– Vai esi liepājniece?

– Jā, dzimusi. Te arī faktiski esmu nodzīvojusi visu mūžu. Mācījos 7. vidusskolā – no 1. līdz 12. klasei. Piecus gadus nebiju Liepājā, kad mācījos Rīgā. Ļoti gribēju atgriezties!

Mācījos RTU, man ir profesionālais bakalaura grāds uzņēmējdarbības vadībā. Pēc augstskolas kādu gadu nostrādāju Rīgā, tad ar vīru atgriezāmies. Abi esam liepājnieki.

Viņš ir gadu vecāks par mani – viņš pirmais aizbrauca mācīties, tad es, un tad mēs kopā atgriezāmies no Rīgas. Mēs esam kopā jau, ja pareizi atceros, no manas 9. klases. Sanāk, ka jau būs 22 gadi.

– Kāpēc izvēle studēt Rīgā, ja arī Liepājā to pašu varēja apgūt?

– Pirmkārt, topošais vīrs jau bija aizbraucis uz Rīgu, un gribējās būt viņam blakus. Otrkārt, bišķiņ izrauties no ģimenes, kļūt patstāvīgākai.

Sākumā man bija bail, ka netikšu galā ar latviešu valodu, jo dzimtā valoda man ir krievu.

Biju pat domājusi mācīties krievu valodā, bet mani atrunāja, un es iestājos RTU latviešu plūsmā. Nevienu dienu to nenožēloju!

Kad mācies krievu skolā, ikdienā pārsvarā runā krieviski. Latviešu valoda bija tikai latviešu valodas stundās, un līmenis nebija augsts.

Kad sāku mācīties latviski, valoda parādījās ikdienā – lekcijās, sarunās ar kursabiedriem. Tad tā apgūstas daudz ātrāk.

– Kāpēc tieši uzņēmējdarbības vadība?

– Godīgi sakot, skolā es nebiju super teicamniece. Man liekas, ka 7. klasē mums sākās priekšmets “Ekonomika”. Pirmajam pārbaudes darbam es speciāli negatavojos – tik, cik noklausījos stundās.

Kad skolotāja paziņoja atzīmes, viņa teica, ka ir pārsteigums – viena labākā atzīme, un tā biju es.

Saņēmu “desmit”, lai gan vidējā atzīme man bija 5–7 ballu robežās.

Tajā brīdī pievērsu uzmanību ekonomikai – man tiešām patika – un 12. klasē arī kārtoju eksāmenu ekonomikā. Tas mani “ievilka”, un ar to arī paliku. Domāju, ka liela nozīme bija arī labai skolotājai.

– Kā tālāk veidojās karjera pēc augstskolas?

– Pēdējā kursā biju praksē bankā. Mana attieksme pret darbu ļoti patika prakses vadītājai, un viņa piedāvāja palikt.

Personāla daļas vadītāja gan sākumā nebija līdz galam pārliecināta, vai es derēšu amatam, tāpēc vienojās, ka izpildīšu vairākus uzdevumus – ja izdosies, atstāšot mani. Uzdevumus izpildīju un paliku.

Rīgā nostrādāju nedaudz vairāk par gadu. Parādījās vakance Liepājā, mani uzaicināja un tad pārcēla.

Sākumā Rīgā strādāju par klientu apkalpošanas speciālisti. Liepājā kļuvu par hipotekārās kreditēšanas projektu vadītāju. Pēc tam devos dekrētā un pēc bērna kopšanas atvaļinājuma bankā vairs neatgriezos.

– Ko darīji pēc tam?

– Pēc dekrēta bankā man varēja piedāvāt tikai darbu uz laiku, tas mani nepiesaistīja. Izdomāju, ka paņemšu pauzi, padomāšu, ko tālāk darīt.

Bērns bieži slimoja, un es sapratu, ka nevaru atļauties darbu pilnas slodzes algotā darbā – neviens nebūtu sajūsmā par to, ka man visu laiku jāņem slimības lapas.

Pirms Ziemassvētkiem sāku dekorēt sveces. Tas aizgāja ļoti labi, bet pavasarī sezona beidzās un atkal bija garas pārdomas – ko darīt tālāk? Tie bija saldumi!

