Ja pirms vairāk nekā 10 gadiem PJOTRAM DROZDEKAM kāds būtu pareģojis dzīvi Latvijā, viņš to uztvertu kā joku. Tomēr mīlestība ar cilvēku spēj darīt neticamas lietas. Tagad viņš iedzīvojies Limbažos, kur viņu draudzīgi sauc par Pīteru. Pilsētā atvēris autoservisu, iegādājies pusi mājas, zemi un divos hektāros izveidojis savu sapņu dārzu. Tomēr par lielāko bagātību Pīters uzskata kuplo ģimeni. Viņam līdzās ir Inese, kuras dēļ viņš bija gatavs atteikties no ierastās dzīves un visu mainīt. 

Varētu domāt, ka tā notiek tikai filmās. 2006. gadā viņam darba lietās bija jānokļūst Rīgā. Vakarā, gandrīz jau būdams pie mērķa, poļu kompānijas tirdzniecības menedžeris apstājās autobusa pieturā pavaicāt ceļu. Inese Ozola pēc darba tirdzniecības centrā “Spice” centās notvert taksometru, jo pēdējais autobuss bija aizgājis. Viņa nopriecājās par izdevību parādīt ārzemniekam ceļu uz centru un pašai tur nokļūt. Nākamajā vakarā Pīters ar rozi gaidīja jauno paziņu pie veikala. Drīz viņš atskārta, ka ir iemīlējies līdz ausīm.

Pat ar gadu distanci Pīters brīnās, kā viss noticis. Viņam liktenīga kļuva pirmā Latvijā satiktā un angļu valodā uzrunātā sieviete. Sākumā viņš apsvēra domu Inesi ar viņas bērniem vest uz Poliju, taču viņa nepiekrita. Rīgā poļu puisim atradās darbs “Nissan” centrā, kur varēja runāt angļu valodā. Tikām bērni dzīvoja pie Ineses vecākiem. Lai gan brīvdienas visi pavadīja kopā, tomēr saprata – tāds dzīves modelis viņiem neder. Tā Pīters nokļuva Limbažos.

“Mājās pārsvarā vairs esam tikai trijatā,” pārstāstot jaunumus ģimenē, sarunbiedra balsī jūtama nožēla. “Lielie bērni ir prom. Lūcijai jau ir sava ģimene, Paulīna mācās Rīgas Stila un modes vidusskolā, bet Emīls pabeidza vidusskolu un strādā.” Abu meitiņa, ģimenes mīlulīte Terēze mācīsies 2. klasē. Nevar gan teikt, ka Pītera dzīve ritējusi tikai gludi. Bez latviešu mēles darbu Limbažos nevarēja atrast. Pilsētā pat nebija latviešu valodas apguves kursu! Inese viņam pirka krāsainas bēbīšu grāmatiņas ar zīmējumiem un parakstiem. Viņa ļoti centās draugam palīdzēt. Kamēr ar valodu gāja grūti, gadījās misēkļi. Tie nav aizmirsti un joprojām raisa smieklus. Tā vietā, lai teiktu, ka brauks uz pirti, paziņām skaidrojis, ka brauks… pirst. “Gribēju ātrāk apgūt valodu, tāpēc runāju, kā pratu. Un sapratu, cik pozitīvi ir latvieši. Viņi smējās nevis par mani, bet kopā ar mani,” Pīters uzsver.

Tagad viņš jūtas pieņemts, novērtēts un saprasts. Izdevās ģimenei iegādāties dzīvesvietu tuvu pilsētai. Beidzis kursus, polis atvēra servisu mašīnām ar gāzes piedziņu un bija pirmais, kurš tādu pakalpojumu pilsētā piedāvāja. To viņš apvieno ar dīlera darbu kompānijā “Filmat” un pieņem pasūtījumus ražošanas līniju izgatavošanai.

Ar Ineses piekrišanu īstenojās arī sapnis par savu dārzu. Drozdeku dzimtai Polijā pieder stādu audzētava. Sākumā Pīters tikai veda un tirgoja šeit skujeņus un ogulājus. “To es mājās biju apguvis. Ļoti gribēju, lai arī mums kādreiz būtu savs dārzs, tāpēc nopirku aizaugušu zemes gabalu,” viņš atceras. Pīters uzskata, ka mazās Latvijas lauksaimnieku lielā iespēja ir piedāvāt pasaulei bioloģiski ražotu un veselīgu produkciju. Tādas motivācijas vadīts, pats atkal mācījās un ieguva pamatzināšanas bioloģiskajā lauksaimniecībā. Pēc tam pretendēja uz Eiropas fondu finansējumu un piešķirtos 15 000 eiro ieguldīja krūmmelleņu dārza tapšanā. Pērn laikapstākļu dēļ gan radās grūtības, tomēr dārzu viņi iestādīja. Ziemā visi stādi izdzīvoja, un šovasar daži lielākie krūmi dod pirmās saldās ogas. Tas viņus spārno. Saimnieks noskaņots ieguldīt tik daudz darba un līdzekļu, cik vajadzēs, lai apgādātu limbažniekus ar gardām, veselīgām ogām. Viņš ievēlēts kooperatīva “Limbažu novada lauku labumi” valdē, tāpat piedalījās biedrībā “Domā un dari!”, mudinot sekmēt kārtību pilsētā. Ineses draugi kļuvuši par abu draugiem. “Esmu iemīlējis Limbažus un jūtos Latvijai piederīgs. Ne reizi neesmu piedzīvojis aizvainojumu vai sarūgtinājumu tāpēc, ka esmu ārzemnieks. Cilvēki man šeit ir palīdzējuši, un es labi saprotos gan ar latviešiem, gan krieviem. Ar cieņu izturos pret Latvijas nāciju un valsti. Ineses tēvs ir mūziķis un pedagogs, māte skolotāja. Viņas ģimene man ļāva saprast, cik dziļa un bagāta ir latviešu tautas kultūra, sākot ar tautasdziesmām un beidzot ar šlāgeriem. Jā, esmu laimīgs tieši šeit kopā ar Inesi un bērniem! Lielu pateicību par atbalstu gan esam parādā mūsu vecākiem,” aizdomājas sarunas partneris.

