Liepājas gidi, stāvot pie restaurētā Hoijeres kundzes viesu nama, jau ierasti komplektā ar to rāda arī melno koka ēku Bāriņu ielā 31, kas celta 17. gadsimta otrajā pusē.

Pilsētas vēsturiskajā centrā atdzimst arī citi nami, bet daudzi vēl gaida gan atbildīgu saimnieku, gan konkrētu pašvaldības redzējumu.

“Trumpenieces sarkanais”

“Kvalitatīvu ēku iegūt griboša īpašniece, kura nekautrējas jautāt, ja nezina,” par Bāriņu ielas 31. nama saimnieci un atjaunotāju, keramiķi Vinetu Trumpenieci saka būvpētnieks Juris Zviedrāns.

“Nebija saplānots, ka man būs tieši koka māja. Bet, kad es to ieraudzīju, tad iemīlējos,”

viņa pastāsta.

Radies plāns un vīzija, kā šo namiņu atjaunot. Apjoms šķitis neaptverams, nevarēja paredzēt, kā tas notiks un cik varētu izmaksāt. Pagājuši gandrīz desmit gadi, un visu laiku bijis iespējams virzīties uz priekšu.

“Dažas lietas varbūt nākušas par vēlu,” atzīst V. Trumpeniece. “Tiem, kas sāk tagad, viss ir vēl dārgāk, toties ir vairāk zināšanu.”

Pati daudzas lietas apguvusi vien procesā. Piemēram, vecie dakstiņi ir ļoti skaisti, bet, tos uz jumta liekot, ir citas problēmas nekā jaunu dakstiņu uzklāšanā.

Ēku restaurē ar Liepājas pašvaldības līdzfinansējumu. “Sienās satrupējušie baļķi nomainīti uz labākiem, jumta konstrukcija atjaunota, skursteņi ir pārmūrēti.

Fasāde atjaunota no nobrukušas uz, man liekas, tīri glītu,”

priecājas saimniece.

Viņa ilgi domājusi, vai fasādi atstāt apmestu vai nodauzīt apmetumu nost, tad – kādā krāsā krāsot. “Pirmā mīla man uznāca tad, kad es ienācu pagalmā. Sētas puse nebija apmesta, un es ieraudzīju darvoto fasādi. No tās izrietēja, ka gribu melnu arī fasādi,” pauž māksliniece.

Ārsienas krāsotas ar kuldīdznieka Raituma krāsu darbnīcas melno darvas un miltu krāsu. Tā izvārīta meistarklasē tepat Liepājā meistara vadībā.

Jābūt vilkmei uz to seno, V. Trumpeniece atzīst, jo daudziem jau tas neko nenozīmē. “Mēs izrakām un izņēmām veco grīdu, atradām metru ar vecām lauskām. Iegājām azartā. Atrast veco stikliņu vai māla lausku, izpētīt profilu.

Un man ir šāds podiņš, bet Hoijeres viesu namā krāsnij tāda zīmējuma nemaz nav!”

viņa lepojas.

Šogad pati uzdrīkstējusies atjaunot divus mazos lodziņus. Durvīm un logiem izmantotas lineļļas krāsas “Muižas baltais” un “Trumpenieces sarkanais”.

“Tas ļoti mīļi, ka Raituma krāsu darbnīcā uztaisa krāsu un iedod tai saimnieka vārdu, jo to krāsu viņam vajadzēs vēl. Ļoti kārojas sētas pusē sataisīt durvis tā, kā noskatīts brīvdabas muzejā, kur zvejnieku klētiņai ir greznas krāsainu dēlīšu rakstu durvis,” saka V. Trumpeniece.

Mājā iecerēta keramiķa darbnīca, paredzētas telpas arī dzīvošanai. Šeit ir vēsturiski tā sauktais augstais gals, zem kura atrodas pagrabs.

Augstajā kambarī varētu būt telpas dzīvošanai interesentiem, kas atbrauktu pie keramiķes uz darbnīcu uz vairākām dienām. Vēstures elpa būšot jūtama arī iekštelpās.

“Man nebūs “Ikea” mēbeļu.

Būs dēļu grīdas, darbnīcā – klona. Daļēji liks atpakaļ vecos dēļus. Kur to nepietiks, tur būs jauni, taču ne šauriņi, kādus patlaban var nopirkt veikalos, bet plati dēļi, kādus palūgts piegatavot,” pastāsta saimniece.

Augstajā kambarī vasarā atklāti 17. gadsimta griesti, apstrādāti manierisma stilā tāpat kā pie Hoijeres. Tie gan neesot skaistā tehniskā stāvoklī un būs jāatjauno, tomēr neesot šaubu, ka jāpatur. Topošās virtuves sienā uzieti nededzināti māla ķieģelīši, kas esot reti sastopami.