Sāku ar zefīriem un maršmeloviem. Pievienojās piparkūku un prjaņiku apgleznošana. Sākumā negribēju cept kūkas – šķita, ka Liepājā kūku cepēju jau ir ļoti daudz. Vairākus gadus biju pašnodarbinātā konditore.

– Kur to visu apguvi?

– Man vienmēr ir ļoti paticis gatavot un vienmēr šķitis, ka tas ir diezgan vienkārši. Man arī sanāca. Speciāli mācīties nekur negāju – receptes atradu internetā, mēģināju, trenējos, pielāgoju receptes sev un mūsu produktiem. Un aizgāja.

Nodarbojos ar to apmēram četrus gadus. Pārtraucu ļoti personīgu iemeslu dēļ. Tētis saslima – viņam bija vēzis. Gadu viņš smagi slimoja, un tas man bija ļoti grūts laiks – mazs bērns, darbs mājās, rūpes par tēti.

Kad tētis aizgāja, sapratu, ka vairs nespēju turpināt to pašu ritmu.

Paldies vīram – viņš mani atbalstīja un ļāva atpūsties. Nolēmu konditoreju pārtraukt un aptuveni gadu vienkārši atpūtos.

– Tad nonāci “Patvērumā ģimenei”?

– Jā. Un arī tas ir saistīts ar tēta slimību. Kad tētis slimoja, iegādājāmies skābekļa koncentratoru – aparātu, kas palīdz cilvēkiem ar plaušu problēmām.

Pēc tēta nāves domāju – ko ar to darīt, kam atdot? Tā sanāca, ka mana klasesbiedrene “Facebook” bija padalījusies ar ierakstu no biedrības “Patvērums ģimenei”. Tieši tajā brīdī kādam cilvēkam ļoti vajadzēja to.

Pēc kāda pusgada atkal sāku šķirot mantas, izdomāju, ka atkal varētu kaut ko aiznest ziedojumā. Uzrakstīju Santai Neilandei (iepriekšējā biedrības vadītāja – L. K.), un izrādījās, ka viņi jau pārvākušies uz jaunām telpām – no Raiņa ielas uz Roņu ielu.

Atnesu ziedojumus, Santa izrādīja telpas, sākām runāt. Viņa stāstīja, ka ir iespēja rakstīt projektus, bet īsti nezina, ar ko sākt. Man parasti ir daudz ideju, un es uzreiz sāku kaut ko ieteikt. Santa teica:

“Ja vēl kādas idejas parādīsies – droši raksti.”

Pēc pirmā dekrēta bija periods, kad biju bezdarbniekos, un man bija iespēja mācīties par projektu vadītāju – tieši Eiropas projektu rakstīšanu. Tātad zināšanas man bija.

Pierakstīju vēl vairāk ideju un uzrakstīju Santai ar piedāvājumu palīdzēt uzrakstīt projektu. Tā mēs uzrakstījām vienu, otru, trešo projektu – un tā es te arī paliku.

– Tagad tas ir algots darbs?

– Lielākoties mūsu ienākumi ir no projektiem – kad ir tie, ir iespēja nopelnīt. Liela daļa cilvēku joprojām strādā brīvprātīgi, un tikai projektos var saņemt atlīdzību.

Nozīmīgākie – esam realizējuši dažādus projektus mazākumtautību jauniešiem. Ukraiņu projektos darbs notiek gan ar pieaugušajiem, gan jauniešiem, gan bērniem.

Bērniem agrāk nodrošinājām “pēcpusdienas skoliņu” – latviešu valodas apguve, mājasdarbi, brīvā laika pavadīšana. Šogad projekts vairāk orientējas uz mākslas nodarbībām – bērni veido dažādus rokdarbus, apgūst tehnikas, caur spēlēm bērni mācās atslābināties, iepazīt sevi.

Jauniešiem notiek gan praktiskas nodarbības, gan sarunas ar psihologu – par emocijām, sevis atbalstīšanu, stiprināšanu, kā arī dažādas meistarklases: gatavo ēdienus, apglezno krūzītes u.c.

Pieaugušajiem šobrīd notiek vecāku atbalsta grupas, ko vada psihologs un sociālais pedagogs. Runā gan par emocionālo atbalstu, gan par darba meklēšanu, CV un sevis pasniegšanu darba tirgū, gan par tēmām, kas aktuālas skolās.

