Vai cilvēki ar īpašām vajadzībām Liepājā var atrast darbu? Kur viņiem iespējams strādāt? Kas traucē uzņēmējiem savos uzņēmumos nodarbināt šādus cilvēkus? Par šiem un citiem jautājumiem uzņēmuma “Lattelecom PBO” telpās notika Liepājas Neredzīgo biedrības, SIA “Lattelecom”, invalīdu un viņu draugu apvienības “Apeirons” rīkota diskusija.Situācija ir interesanta, atzīst invalīdu un viņu draugu apvienības “Apeirons” valdes priekšsēdētājs Ivars Balodis. Darba devēji apgalvo, ka trūkstot darbinieku un tāpēc nepieciešams cilvēkus ievest no ārzemēm. Bet cilvēki ar invaliditāti uzskata, ka pietrūkst atsaucīgu darba devēju, kas viņiem rastu iespēju strādāt.

Ko vēsta nodarbinātības situācija?

Tāpēc viņi kļūst par sociālās palīdzības sistēmas lūdzējiem, prasītājiem. Un nevar saprast, kur vaina. Rīgā, piemēram, ir tikpat brīvu darba vietu, cik bezdarbnieku, viņu skaitā arī invalīdi, kuri nevar atrast darbu.

Kā ir Liepājā? Pilsētā ir ap 3000 invalīdu, tas ir 4–5 procenti no iedzīvotājiem. Rajonā – ap 2000 cilvēku ar invaliditāti. Tie ir Liepājas Neredzīgo biedrības dati. Oficiālās iestādes it kā personas datu aizsardzības nolūkā viņu skaitu slēpj. Ivars Balodis to formulēja tā: “Ir mazi meli un ir lieli meli. Bet valstī oficiāli nav konkrētu ziņu, cik mums ir cilvēku ar redzes traucējumiem, cik ar kustību traucējumiem.” Atliek konstatēt, ka, iespējams, tikai nevalsts organizācijas interesē, kāda ir situācija katrā vietā un valstī kopumā.

Vai invalīds ir darba spējīgs?

Ikviens, neskatoties uz savu invaliditāti, ir pārliecināts Ivars Balodis, ir darba spējīgs. Protams, ja viņam pielāgo darba vietu. Protams, ja viņam dod tādu darbu, ko viņš var darīt. Un, protams, neredzīgs cilvēks nevar tik perfekti strādāt ar datoru kā redzīgs, bet cilvēks ratiņkrēslā nevar strādāt par krāvēju. Tomēr darbu katram, kas vēlas strādāt, var atrast. Jo cilvēki ar redzes traucējumiem, pat pilnīgi neredzīgi, sērfo internetā, pilnīgi pārvalda datorus. Pēc Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras datiem, Liepājas pilsētā un rajonā ir 3098 darbaspējīgi invalīdi. Taču Ivars Balodis uzskata, ka darba nespējīgi ir tikai tie invalīdi, kuri ir pilnīgi paralizēti, neko neredz, neko nedzird. Pārējie, ja ir griba un iespēja, strādāt var.

Taču Nodarbinātības valsts aģentūrā secina, ka pavisam niecīgs procents no invalīdiem meklē darbu un kuri stājušies aģentūras uzskaitē. Liepājā no 2682 bezdarbniekiem, kas reģistrējušies aģentūrā, tikai 132 ir cilvēki ar invaliditāti – 5 procenti, rajonā no 1671 – 47 (3 procenti). Iemesli? Pirmkārt, invalīdi nav pārliecināti, ka darba vietā būs viņu spējām atbilstoša, pieejama vide. Otrkārt, daudzi netic, ka varēs kādu darbu atrast, ka darba devēji viņiem piedāvās jel kādu iespēju. Treškārt, invalīdam bieži vien strādāt no ekonomiskā viedokļa nav izdevīgi. Viņiem parasti piedāvā tikai minimālo algu. Bet transports līdz darbavietai maksā, ir arī citi izdevumi, ko nereti minimālā alga nesedz. Tāpēc Ivars Balodis aicina darba devējus neuzskatīt, ka cilvēkiem ar invaliditāti vairāk par minimālo algu nav jāmaksā.