Saimniece priecājas, ka sienās nav jāliek rīģipsis, var likt kokšķiedras plāksnes, arī siltināt var ar kokšķiedras materiālu.

Acu priekšā jātur 2027. gads

Vai mūsdienu pilsētā ir vieta koka mājai? Par to priekšlasījumu konferencē “Koka arhitektūras dzīvotspēja mūsdienu pilsētvidē” sniedza Liepājas arhitekts Uģis Kaugurs.

Koka apbūve pilsētā vēsturiski sabiedrības apziņā iegūlusi kā otrās šķiras apbūve, jo mūra mājas ir drošākas, stiprākas, augstākas. “Taču šodien tā vairs gluži nav.

Kokam ir perspektīva kā būvmateriālam un būvniecības veidam,”

pauž U. Kaugurs.

Šodien pasaulē būvē pat 25 stāvu koka dzīvojamās ēkas, tepat Latvijā top koka sabiedriskās būves, kā bibliotēka Ogrē.

Ugunsdrošības testi parāda, ka koks pat ir drošāks nekā daudzi citi materiāli, jo konstrukcijas liesmu un karstuma ietekmē nesabrūk acumirklī, tā ļaujot cilvēkiem pamest ēku un paglābties.

Arhitekts saskata savu vietu nākotnē pašu rokām un pašu vajadzībām būvētām ģimenes mājām, kas varot tapt arī pēc tipveida projektiem, kuriem var piesaistīt arī mākslīgo intelektu.

Par pašvaldības līdzfinansējuma konkursu vēsturisko ēku atjaunošanai interesējas Markuss Vīrāts, viņa māmiņa pirms dažiem gadiem iegādājusies koka ēku Apšu ielā 27. Kādi simt gadu tai varētu būt, bet puisis atzīst, ka vēl ļoti maz par šo māju zinot un gribētu uzzināt vairāk.

Par māju rūpēties nolēmusi visa ģimene, un Markuss pats gribētu no Zviedrijas, kur dzīvo šobrīd, pārcelties atpakaļ uz Latviju.

“Liepājā, savā dzimtajā pilsētā, es sev gribētu atstāt māju. Jāsapelna nauda, un tad jau redzēs,”

viņš saka.

Māju iecerēts daļēji restaurēt, koka fasādi noteikti, bet jumts esot ļoti bēdīgā stāvoklī. Plānots mājā ierīkot īres dzīvokļus, izbūvējot arī bēniņu stāvu, un tā jau būtu renovācija.

M. Vīrāts iecerējis apmeklēt Liepājas Restaurācijas centru un gūt praktisku palīdzību.

Pēc J. Zviedrāna domām, ļoti liela nozīme ir valsts un pašvaldības iestāžu politikai, ko apliecina atšķirīgās pieejas arhitektūras vērtību saglabāšanā.

Regulējums vēsturisko ēku atjaunošanai izriet no pašvaldību kompetences, zināšanām un izglītības līmeņa. Procesu ietekmē arī būvniecības iepirkumi ar lētāko piedāvājumu. Un tā rodas vēsturiski nepamatota fasādes krāsu gamma, sešrūšu logu vietā ir veidojumi ar četrām.

Jaunbūves reizēm tiek uzdotas par vēsturiskām ēkām, jaucoties restaurācijas un atjaunošanas jēdzienos.

Liepājā vairākām beidzamā laikā atjaunotām ēkām, kurām viens īpašnieks, strādājis viens arhitekts, kopīga ir viena krāsu palete – pelēka, lai gan tās nav bijušas šādā krāsā. “Izmantojot šo principu, pie mums ļoti lielos laukumos parādās viendabīgas ēkas,” norāda būvpētnieks.

“Nav tā, ka latviešiem ir pelēkie un brūnie toņi. Paskatāmies Lejaskurzemi, tur ir spilgtie toņi.”

Tas ir ļoti svarīgi pilsētas kopējam tēlam. Katram liepājniekam vajadzētu acu priekšā redzēt 2027. gadu un Eiropas kultūras galvaspilsētu, lai neradītu pilsētvidē kauna traipus.

“Vidi veido speciālisti, un lielākoties tie ir arhitekti,” uzsver J. Zviedrāns. “Arhitekti netiek galā ar vēsturiskām detaļām. Tas ir skolas, tirgus jautājums, kāpēc arhitekts vairs nemāk un nesaprot detaļas.”

Labie piemēri sabiedrībai ir svarīgi tālākai attīstībai, tāpēc pilsētai tie būtu jāapkopo un jāpopularizē. Tāda ir arī 18. gadsimta koka māja Bāriņu ielā 21a ar mūra fasādi – ļoti korekti izdarīts darbs.

Savas identitātes kopēji

Liepājas partnere Eiropas kultūras galvaspilsētas statusā ir Kuldīga, kuras vecpilsēta iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.