– Šeit notiek arī bērnu emocionālās audzināšanas kursi, kas, cik zināms, ir pieprasīti.

– Jā. Agrāk tādu iespēju Liepājā bija ļoti maz. Tagad mūsu kolēģes ir apņēmušās tos realizēt regulāri.

Šobrīd notiek vecāku grupas “Ceļvedis, audzinot pusaudzi”. Tur māca par pusaudžu vecumposmu, komunikāciju, robežu nospraušanu, kā organizēt viņu dzīvi.

Kad šīs mācības beigsies, atsāksies bērnu emocionālās audzināšanas kurss – vecākiem ar mazākiem bērniem. Tur ir nopietns kurss – vairākas nedēļas, katru reizi trīs stundas.

– Vēl viens projekts, kurā biedrība bija redzama, bija “Vecāku rīti”.

– Kolēģes, kas ikdienā strādā sociālajā jomā, ļoti labi redz sekas, kādas rodas, ja bērnībā nav bijusi droša piesaiste, vecāku mīlestība un atbalsts.

Jo agrāk parādām vecākiem, kā veidot attiecības ar bērniem, kā pareizi komunicēt, kā atrast līdzsvaru starp bērna vajadzībām un savējām, jo mazāk problēmu būs vēlāk.

Tā arī radās ideja par “Vecāku rītiem” – dot telpu un laiku tieši vecākiem, īpaši mammām, kuras bieži paliek otrā plānā. Projekts bija ļoti novērtēts, un mēs gribētu to turpināt.

– Kā tev šķiet, kāda šobrīd ir cilvēku atsaucība labdarībai?

– Jo pazīstamāki kļūstam, jo vairāk cilvēku ziedo. Bet ekonomiskā situācija ir tāda, kāda tā ir, – ļoti daudz ziedo mantas: drēbes, apavus, bērnu lietas, mājas lietas. Finanšu ziedojumu kļūst mazāk.

Iespējams, mūsu kļūda arī bija, ka kādā brīdī sākām mazāk stāstīt par ikdienas darbu un vairāk par projektiem.

Projekti ļoti palīdz mums eksistēt, bet projektiem paredzētā nauda drīkst tikt tērēta tikai konkrētajiem mērķiem. Bet komunālie maksājumi, ugunsdrošība, visas saimnieciskās izmaksas – tie nekur nepazūd.

– Kā ir ar ziedoto mantu kvalitāti?

– Lielākoties cilvēki nes tiešām labas lietas. Protams, gadās arī situācijas, kad cilvēki vienkārši iztīra māju un visu samet maisos. Bet arī šīm mantām mēs cenšamies atrast pielietojumu. Daļu, protams, nākas nodot pārstrādei.

– Vai tavas meitas arī iesaistās labdarībā?

– Meitām ir 10 un 6 gadi. Lielākā bieži nāk uz nodarbībām šeit – mums ir daudz ukraiņu projektu, un viņas klasē ir divas ukraiņu meitenes, ar kurām viņa draudzējas. Ja ir iespēja piedalīties, viņa nāk.

Mājās, kad šķirojam lietas, vienmēr domājam, ko var aiznest uz šejieni.

Otro gadu pēc kārtas piedalāmies Ziemassvētku akcijā, kur bērni raksta vēstules un ziedotāji pērk dāvanas. Mēs nopērkam divas, un meitas aktīvi piedalās to izvēlē.

Nesen mazākās meitas bērnudārza grupiņa bija atnākusi ciemos uz biedrību. Meitai bija milzīgs prieks, ka mamma var pastāstīt par labdarību viņas draugiem, un viņa ļoti lepojās.

– Vai šobrīd tavs darbs ir tikai šeit?

– Jā, šobrīd visa mana darba dzīve ir šeit. Sāku ar projekta vadīšanu – ar to arī pietiek finansiāli. Man ļoti gribas, lai šī vieta aug un attīstās, tāpēc ieguldu tajā savu laiku un enerģiju.

– Kas ir tie cilvēki, kas visbiežāk vēršas pie jums pēc palīdzības?

– Pie mums var atnākt jebkurš. Mēs neprasām nekādu dokumentu vai apliecinājumu, ka cilvēkam ir grūta situācija. Ja cilvēks griežas pēc palīdzības, mēs palīdzam.