Pirmās grupas kustību invalīde Iveta Liepa, kurai jau vairāku gadu darba pieredze uzņēmumā “Lattelecom BPO” Liepājas nodaļā, arī atzina, ka svarīgi būtu saņemt lielāku algu, jo tās lauvas tiesa aiziet transportam. Taču viņa, neskatoties ne uz ko, ir gandarīta, ka nav jāsēž mājās, ka var būt noderīga.

Cilvēkiem, kas grib strādāt, vajadzīgs lielāks darba devēju un pašvaldību atbalsts. Ka tas iespējams, rāda Talsu rajona pieredze. Tur starp bezdarbniekiem, kas meklē darbu, ir ap desmit procentiem cilvēku ar invaliditāti, arī strādājošo vidū cilvēki ar īpašām vajadzībām nav retums. Pamatā tam pašvaldības attieksme – invalīdi tiek mudināti strādāt, visu negaidīt tikai no sociālajiem dienestiem, bet darba devēji – viņiem šo iespēju piedāvāt.

Ceļi uz pastāvīgu darbu

Lai invalīdus iedrošinātu strādāt un palīdzētu sameklēt vietu, kur strādāt, invalīdu un viņu draugu apvienība “Apeirons” kopā ar Liepājas Neredzīgo biedrību ir īstenojis vairākus projektus. Viens no tiem – informatīvā interneta mājaslapa www.varcentrs.lv. Tajā cilvēki ar invaliditāti piesakās kā darba meklētāji. Tajā darbiniekus var meklēt arī darba devēji. Mājaslapā ir jau reģistrējušies darba meklētāji ne tikai no Liepājas, bet no visas Latvijas. Tajā var atrast ne tikai CV, ko katrs cilvēks par sevi ir sagatavojis, bet arī video pieteikumus, jo nereti darba devējiem ir vēlme redzēt darba meklētāja izskatu, jo vairāk, ja tas ir invalīds. Rīgā šo mājaslapu uzņēmēji izmanto diezgan bieži, un daudzi ar tās starpniecību ir atraduši sev darbiniekus.

Liepājā un citviet Latvijā tiek arī organizētas informatīvās nedēļas, kuru gaitā gan darba devēji, gan darba ņēmēji var savstarpēji iepazīties, viens piedāvāt darba vietu, otrs savu darbaspēku. Liepājā tās organizatori bija gatavi lielam cilvēku pieplūdumam, taču pieteicās tikai viens darba devējs un viens darba ņēmējs.

Nozīmīgākie projekti Liepājā ir valsts subsidētās darba vietas. Tās ir labas, lai kādu laiku atbalstītu darba meklētāju. Taču tās nedrīkst kļūt par vienīgo veidu, kā cilvēkiem ar invaliditāti piedāvāt darbu. Subsidētā darba vieta cilvēkam nodrošina minimālo algu uz diviem gadiem. Normāli būtu, ja cilvēku pieņemtu darbā tāpat, bez valsts atbalsta, novērtējot to, ko viņš var paveikt. Cilvēkā vispirms jāredz labs speciālists, nevis tas, ka viņš ir invalīds. Kādā uzņēmumā, piemēram, darbā tika pieņemts invalīds, bet viņam nav likts neko daudz darīt. Taču cilvēkam vajag, lai viņu uztvertu nopietni, kā darbinieku, nevis tikai kā žēlojamu būtni. Šāda attieksme agri vai vēlu noved pie konflikta starp darbinieku un citiem darbiniekiem, kā arī ar darba ņēmēju.

Vēl viens ceļš – Eiropas Savienības Sociālā fonda projekti, ko Liepājā īsteno pašvaldības aģentūra “Nodarbinātības projekti”. Neredzīgo biedrība un citas nevalsts organizācijas tāpēc iekļāvušās projektā par invalīdu rehabilitāciju un reintegrāciju darba tirgū. Tajā iesaistīti 113 cilvēki gan ar redzes traucējumiem, gan ar kustību problēmām, gan intelektuālās attīstības traucējumiem.

Liepājā turpinās arī projekts “Atvērtās durvis”, kura gaitā cilvēki ar invaliditāti apgūst māku strādāt ar datoru.

Cik liela interese par darba ņēmēju invalīdu ir darba devējiem?