No 400 vēsturiskajām ēkām 60 procenti ir koka konstrukcijas, norāda Kuldīgas vecpilsētas pārvaldības speciāliste Sintija Vītoliņa.

“90. gados vēsturiskā apbūve bija apdraudēta, ar pieminekļu statusiem vien to nebija iespējams pasargāt,”

viņa atzīmē.

Iedzīvotāju izpratne par vērtībām bija atšķirīga, trūka informācijas par augstvērtīgu pilsētvidi. Ja arī bija finansējums, to izmantoja nepareizi.

Galvenais ir kopt savu identitāti un, sākot no jaunās paaudzes, rast iesaisti, iedvesmu savai pilsētai, uzsver speciāliste, stāstot par Kuldīgas ceļu uz prestižo statusu.

Mantojuma saglabāšanas prioritāte iestrādāta ilgtspējīgas attīstības dokumentos un ik gadus – Kuldīgas novada budžetā. “Lielais mērķis paredz arī budžeta nodrošinājumu,” uzsver S. Vītoliņa.

Lai iedzīvotājiem birokrātiskā procedūra nebūtu sarežģīta, izveidots Kuldīgas Restaurācijas centrs, kas organizē izpēti, veic restaurāciju, konsultē iedzīvotājus. Tas satuvinājis būvvaldi ar iedzīvotājiem. Pašvaldība vispirms savu objektu restaurācijā parāda, kā ir jābūt.

Kuldīgā izveidots sarežģīts apsaimniekošanas un pārvaldības modelis, kurā ar savu pienesumu kopā strādā visas vietējā līmeņa pārvaldības institūcijas.

“Kāds sakars ar restaurāciju siltumtīklu uzņēmumam? Kad viņi rok trasi, notiek arheoloģiskā izpēte, un šos materiālus mēs apkopojam.

Uzņēmumam ir jāzina, ko drīkst un ko nedrīkst vecpilsētā,”

skaidro speciāliste.

Ļoti svarīga bijusi iedzīvotāju iesaiste, izveidojot viņiem patīkamu vidi. Īpašais Kuldīgas gars – tā ir atbilde uz jautājumu, kā iedzīvotāji iesaistās un dara paši bez pašvaldības rīkojumiem, atklāj S. Vītoliņa.

Goda lieta neatkarīgi no cenas

Ivars Pilips-Matisons, Liepājas Restaurācijas centra dibinātājs

Sevi par speciālistu restaurācijas nozarē es vēl nesauktu, drīzāk teiktu – entuziasts ar lielu apņēmību darīt.

Es apzināti pārstāvu viedokli, kas nepopularizē restaurāciju kā dārgu un sarežģītu. Ja sabiedrībai katrā konferencē vai intervijā tiek teikts, ka restaurācija ir dārga un sarežģīta, tad tas ir nepareizs nozares mārketings.

Ja mēs vēlamies dzīvot sakārtotā vidē, tad katrai lietai ir sava cena.

Dārdzība un sarežģītība ir subjektīvi jēdzieni – kas vienam grūti, tas otram pa spēkam, un, kas vienam dārgs, tas otram goda lieta neatkarīgi no cenas.

Veidojot Restaurācijas centru, es ceru, ka arvien vairāk cilvēku šeit pulcēsies, vaicās informāciju un gribēs arī paši iemācīties lietas, ko mēs šeit darām.

Mana auditorija pamatā ir nevis cilvēki, kuriem nav naudas, bet kuriem tās nav par daudz. Jo uzņēmēji un investori to dara citā līmenī. Es vairāk sevi asociēju ar to sabiedrības daļu, kuri var arī paši daudzas lietas izdarīt: gan piesaistīt finanšu līdzekļus, gan, galu galā, nokrāsot mājas sienu, ja tā ir nolupusi.

Atšķirībā, piemēram, no Kuldīgas, kur koka arhitektūras saglabāšana un atjaunošana ir pašvaldības iniciatīva un uzdevums iedzīvotājiem nāk no augšas, no vadības, Liepājā ir otrādi – no apakšas, no cilvēkiem, kas iegādājas vienas no vecākajām un tehniski sliktākajām mājām. Tas ir arī mans gadījums.

Es sāku no nulles, ar šķietami bezcerīgu objektu,

bet pēc divu gadu darba man ir pilnīgi skaidrs, kur un kā rast padomu, iedvesmu un, protams, finansējumu. Savu ēku mēģinu kripatiņu pa kripatiņai iekārtot, uzbūvēt, tādējādi pārējiem rādot, kas ir labs, kas ir slikts, arī par finansējuma piesaisti, birokrātiju, dokumentu iesniegšanu būvvaldē u.tml.

Dalos ar praktisko pusi, jo daudziem par to vispār nav priekšstata un zināšanu.

Gribētu, lai restaurācijas nozare Liepājā attīstītos straujāk.

