Diskusiju klubā “Punkts uz L” 19. februārī kritikas apšaudē nonāca koncertestrādes “Pūt, vējiņi!” pārbūves projekts. Uz debatēm par konkrēto strīdus ābolu aicināja pilsētas domes priekšsēdētājs Jānis Vilnītis, lai būtu iespēja runāt klātienē un ne vajadzētu šķilt dzirksteles sociālajos tīklos.

“Punkts uz L”

Tikšanās norisi finansējusi pašvaldība – gan uzfilmētās ielu intervijas lielā skaitā, gan prezentāciju par debašu objektu, pastāstīja diskusijas vadītājs Edgars Džiguns, skaidrojot, ka neatkarīgi no J. Vilnīša ierosmes konkrētajai sarunai, diskusiju kluba “Punkts uz L” izveides iniciatore ir biedrība “Kultūras nams Wiktorija”.

E. Džiguns: “Potenciāls ir liels. Iespējams, vajadzēja prezentācijai sagatavoties vairāk, tas varbūt novestu pie kvalitatīvākas diskusijas. Nevar gaidīt, ka sabiedrība atnāks, sagatavojusies par tēmu. Daudzi spriežam tikai “patīk nepatīk” stilā.” Pēc E. Džiguna teiktā, diskusiju vakari turpināsies, “brīvprātīgi, bet par naudu”, lai tiem varētu pilnvērtīgi sagatavoties. Kad un par ko nākamreiz, tas vēl nav zināms.

Tovakar kultūras namā “Wiktorija” ieradās apmēram 35 cilvēki. Vairāki pārstāvēja pašvaldību, SIA “Livland Group” izpilddirektore Ance Bērziņa – projektētāju. Neviena no būvvaldes. Publikā vairākums bija klausītāji, daži kritiķi un uzbrūkoši pēlēji, kas apvainoja estrādes projektētājus nekompetencē.

J. Vilnītis pēc tam secināja: “Nepatika, ka aizgāja uz ļoti aizskarošu [toni]. Tā ir nemācēšana diskutēt. Man patika, ka Attīstības pārvaldes vadītājs Mārtiņš Ābols atvainojās, es arī Ancei Bērziņai atvainojos, viņai blakus sēžot. “Livland Group” ir startējis konkursā, nosacījumus izpildījis, darbu darījis pēc labākās sirdsapziņas, nav jāvaino.”

Par ko cepiens?

Pavisam nedaudz no tovakar izteiktajiem viedokļiem. Arhitektūras kritiķe Indra Ķempe: “Cepiens bija par divām lietām. Galvenā ir arhitektūras kvalitāte, tā izriet no tā, kā sastāda projektēšanas uzdevumu – ar sabiedrības iesaisti vai bez. Te ir skaidrs, ka arhitektūras kvalitāte izriet no tā, cik ir naudas, nevis tik un tik vēlmju.

Projektēšanas iepirkums nav process, kurā var piekļūt labai arhitektūrai. Jābūt metu konkursam. Tam naudas nebija, nebija pašvaldībai arī vēlmes pēc tāda. Bija projektēšanas uzdevums, kurā arhitektūra nāk kā piekabe.”

Mārtiņš Feldmanis, gaismu mākslinieks: “Ja es apsēstos pie pults, vai ar esošo piedāvājumu es varētu forši strādāt? Nē. Gaismai it kā ir paredzētas iekares līnijas. Uz skatuves nav paredzētas gaismas koncerta apgaismošanai, funkcionālas gaismas nav paredzētas vispār. Pēc tam nāksies meklēt risinājumus, kas neuzlabos ne akustisko, ne vizuālo kvalitāti. Ja videoekrāns būs jāiekar aizmugurē, kur tam būs vieta?”

A. Bērziņa vēlāk skaidroja, ka gaismu iekārtas šajā iepirkumā nav bijušas paredzētas, savukārt pašvaldības pārstāvji sacīja, ka M. Feldmaņa minētās nepilnības, ja tādas ir, varētu vēl novērst būvniecības gaitā.