Inese rāda plaukstā pirmās tumšzilās ogas. Domai par savu dārzu viņa sākumā nespējusi noticēt. Tā patikusi bērniem. Visi kopā nereti strādājuši līdz pilnīgam pagurumam, tāpēc priecājas, ka jau tik tālu tikts. Vēl būtiskāk viņai bija, kā Pīters rūpējās par bērniem, interesējās par viņu sekmēm, vadāja uz pulciņiem, jo jutās atbildīgs. “Kaipagu” pusmājas saimnieci gandarī tas, ka viņas dzīvesbiedrs pieņēma Limbažus un limbažnieki viņu. 

Ēdiens

Kad poļi svētdienās pārnāk no baznīcas, viņi vāra un ēd rosół. Reiz Inese arī solīja pagatavot rosolu, un Pīters par to ļoti priecājās. Tas, ko sieva cēla galdā, tomēr viņam sagādāja vilšanos. “Mūsu nacionālajam ēdienam rosolam vajadzīga vista, burkāni, kartupeļi, sīpoli. To visu apcep sviestā vai eļļā, pēc tam liek ūdenī un vāra. Obligāti vajadzīgi makaroni, beigās jāpievieno garšvielas un zaļumi. Rosols ir ar ļoti spēcinošu karstu buljonu, tāpēc to ēd, ja gadās saslimt,” skaidro Pīters. Viņam Latvijā pietrūkst flaki – tā ir no liellopa kuņģa vārīta zupa. Tāpat ļoti kārojas bigos. Tā sauc kopā ar gaļu sautētus skābos un saldos kāpostus. 

Neparasti

Śmigus-dyngus jeb slapjā pirmdiena poļiem ir neiztrūkstoša sena un jautra tradīcija Otrajās Lieldienās. Puiši per ar pūpoliem un aplej ar ūdeni to meiteni, kura vislabāk patīk, lai viņa būtu skaista un vesela. Ļaudis gan arī viens otru apšļaksta ar ūdeni veselībai, auglībai un bagātībai. Šo tradīciju Pīters neaizmirst un ik gadu ir aplējis gan Inesi, gan bērnus. 

Vārdnīca
borowka – mellene
truskawka – zemene
dziadek – vectēvs
babcia – vecmāte
teściowa – sievasmāte
córka – meita
kapcie – čības
kocham cię – mīlu tevi
konstantynopolitańczykowianeczkówna – neprecējusies Konstantinopoles iedzīvotāja meita (visgarākais poļu vārds, vairāk joks) 

Novēlējums Latvijai

“Te esmu palīdzējis izaudzināt un izskoloties trim audžubērniem, bet meitai Terēzei tas vēl priekšā. Man negribētos, ka viņai kādreiz būtu jāmeklē darbs Polijā vai citur pasaulē. Tāpēc novēlu Latvijas valstij augt un sakārtoties!” saka Pīters. Vēl viņš stāsta, kā pērn ciemos ieradās viņu “Kaipagu” mājas bijušo īpašnieku atvases no Vācijas. Starp viņiem bija sirmgalvis, kurš tajā dzimis. “Kā viņš priecājās, ka tēva būvētais nams turpina dzīvot!” atceras sarunbiedrs. Tas viņam licis aizdomāties, cik liela nozīme ir tam, kas paliek aiz katra cilvēka. Limbažnieks spriež, ka viņa dāvana Latvijai būs 2 hektāri dārza. Varbūt pat vairāk, jo, attīstot savu stādu audzētavu, taps citi un būs palīdzēts Latvijai kļūt skaistākai. 

Projekts “Latvija – tie esam mēs visi”, nr. 2017.LV/MA/MT/01.

Mērķprogramma “Atbalsts medijiem sabiedriski nozīmīga satura veidošanai latviešu valodā diasporai, mazākumtautībām un personām ar invaliditāti”.