Cilvēka ikdiena bieži vien paiet kā vāverei ritenī, risinot lielākas vai mazākas problēmas. Būtu jāprot sabalansēt darbu ar atpūtu, bet nereti nosliecamies par labu strādāšanai.

Jau no bērnības esmu ieaudzināta dzīvot steigā. Tēvs agrāk pirms “Formulas 1” sacensībām sūtīja mani uz veikalu, lai nopērku čipsus un aliņu. Nebrīnieties lūdzu! Tad bērniem pārdeva visu, kas uz vecāku zīmītes bija ar roku parakstīts.

“Atlikumu vari paturēt sev,” viņš nokliedza un vēl pajokoja, “tev jāskrien pirdiena ātrumā!”

Ar kurpi vienā kājā un čību otrā skrēju cik spēka, jo arī pati vēlējos sēdēt tētim blakus un skaļi atbalstīt: “Šūmaher!”

Manuprāt, to joņošanu pēc aliņa un Pirmās formulas mašīnu dzīšanos pa trasi var salīdzināt ar mūsdienu cilvēku skriešanu pēc atalgojuma. Taču diemžēl, kad pēc algas dienas ir nomaksāti visi ikmēneša rēķini un parādi, pāri paliek pavisam neliels naudas atlikums. Tas, būsim godīgi, lielākajai daļai no mums ir nepietiekams.

Meklējam papildu haltūras, un krosiņš turpinās. Viss it kā kārtībā, taču tāpat kā jebkurš sporta veids, arī darbs paņem savu. Kādam veselību, kādam ģimeni, kādam autoritāti, bet citam visu.

Nožēlojami ir tad, ja par mazo atalgojumu darām to, kas nepatīk.

Darbs ir tāda pati izvēle kā mācību turpināšana, ģimenes veidošana vai pasaules apceļošana, un te visam var pielikt priekšā “ne”. Īsāk sakot, dari, kā gribi, strādā vai nestrādā, galvenais – nedari pāri citiem un sev.

Neapvainojieties, bet čīkstētājiem, kuri ar riebumu dodas uz darbu, iesaku padomāt par tā maiņu.

Mēs dzīvojam tikai vienreiz, tāpēc nedariet to, ko negribas darīt. Dariet to, kas patīk, un, ticiet man, jūsu dzīve atplauks.

Ņemot vērā to laiku, ko pavadām darbā, darbavietu noteikti varam saukt par savām otrajām mājām. Domāju, ka neviens taču negribētu ilgi dzīvot tādās mājās, kas riebjas. Tad kālab nemainām darbavietu? Riskējiet! Arī sportā pastāv zināms risks: ja sportisti neriskētu, viņi stāvētu uz vietas.

Taču tiem, kuri nemitīgi skrien un skrienot rauj līdzi citus, iesaku mazliet piebremzēt. Bremzēšana arī ir kustība. Nekas slikts nenotiks, ja istabu sakārtosiet rīt vai zālienu nopļausiet parīt.

Atgulieties dārzā, pieveriet acis un ļaujieties saules stariem. Mācieties reizēm vienkārši neko nedarīt. Pasaulē var nopirkt visu, izņemot veselību un iekšējo mieru.

Manuprāt, teiciens “Veselā miesā – vesels gars” ir aplams, vajadzētu būt otrādi: vesels gars dod veselu miesu. Veselais gars palīdzēs izveseļoties, pacels fizisko stāvokli. Daudzi nesaista savu fizisko veselību ar dzīvesveidu un izvēlas labāk iet pie ārstiem, uzsāk mēnešiem ilgus zālīšu kursus. Tversim dzīvi vieglāk! Vitamīnus uzsūksim no saules, mieru – no dabas, bet laimi – vienkārši darot to, kas patīk.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.