Uzņēmēja Ivonna Kalita: “Projektētāji nav ienīkuši Liepājā kā tādā. Tad labāk atjaunot vecos, labos “Pūt, vējiņus!”, kur vismaz kaut kāds 60. gadu stils ieturēts. Kur ir tā dvēsele, skaistums?”

M. Feldmanis atzina: “Pašreizējā estrāde ir nedroša, to nedrīkst izmantot. Restaurācija sanāktu daudz dārgāk, bez tam vecā skatuve ir par šauru – simfoniskais orķestris uz tās nevar satilpt.”

Liepājnieks Valērijs: “Pilsēta tiek piegružota ar neglītām ciklopiskām ēkām. Te mēs būvējam vēl kaut kādu nojumi!”

Vairāk nekā neko

“Kurzemes Vārds” jau rakstījis, ka pašvaldība vairākkārt mēģinājusi rast iespēju atjaunot Liepājas koncertestrādi. Pirms astoņiem gadiem arhitektūras konkursā uzvarēja un vērienīgu pārbūves projektu izstrādāja arhitekts Andris Kokins, taču tas pilsētai bija pārāk dārgs. Pamazām estrādes atjaunošanas centieni samazinājušies līdz iespējami lētākam projektam. Tādu pēc pašvaldības pasūtījuma izstrādāja SIA “Livland Group”.

Pilsētas bijušais galvenais arhitekts Indulis Kalns (2018. gada vasarā), to komentējot, sacīja, ka iecere reducējusies līdz estrādes sakārtošanai “tajā pašā formveidā, kā tas jau ir, 70. gadu arhitektūras paraugs. Nebūs jauns telpas risinājums, būs tikai kvalitatīvāks. Būs labāka akustika, ērtāks iekārtojums, pārredzamāka skatuve”.

No tā, ka notika debates klubā “Punkts uz L”, nemainās fakts, ka projekts ir izstrādāts un būvniecības iepirkums jau noticis. J. Vilnītis atzīst –konkursa uzvarētājs vēl nav pasludināts tikai tādēļ, ka pašvaldībai joprojām trūkst līdzekļu. “Darām visu, lai finansējumu sameklētu,” viņš pauž.

Jau ziņots, ka estrādes “Pūt, vējiņi!” pārbūve ir daļa no Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzfinansētā projektā “Dienvidkurzemes piekrastes mantojums cauri gadsimtiem”, kurā iekļauta arī Svētās Trīsvienības katedrāles fasāžu restaurācija, Hoijeres viesnīcas restaurācija (Kungu ielā 24). Koncertestrādei “Pūt, vējiņi!” pieejamais finansējums pašlaik ir 1,1 miljons eiro, bet lētākais būvniecības piedāvājums ir 1,731 miljons eiro no SIA “Pro Dev”.

M. Ābols diskusijā: “Šis ir brīdis, kad varam izdarīt vairāk nekā neko.” Attīstības pārvaldes projektu vadītāja Solvita Kaņevska iepriekš atzina: “Šis ir “Pūt, vējiņu!” saglābšanas projekts. Mums bija izvēle ļaut tai sabrukt vai realizēt minimālo programmu – estrādi saglabāt, lai arī turpmāk to varētu izmantot.”

Pilsētas izpilddirektora vietnieks Didzis Jēriņš uzsvēra, ka nākamajā ES plānošanas periodā kultūras būves netiks atbalstītas. Ja nerealizētu šo projektu, tad pie lietojamas estrādes Liepāja netiktu vēl ilgus gadus, taču pēc tādas (apjumtas) ir pieprasījums, diskusijā apliecināja Latviešu biedrības nama vadītāja un koncertestrādes apsaimniekotāja Vita Hartmane.