Liepājas domes eksperte nodarbinātības jautājumos Aija Saldovere, kas strādā ar bezdarbniekiem ar pašvaldības aģentūras “Nodarbinātības projekti” starpniecību, uzsver, ka strādāt ar darba meklētājiem invalīdiem ir patīkamāk nekā ar citām kategorijām, jo šie cilvēki zina, ko grib, un vēlas strādāt. Un, ja viņi ir tikuši subsidētā darbā, pēc valsts apmaksātajiem diviem gadiem mazs ir to cilvēku skaits, kuri nepaliek šajā darbā. Cilvēkiem ir bijusi iespēja sevi apliecināt, un arī darba devējiem iespēja redzēt, kā viņi strādā. Piemēram, SIA “Karosta” tādējādi tikusi pie laba krāsotāja un diviem grāmatvežiem.

Diemžēl ne visi darba devēji ir tik saprotoši. Gadās, tikko darba devēji uzzina, ka cilvēkam ir invaliditāte, tā seko atraidījums. Uzņēmuma “Lauma Fabrics” pārstāvji gan iebilda, ka invalīdiem, iespējams, darba vietas netiek piedāvātas tāpēc, ka Liepājā nevarot uzzināt, kur atrast invalīdus, kuri vēlas strādāt. Bez tam, ja tādi būtu, “Laumā” būtu jātērē diezgan lieli līdzekļi, lai vidi pielāgotu invalīdu vajadzībām. Ar invalīdu ratiņiem šā uzņēmuma kāpnes nav pārvaramas.

Šajā sakarībā Ivars Balodis atcerējās atgadījumu no kādas bankas prezidenta dzīves. Kad pārbūvēta viena no bankas filiālēm, viņš, būdams progresīvu uzskatu cilvēks, sacījis, ka nekādas runas par nelietderīgu līdzekļu tēriņu nedrīkst būt, ja tie vajadzīgi liftu pārbūvei tā, lai tajos bez problēmām varētu iekļūt arī invalīdi ratiņkrēslos. Tie arī pārbūvēti atbilstoši vides pieejamības mūsdienu prasībām. Pēc nedēļas prezidents salauzis kāju, braucis uz kabinetu ar liftu un priecājies, ka to izdarīt tik ērti. Ivars Balodis uzsver, ka īpašās invalīdu uzbrauktuves, paplašinātie lifti nav tikai iegriba. Tā ir nepieciešamība.

Daži uzņēmēji uzskata, ka invalīds savu funkcionālo traucējumu dēļ darbu nespēj veikt pilnā apjomā, tāpēc labāk ar viņiem neielaisties. Kad invalīdu organizāciju pārstāvji devušies pa Liepājas uzņēmumiem, lai mēģinātu atrast vietas, kur invalīdi var strādāt, lielākā daļā vadītāji atzinušies, ka nezina, vai pie viņiem var vai nevar invalīds strādāt, jo pieredzes nav bijis. Māris Ceirulis cer, ka, vairāk runājot ar darba devējiem, pārliecinot viņus, vairāk cilvēku arī izdosies darbu atrast.

Jāmaina pašu invalīdu nostādne

Nodarbinātības valsts aģentūras Liepājas filiāles nodarbinātības aģente Linda Niedola savukārt sastapusies ar situācijām, ka invalīdi nereti iet uz aģentūru jau ar iepriekš paceltu karogu – “Es nevaru!”. Cilvēki ar invaliditāti lielākoties pieprasa dežuranta vietu, tas ir, darbu, kur var sēdēt un neko nedarīt. Bet tāda nostādne neesot tikai invalīdiem, arī citiem cilvēkam, kuri nav ilgāk strādājuši. Tas ir tāpat, kā ar cilvēku, kurš ilgi gulējis uz gultas. Tādam vispirms jāiemācās staigāt. Cilvēkam ar invaliditāti, kurš gadiem nav strādājis, jāatkārto desmitiem reižu: “Tu vari. Tikai jāgrib.”

Māris Ceirulis tam piekrīt. Sadarbībā ar uzņēmumu “IG Latvija” strādā vairāk nekā 40 cilvēku. Daudzi no viņiem pirms tam atklāti sacījuši, ka jau esot profesionāli bezdarbnieki. No sākuma cilvēkus iesaistīja pulciņu nodarbībās, mācīja pīt, mezglot, strādāt ar datoriem, šūt. Kad cilvēks saprot, ka viņš var kaut ko ar savām rokām padarīt, rodas vēlme darīt, strādāt. Ar pilnu apziņu un atbildību: “Es ceļos. Eju uz darbu. Pelnu sev.”

Kurš pirmais saka: “Nē”

Ivars Balodis gan piebilst, ka cilvēkiem ar invaliditāti atgriezties darba dzīvē traucē arī psiholoģiskās problēmas. Ja slimības vai traumas dēļ iegūta invaliditāte, ja cilvēks nedaudz apārstēts un pēc tam pie viņa nāk kāds un stāsta, ka dzīve iet uz priekšu, ka jāstrādā, no sākuma pašam ir grūti saprast, vai gribi strādāt, vai iepriekšējā dzīve ir vai nav tā vērta, lai tajā atgrieztos. Traucē arī tas, ka mūsu sadzīve atstumj cilvēkus ar problēmām. Vilcieni, autobusi, tramvajs nav pieejami, kafejnīcā netiek iekšā, pa pilsētu īsti pastaigāt nevar, ratiņniekiem daudzas ietves ir nepārvaramas. Tā ir reālā valsts attieksme pret šiem cilvēkiem. Plus vēl vairāk nekā pieticīgās pensijas un pabalsti.

Tiesa gan, sociālais darbinieks pie cilvēka ar invaliditāti atnāks, minimālo pieejamo finansiālo nodrošinājumu sagādās, kādas nebūt zāles palīdzēs nopirkt. Pie ikdienas pārtikas, ja cilvēks dzīvo viens, tālu no citiem, arī nevar tikt bez citu palīdzības. Bet te viens saka: “Tu vari strādāt!”

Ivars Balodis rosina, ka būtu labi, ja Nodarbinātības valsts aģentūra motivācijas programmās gatavotu cilvēkus ar invaliditāti tā, lai viņi varētu strādāt konkrētā uzņēmumā, konkrētā darba vietā. Tikai tad pašvaldībai būtu jāuzzina tie darba devēji, kas būtu ar mieru strādāt ar invalīdiem. Aija Saldovere savukārt iebilst, ka invalīdi par sevi nesniedz ziņas. Ja vēršas pie cilvēkiem ar uzrunu: “Vai tu negribi piedalīties mūsu programmā?” un viņš ir agresīvi noskaņots, tad tam, kurš datus par invalīdu dabūjis, var būt lielas nepatikšanas.

Arī uzņēmējus var apzināt tikai tad, ja viņi paši to vēlas. Pašvaldībā tāpēc uzņēmēju saraksta, kuri vēlētos strādāt ar invalīdiem, nav. Linda Niedola norāda, ka darba devēji parasti nemeklē invalīdu, bet konkrētas profesijas cilvēku ar kvalifikāciju. Uzņēmēji nav gatavi veltīt laiku un līdzekļus, lai paši, ārpus subsidētām darba vietām, invalīdus sagatavotu darbam, iekārtotu viņiem piemērotas darba vietas.

Ivars Balodis gan uzskata, ka speciāli pielāgojumi invalīdam vajadzīgi reti. Galvenais ir attieksmes jautājums. Daudzi invalīdi saka, ja būtu prakses iespējas darbavietās, varētu pamēģināt strādāt. Iespējams, ka situāciju uzlabos invalīdu iekļaušanas programma, ko Labklājības ministrija īsteno Cīravas arodvidusskolā. Tur nosaka invalīda spējas, palīdz izraudzīties profesiju, to apgūt, atrast prakses vietu. Tas ir pirmais ceļš uz pastāvīgu darbu.

Gatavību pieņemt darbā invalīdus ratiņkrēslos izteica zivju apstrādes uzņēmuma “Roņu 6” pārstāvji, jo darbs tur rokām. Ja būtu, kas vēlas strādāt, tad uzņēmums būtu gatavs invalīdiem nākt pretim.

Līvija Leine,
“Kurzemes Vārds”

Diskusija notika “Lattelecom” grupas uzņēmuma “Lattelecom BPO” Liepājas nodaļas telpās nevis sagadīšanās pēc, bet tādēļ, ka šajā uzņēmumā darbu var atrast ne viens vien Liepājas invalīds.