Kuldīgā tajā ir iesaistītas visas pašvaldības kapitālsabiedrības, komitejas. Liepājā neesmu sajutis vēlmi būvēt lielo sistēmu, sistematizēt, klasificēt. Ir radīta interaktīva karte, kur var iepazīties ar izpētes materiāliem par katru īpašumu, kas ir saņēmis pilsētas finansējumu. Brīnišķīga lieta, kas parādījusies pēdējā gada laikā.

Bet nozares attīstībai vajadzētu notikt straujāk. Viens no ēku atjaunošanas mīnusiem – nav kataloga vai grāmatas, kurā varētu ieskatīties un izpētīt, kas Liepājā ir raksturīgs konkrētajam laikam.

Manuprāt, ja esi vēsturiskas ēkas īpašnieks, to pienācīgi apsaimniekot ir goda lieta un pienākums. Un šādi arī būtu jautājums jāpozicionē, jo vēlme un iespējas sākas mūsu galvās.

Jebkura pilsēta Latvijā ar savu vecpilsētu ir unikāla.

Jaunā arhitektūra arī ir laba lieta, bet saglabāt to, kas ir 300 gadus vecs, ir obligāts nosacījums.

Domājot par savu māju, – tai ir apmēram 220 gadu. Rēķinu, ka pēc skaita esmu piektais saimnieks. Tikai pieci cilvēki ir bijuši tie, kas izšķīruši šīs mājas likteni, attīstību vai regresiju.

Patiesībā ēka ir tā, kas nosaka, kas būtu jādara, nevis cilvēka iegribas vai vēlmes. Māja ir tā, kas bija un būs, savukārt cilvēks ir tas, kurš nāks un ies, tikai mazs krikumiņš no tās vēstures.

Uzziņai

Koka ēku priekšrocības

• Vieglas, var būvēt “bez pamatiem”, tāpēc var to darīt sliktās gruntīs ar augstiem gruntsūdeņiem, kādas ir lielā daļā Liepājas.
• Mazāk jutīgas pret kļūdām būvniecībā, pieļauj mazāk kvalificēta darbaspēka izmantošanu, var būvēt savām rokām.
• Ātrāka būvniecība.
• Lētāka būvniecība, jo mazāk darbietilpīga.
• Pieejams lētāks materiāls.
• Energoefektīva.

Koka ēku vainas (vēsturiski)

• Uguns.
• Ūdens.
• Kaitēkļi.
• Deformācijas.
• Īsāks mūžs.
• Šodienas skatījumā visi šie faktori ir apstrīdami.

Avots: pilsētas arhitekta Uģa Kaugura prezentācija

Es domāju tā: Vai gribētu dzīvot koka mājā?

Rita – liepājniece:

– Nē. Tik daudz ir dzirdēts, ka tās deg un deg, un nodeg. Grūti pateikt, kas tajās labs, kas ne tik. Dzīvoju daudzdzīvokļu mājā, un man viss patīk. Ir apkure, ūdens un viss bez problēmām. Ja būtu iespēja izvēlēties, koka mājā es nedzīvotu. 

Kristīne Lekstute – māmiņa:

– Nē. Uzaugu laukos, ģimene dzīvoja koka mājā, un laikam tāpēc es par tām neesmu sajūsmā. Bija grūti ziemā uzturēt siltu, vajadzēja kurināt krāsnis. Tā māja ir pārdota, un pārcēlāmies uz Liepāju, uz dzīvokli, kur man patīk labāk.

Aija Fosa – friziere:

– Jā, ja tur būtu visas labierīcības un ziemā siltums. Braucot pa Liepājas ielām, skatos uz vecajām koka mājām. Lielais vairums no tām izskatās ļoti slikti. Pat nožēlojami. Sazin, kāda situācija tur iekšā? Viss jau atkarīgs no saimnieka un no naudas, cik mājā var ieguldīt.

Vija Dobele – grobiņniece:

– Kāpēc ne. Tas varētu būt ekoloģiski. Dzīvoju privātmājā, bet tā nav no koka. Nekad neesmu dzīvojusi koka mājā. Varētu būt labi, ja māja izbūvēta, saglabāta. Pārējais jau atkarīgs no cilvēka, kā viņš to iekārto. Mūsdienās visu var izveidot, kā tik sirds kāro.  

Jolanta Gorbane – mājsaimniece:

– Negribētu vis. Līdz 18 gadiem esmu dzīvojusi koka mājā, un tur bija jākurina krāsns. Bija auksti, grūti piesildīt. Jākurina, malka jāgādā. Ja man tagad būtu jāizvēlas, kur pirkt dzīvokli, tas noteikti nebūtu koka mājā. Man ir viens paziņa, kurš domā pretēji un ir sajūsmā par vecām koka mājām un krāsnīm.