Starp izmaksām un interesēm

SIA “Livland Group” arhitekts, estrādes “Pūt, vējiņi!” arhitektūras daļas vadītājs Mikus Lejnieks diskusijā klāt nebija, bet “Kurzemes Vārds” saņēma šādu viņa rakstisku viedokli.

“2018. gadā, sākot projektēšanu, no pilsētas domes tika saņemts projektēšanas uzdevums, kura sastāvdaļa bija arhitekta Agra Padēļa-Līna skices kā darba vadlīnijas – projekts paredzēja atjaunot skatuves daļu, tā ir neapmierinošā tehniskā stāvoklī, un mainīt skatītāju zāles jumta daļu, to paceļot par aptuveni 1,5 metriem, lai uzlabotu redzamību skatītājiem pēdējās rindās – pašlaik stāvvietās.

Jau pirmajās tikšanās reizēs izvērtās diskusijas par pareizākajiem un tehniski adekvātākajiem risinājumiem. Balstoties uz tehniskās apsekošanas atzinumu, kā arī uz mūsu pašu apsekojumiem dabā, tika pieņemts lēmums pašreizējo ēku demontēt, šķirties no smagnējā teritorijas labiekārtojuma un morāli novecojušā nožogojuma.

Nākamais solis – akustiskie risinājumi. “Livland Group” uzrunāja Latvijā atzītu akustiķi Andri Zabrauski, kurš ieteica konceptuāli mainīt esošo situāciju. Smagais un tumšais estrādes jumts bija aktuāls 20. gadsimta 60. gadu risinājums, taču mūsdienās, mainoties un pilnveidojoties aprēķina modeļiem, iespējams akustiku risināt daudz vienkāršāk un “gaisīgāk”.

Tā kā nolemts demontēt veco ēku, no akustikas viedokļa tika piedāvāts nedaudz paplašināt skatuves muti, tā padarot to pieejamu ievērojami lielākam dalībnieku skaitam (koriem), arī stipri uzlabojot redzamību no sānu vietām. Šāds ēkas pārveides solis izdiskutēts ar domes pārstāvjiem un ar būvvaldi. Risinājums apspriests un saskaņots ar skices autoru Agri Padēli-Līnu, saskaņots Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldē un būvvaldē.

Process bijis korekts gan pret pasūtītāju, gan skaņojošajām instancēm, gan arī pret kolēģiem, kuri jau bija strādājuši pie šī objekta. Projekta virzība nebija slēpta no iedzīvotājiem. Gan tas, ka ir noticis iepirkums par projektēšanu, gan apspriesta koku ciršana, gan izdota būvatļauja, – tā visa ir publiski pieejama informācija, un, ja nemaldos, tieši šī ir stadija, kad likuma gars paredz vērīgo iedzīvotāju un citu interesentu iesaisti.

Darba gaitā tika izskatīti arī iepriekš izstrādātie pārbūves projekta meti, it sevišķi pievēršot uzmanību uzvarējušā konkursanta risinājumiem. Taču jau no paša sākuma bija konkrēts pasūtītāja uzdevums par projekta realizācijas izmaksām, kuras gan neizdevās pilnībā ņemt vērā, jo atvēlētā summa bija neliela. Tomēr uzskatu, kā šī brīža risinājums ir labs kompromiss starp sakārtotu un lietojamu vidi, izmaksām un iedzīvotāju interesēm.

Atbildot uz kritiku par Liepājai nozīmīgas kultūrzīmes “sabojāšanu”, gribu vērst uzmanību uz diviem faktoriem. Pirmkārt, ēka stāv tukša tās tehniskā stāvokļa dēļ un vairs nav saglabājama tagadējā veidolā. Ar to kaut kas jādara tik un tā. Otrkārt, pašlaik Rīgā rekonstruē nacionāla mēroga dziesmu varas svētvietu – Mežaparka lielo estrādi. Tā ir nojaukta un pārbūvēta par mūsdienīgu un modernu objektu, kāpēc to pašu nedarīt Liepājā?”

12Skatīt galeriju