Protams, ja redzam, ka kāds sāk šo sistēmu izmantot negodprātīgi – nāk ļoti bieži, ņem daudz un acīmredzami lietas neizmanto pats –, tad mēs varam palīdzību ierobežot.

Bet kopumā – jebkura mamma, kurai bērnam saplīsuši zābaki un nav iespējas nopirkt, var atnākt

un, ja ir te atbilstošs izmērs, paņemt pie mums “Brīvbodē”.

Ļoti bieži cilvēks, kurš atnāk pēc palīdzības, vēlāk pats kļūst par brīvprātīgo.

Līdzīgi ir ar Probācijas dienesta klientiem – daļa atnāk atstrādāt stundas, bet jūtas šeit tik pieņemti un novērtēti, ka paliek brīvprātīgajā darbā arī pēc tam.

– Cik brīvprātīgo šobrīd ir?

– Skaits mainās, bet aptuveni no 20 līdz 30 cilvēkiem. Mēs vienmēr priecājamies par jauniem brīvprātīgajiem.

Lielākā daļa palīdz “Brīvbodē” – tur cilvēki pieņem ziedojumus, šķiro, sakārto, izvieto, sagaida apmeklētājus. Ir arī cilvēki, kas palīdz projektos, pasākumu organizēšanā, raksta tekstus, fotografē.

– “Brīvbode” droši vien ir vieta, kur visvairāk satiekat savus klientus?

– Jā, tā ir pirmā vieta, kur mēs satiekamies.

Cilvēku vajadzības ir dažādas – kādam vajag drēbes, kādam traukus, kādam bērnu lietas.

Nesen pie mums vērsās cilvēki, kas palīdz ģimenei, kurai Rucavas pusē nodega māja. Uzrakstījām “Facebook”, un cilvēki piedāvāja daudz palīdzības.

– Kādas vēl idejas un plāni ir “Patvērumam ģimenei”?

– Lielais sapnis ir kļūt par tādu kā “Vienas pieturas aģentūru”, kur cilvēks vienā vietā var saņemt dažāda veida atbalstu – mantisko palīdzību, psihologa konsultāciju, sociālā darbinieka atbalstu, mentoringu.

Šobrīd mums jau notiek mentorings, un gribētos to visu sakārtot vienotā sistēmā.

– Kad būs publicēta mūsu saruna, pasākums jau būs beidzies, bet biedrība ik gadu meitenēm rīko akciju “Laiks mirdzēt”. Kas jūs motivē to turpināt?

– Visvairāk – rezultāti. Kad redzi meiteni, kura 14 gadu vecumā pirmo reizi mūžā uzvelk skaistu kleitu, viņai uztaisa frizūru un grimu, un viņa spogulī ierauga, cik ir skaista… Un saprot, ka neviens viņai to nekad nav teicis.

Tās emocijas ļoti motivē.

Šogad piedalīsies 17 meitenes ar dažādiem, bieži smagiem dzīves stāstiem. Skaistumkopšanas speciālisti nāk brīvprātīgi – taisa frizūras, manikīru, meikapu. Mēs uzklājam galdu, šogad iecere – apkalpot viņas gluži kā restorānā, ar vairākiem ēdieniem, ko nogaršot.

Strādā mentors, notiek nelielas nodarbības, lai meitenes labāk saprastu sevi. Fotogrāfs uzņem skaistas bildes. Kleitas un tērpi, ko viņas izvēlas, paliek viņām.

Ir meitenes, kurām tas devis reālu atspērienu – daļa pēc tam izvēlējušās mācīties par frizierēm, manikīra meistarēm. Viena meitene, kura pērn bija dalībniece, šogad piedāvāja būt fotogrāfe – arī tā ir daļa no izaugsmes.

Protams, viens pasākums pilnībā dzīvi nemaina – tam vajadzīgs ilgs mentora darbs –, bet pašapziņu un ticību sev tas ceļ ļoti jūtami.

Vizītkarte

Irina Augustauska

• Dzimusi 1989. gada 9. jūlijā Liepājā.
• Pabeigusi Liepājas 7. vidusskolu.
• Vīrs Antons, meitas – Anna (mācās Liedaga vidusskolā) un Jana (apmeklē bērnudārzu “Saulīte”).
• Mājdzīvnieks – pundurtrusītis Busja.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.