecības iemiesojums. Kad mazulītis grib ēst, viņš raudot mammu sauc ar pārliecību, ka tā noteikti atnāks.

Pieaugušā vecumā cilvēki savu pašpārliecinājumu sasaista un balsta uz profesionālām prasmēm, bet patiesībā citas jomas klibo. Tas, kas smagi iegriež, ir skatīšanās un sevis salīdzināšana ar citiem. Ja nav “kā citiem”, pašapziņa sarūk vēl mazāka.

Kas notiktu, ja kādu dienu visiem, pilnīgi visiem aizsietu acis un mēs neredzētu, kas apkārt, jo nebūtu nekādu iespēju salīdzināt. Kā tad mēs justos un dzīvotu?

Kas, tavuprāt, ir mīlestība?

– Par to var runāt romantiskā nozīmē starp vīrieti un sievieti un var runāt par pasaulīgo, lielo dzīves mīlestību.

Par romantisko daļu visiem viss it kā skaidrs. (Smaida). Tā otra daļa, manuprāt, ir prieks par dzīvi, par to, kas notiek ik dienu apkārt. Tāda iekšējā laimes sajūta. Tramvajs neatbrauca laikā? Priecājies, ka tev ir kājas un vari ar tām soļot! Tad, kad cilvēkā mīt prieks, tad visi darbi šķiras viegli un ātri. Kamēr dzīvi dzīvo, izaicinājumi būs vienmēr.

VIZĪTKARTE

Ilze Ernestsone

  • Mamma meitai un dēlam.
  • Sertificēta koučinga speciāliste.
  • Mācījusies Liepājas Raiņa 6. vidusskolā.
  • Studējusi Liepājas Universitātē, Biznesa augstskolā “Turība” un “MetaCoach”.
  • Desmit gadus bijusi “Ilzes MakeUp studija” vadītāja.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz